Atmodini mūs, un mēs piesauksim Tavu vārdu
(Ps 80:2-8,18-20) Israēla gans, ieklausies!
Tu, kas ved Jāzepu kā ganāmpulku,
kas ķerubos sēdi, atspīdi jel
Efraima un Benjāmina, un Manases priekšā –
urdi savu spēku, nāc un glāb mūs!
Dievs, atjauno mūs
un liec savam vaigam starot,
ka mēs tiktu glābti!
Kungs, Pulku Dievs,
cik ilgi vēl kūpēs
tavas dusmas pret tavas tautas lūgšanām?
Tu barojis viņus ar asaru maizi
un devis tiem asaras dzert krūkām,
tu mūs noliki kaimiņiem ko skaisties
un mūsu naidniekiem ko smiet savā starpā, –
Pulku Dievs, atjauno mūs
un liec savam vaigam starot,
ka mēs tiktu glābti!
[...]
Lai tava roka pār to,
kurš tev pie labās rokas, –
pār cilvēka dēlu, ko tu sev stiprinājis!
Mēs nenovērsīsimies no tevis –
dzīvini mūs,
un tavu vārdu mēs piesauksim.
Kungs, Pulku Dievs, atjauno mūs
un liec savam vaigam starot,
ka mēs tiktu glābti!
- Būt neapmierinātam ar sevi. Pašapmierinātība ir garīgā progresa nāvējošs ienaidnieks. Pašapmierināta dvēsele ir sastingusi dvēsele.
- Nebaidīties no vērienīgām dzīves pārmaiņām. Bailīgie eksperimentētāji ir neveiksminieki, pirms viņi sāk. Mums nav jābaidās, ja Dievs mūs modina.
- Būt gatavam. Ir maldīgi gaidīt, ka Dieva palīdzība nāks kā negaidīts gadījums, ja patiesībā mēs gribam izvairīties no visa, kas saistīts ar dievišķo. Ir iezīmētas/zināmas takas, kas ved tieši uz "zaļajām ganībām"; iesim tur. Piemēram, vēlēties atmodu savā garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā atstāt novārtā lūgšanas un dievbijību nozīmē iet pretējā virzienā.
- Pamatīga grēku nožēlošana. Un nevajag steigties ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Steidzīga grēku nožēlošana nozīmē seklu garīgu pieredzi un noteiktības trūkumu visā dzīvē. Ļaujies dievbijīgām bēdām darīt dziedināšanas darbu.