Kas patiesībā bija "Žēlsirdīgais samarietis"?
Ivo Roderts | svētdiena, jūlijs 13, 2025 | komentāru nav
(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?”
Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?”
Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!
Viszināmākie stāsti bieži vien ir tie, kurus visgrūtāk patiesi saprast. Tāda ir arī līdzība par Žēlsirdīgo samarieti — līdz pat šodienai šis stāsts dzīvo cilvēku atmiņās, bet ir radījis arī pamatīgu jūkli. Piemēram, pats vārds 'samarietis' šobrīd apzīmē cilvēku, kurš palīdz citiem — tieši tāpēc pastāv organizācija „Samarieši”, kas sniedz atbalstu cilvēkiem lielās grūtībās. Bet Jēzus laikā šim vārdam bija pavisam cita nozīme.
Parasti šo līdzību saprot vienkārši kā aicinājumu: ja redzi kādu nelaimē, palīdzi. Dažreiz, kad cilvēki atceras, ka Jēzus laikā jūdi un samarieši viens otru patiešām neieredzēja, tajā saskata vēl dziļāku mācību — par to, cik postoši ir aizspriedumi un reliģiskā neiecietība. Bet, ja mēs patiešām vēlamies saprast, ko Jēzus ar šo stāstu bija domājis — un kas patiesībā bija svarīgākais viņa sarunā ar bauslības zinātāju — mums jārok dziļāk.
Par laimi, tas nav sarežģīti. Naids starp jūdiem un samariešiem bija ilgstošs un dziļš, simtiem gadu vecs, un diemžēl mēs redzam tā atbalsis pat mūsdienās, piemēram, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu. Abas tautas — jūdi un samarieši — uzskatīja, ka tieši viņi ir patiesie Ābrahāma un Mozus solījumu mantinieki. Abi uzskatīja, ka viņiem pieder zeme. Līdzīgi kā šodien daudzi izraēlieši izvairās ceļot caur Rietumkrastu Palestīnā (The West Bank), tā arī Jēzus laikā svētceļnieki izvēlējās apiet Samariju ar līkumu (burtiskā nozīmē), lai nokļūtu Jeruzalemē pa drošāku ceļu caur Jērikas ieleju.
Taču arī tas ceļš nebija pilnīgi drošs. Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi vijas cauri kalniem un tuksnesim, pilns līkumu un slēptuvju, kur varēja slēpties laupītāji. Ceļot vienatnē bija bīstami. Kad kāds tika piekauts un pamests puskails ceļmalā, garāmgājēji pat nevarēja droši pateikt, vai viņš vēl dzīvs. Priesterim un levītam pieskarties mironim nozīmētu kļūt rituāli nešķīstiem — labāk turēties pa gabalu un nezaudēt savu reliģisko tīrību, pat ja tas nozīmē ignorēt Dieva pavēli par tuvākmīlestību.
Un te ir visa stāsta sāls. Bauslības zinātājs jautā Jēzum: „Kas ir mans tuvākais?” Viņa skatījumā „tuvākais” ir cits jūds, viens no „savējiem”. Bet Jēzus (un arī evaņģēlista Lūkas) skatījumā — Dieva žēlastība ir domāta visai pasaulei. Tuvākais nav „kas?”, bet „kurš rīkojās kā tuvākais?”. Jēzus nevaicā, vai samarietis uzskatīja piekauto vīru par savu tuvāko. Viņš jautā, kurš rīkojās kā tuvākais šim nelaimīgajam. Aiz šīs, it kā vienkāršās morālās mācības — „ej un dari tāpat” — slēpjas daudz asāks izaicinājums: vai tu spēj ieraudzīt „ienaidnieku” kā savu tuvāko? Ja nespēj — iespējams, nākamais, kas gulēs ceļmalā pusdzīvs, būsi tu pats.
Bet arī tas vēl nav viss. Jēzus pats bija ceļā uz Jeruzalemi, un nav nejauši, ka tieši šī ir pirmā līdzība, ko Viņš stāsta šajā ceļojumā. Šis ir brīdinājums: ceļš, kas ved caur naidu un konfrontāciju ar samariešiem, romiešiem un pagāniem, nav ceļš, kas ved uz Dieva valstību. Jēzus piedāvā citu — miera — ceļu. Un tikai tie, kas ir šī miera bērni, izglābsies no posta, ko paši sev sagādās tie, kas izvēlēsies vardarbību.
Šis stāsts, šī saruna ar bauslības zinātāju, ir ne tikai diskusija par likuma burta izpildi. Tā ir sadursme starp diviem pilnīgi atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas nozīmē būt Dieva tautai. Bauslības zinātājs uzdod klasisku rabīnu jautājumu: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” — un, šķiet, cer noķert Jēzu pretrunās vai ķecerībā. Bet Jēzus liek viņam pašam atbildēt, un, kad jautātājs to izdara, Jēzus vienkārši piekrīt. Tad, lai nezaudētu ietekmi un autoritāti, bauslības zinātājs mēģina sevi “attaisnot”, uzvarēt publiskajā sarunā.
Viņa jautājums par to, kas tad īsti ir „tuvākais”, ir mēģinājums izvilināt Jēzus ķecerīgo uzskatu par to, ka Dieva žēlastība varētu būt domāta visiem, ne tikai Izraēla tautai. Taču Jēzus atbild tā, ka ne tikai atklāj šo plašo skatījumu — Viņš parāda, ka tieši tāda attieksme vislabāk atspoguļo likuma būtību.
