Rāda ziņas ar etiķeti #godīgums. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #godīgums. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2026. gada 1. novembris

Kad ticība kļūst par izrādi

(Mt 23:1–12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts. 
Grieķu vārds 'hypokrites', no kura cēlies arī vārds angļu valodā ‘hypocrite’ (latviski – liekulis), sākotnēji apzīmēja arī teātra aktieri. Cilvēku, kurš uz skatuves spēlē kādu lomu, izliekoties par to, kas patiesībā nav. Teātrī tas ir pašsaprotami. Taču kas notiek, kad mēs sākam spēlēt lomas savā ikdienas dzīvē? 

Mums droši vien nepatīk domāt par sevi kā par liekuļiem. Tomēr, ja esam godīgi, jāatzīst, ka reizēm mūsu publiskā un privātā dzīve nav gluži vienāda. Mēs spējam būt laipni un pacietīgi pret svešiniekiem, bet mājās viegli zaudējam savaldību. Mēs labprāt runājam par piedošanu, bet paši turpinām sevī glabāt aizvainojumu. Mēs zinām, kā vajadzētu dzīvot, taču ne vienmēr tā dzīvojam.

Arī baznīcā ir iespējams uzvilkt šādu neredzamu masku. Mēs dziedam, lūdzam un sakām pareizos vārdus, kaut gan mūsu attiecībās ar Dievu varbūt jau ilgāku laiku kaut kas nav kārtībā. Iespējams, mūs nomāc šaubas, neatrisināti konflikti vai kāds ieradums, no kura nespējam atbrīvoties. Tomēr ārēji cenšamies radīt iespaidu, ka viss ir labi.

Jēzus pārmetums farizejiem nebija par to, ka viņi nebūtu perfekti vai pilnīgi. Viņš pārmeta, ka viņu ārējā dievbijība neatbilda tam, kas notika viņu sirdīs. Viņi mācīja citiem, kā dzīvot, bet paši pēc šīs mācības nedzīvoja (skat. Mt 23:3).

Protams, tas nenozīmē, ka mums vienmēr un visiem jāatklāj savas grūtības un vājības. Taču ir liela atšķirība starp cilvēku, kurš apzinās savas nepilnības un cenšas mainīties, un cilvēku, kuram svarīgāk par visu ir saglabāt nevainojamu tēlu citu acīs.

Kristīgā ticība nav izrāde, kurā mums jāpārliecina skatītāji par savu svētumu. Tā ir dzīve Dieva priekšā, kuram nav jāstāsta, kādi mēs esam, jo Viņš to jau zina.

Varbūt viens no svarīgākajiem soļiem ticības dzīvē ir drosme noņemt masku. Nevis tāpēc, lai visi ieraudzītu mūsu nepilnības, bet tāpēc, ka tikai tad, kad pārstājam izlikties, mēs ļaujam Dievam mūs patiesi pārveidot.

svētdiena, 2023. gada 19. marts

Redzīgie un neredzīgie (patiesums vs godīgums)

(Jņ 9:1-41) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. [...]
(Jēzus) sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. [...]
Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. [...]
Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja... [...]
Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja... [...]
Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja... [...]
Tad tie viņu izdzina ārā.
Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?”
Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.”
Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”
Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?”
Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.”
Es pirms apmēram 13.gadiem es rakstīju to, cik (manuprāt!) katram ir svarīgi būt patiesam un godīgam (skat. šeit...). Tagad tikai varu piebilst, ka savas domas par to neesmu mainījis :)

Un vēl – (manuprāt!) šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Kristus beigu beigās farizejiem arī saka apmēram to pašu:
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas.
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis.
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi.

Bet farizeji ir tik pārliecināti par 'savu taisnību', ka nav gatavi pieņemt to, kas ir acīm saredzams.

Kā ir ar mums?
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies?
Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?