Un tā arī mums paliek jautājums: vai mēs izmantosim Dieva mīlestību kā mūri, lai sargātu savu drošības sajūtu un reliģisko “tīrību”, vai arī kā tiltu, lai aizsniegtu pasauli? Neviena baznīca un neviens kristietis nedrīkst būt apmierināts ar ērtām atbildēm, kamēr pasaule guļ ceļmalā, ievainota un pamesta. Šodienas sludinātājiem un ticības aizstāvjiem ir jāatrod jauni un spilgti veidi, kā atgādināt Dieva mīlestības vēsti — tā, kā Jēzus darīja to ar šo aizraujoši interesanti satriecošo līdzību.
Parasti šo līdzību saprot vienkārši kā aicinājumu: ja redzi kādu nelaimē, palīdzi. Dažreiz, kad cilvēki atceras, ka Jēzus laikā jūdi un samarieši viens otru patiešām neieredzēja, tajā saskata vēl dziļāku mācību — par to, cik postoši ir aizspriedumi un reliģiskā neiecietība. Bet, ja mēs patiešām vēlamies saprast, ko Jēzus ar šo stāstu bija domājis — un kas patiesībā bija svarīgākais viņa sarunā ar bauslības zinātāju — mums jārok dziļāk.
Par laimi, tas nav sarežģīti. Naids starp jūdiem un samariešiem bija ilgstošs un dziļš, simtiem gadu vecs, un diemžēl mēs redzam tā atbalsis pat mūsdienās, piemēram, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu. Abas tautas — jūdi un samarieši — uzskatīja, ka tieši viņi ir patiesie Ābrahāma un Mozus solījumu mantinieki. Abi uzskatīja, ka viņiem pieder zeme. Līdzīgi kā šodien daudzi izraēlieši izvairās ceļot caur Rietumkrastu Palestīnā (The West Bank), tā arī Jēzus laikā svētceļnieki izvēlējās apiet Samariju ar līkumu (burtiskā nozīmē), lai nokļūtu Jeruzalemē pa drošāku ceļu caur Jērikas ieleju.
Taču arī tas ceļš nebija pilnīgi drošs. Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi vijas cauri kalniem un tuksnesim, pilns līkumu un slēptuvju, kur varēja slēpties laupītāji. Ceļot vienatnē bija bīstami. Kad kāds tika piekauts un pamests puskails ceļmalā, garāmgājēji pat nevarēja droši pateikt, vai viņš vēl dzīvs. Priesterim un levītam pieskarties mironim nozīmētu kļūt rituāli nešķīstiem — labāk turēties pa gabalu un nezaudēt savu reliģisko tīrību, pat ja tas nozīmē ignorēt Dieva pavēli par tuvākmīlestību.
Un te ir visa stāsta sāls. Bauslības zinātājs jautā Jēzum: „Kas ir mans tuvākais?” Viņa skatījumā „tuvākais” ir cits jūds, viens no „savējiem”. Bet Jēzus (un arī evaņģēlista Lūkas) skatījumā — Dieva žēlastība ir domāta visai pasaulei. Tuvākais nav „kas?”, bet „kurš rīkojās kā tuvākais?”. Jēzus nevaicā, vai samarietis uzskatīja piekauto vīru par savu tuvāko. Viņš jautā, kurš rīkojās kā tuvākais šim nelaimīgajam. Aiz šīs, it kā vienkāršās morālās mācības — „ej un dari tāpat” — slēpjas daudz asāks izaicinājums: vai tu spēj ieraudzīt „ienaidnieku” kā savu tuvāko? Ja nespēj — iespējams, nākamais, kas gulēs ceļmalā pusdzīvs, būsi tu pats.
Šis stāsts, šī saruna ar bauslības zinātāju, ir ne tikai diskusija par likuma burta izpildi. Tā ir sadursme starp diviem pilnīgi atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas nozīmē būt Dieva tautai. Bauslības zinātājs uzdod klasisku rabīnu jautājumu: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” — un, šķiet, cer noķert Jēzu pretrunās vai ķecerībā. Bet Jēzus liek viņam pašam atbildēt, un, kad jautātājs to izdara, Jēzus vienkārši piekrīt. Tad, lai nezaudētu ietekmi un autoritāti, bauslības zinātājs mēģina sevi “attaisnot”, uzvarēt publiskajā sarunā.
Viņa jautājums par to, kas tad īsti ir „tuvākais”, ir mēģinājums izvilināt Jēzus ķecerīgo uzskatu par to, ka Dieva žēlastība varētu būt domāta visiem, ne tikai Izraēla tautai. Taču Jēzus atbild tā, ka ne tikai atklāj šo plašo skatījumu — Viņš parāda, ka tieši tāda attieksme vislabāk atspoguļo likuma būtību.
Un tā arī mums paliek jautājums: vai mēs izmantosim Dieva mīlestību kā mūri, lai sargātu savu drošības sajūtu un reliģisko “tīrību”, vai arī kā tiltu, lai aizsniegtu pasauli? Neviena baznīca un neviens kristietis nedrīkst būt apmierināts ar ērtām atbildēm, kamēr pasaule guļ ceļmalā, ievainota un pamesta. Šodienas sludinātājiem un ticības aizstāvjiem ir jāatrod jauni un spilgti veidi, kā atgādināt Dieva mīlestības vēsti — tā, kā Jēzus darīja to ar šo aizraujoši interesanti satriecošo līdzību.
* Aizgūts no Tomasa Raita
Kategorijas: #Žēlsirdīgais samarietis, sprediķis
0 comments:
Ierakstīt komentāru