Jēzus pareģo savu nāvi

Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. 
Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” 
Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” 
Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.” (Marka 8:31–9:1) 

Man reiz bija iespēja vērot kā policisti gatavojas nodrošināt kārtību liela pasākuma laikā. Tajā brīdī man viņu darbošanās atgādināja sportistu gatavošanos sacensībām – īpašs apģērbs, cimdi un bruņas; daži pārbaudīja savu biedru ķiveres sprādzes. Tikai tā nebija spēle…
Tā bija īsta realitāte.
Viņi nezināja, kas notiks, kas viņiem būs jāpiedzīvo, vai radīsies kādas nekārtības, kuras būs jānovērš, vai nāksies piedzīvot sadursmi…
Ārēji viņi izskatījās diezgan mierīgi, tomēr bija jūtams zināms sasprindzinājums. Viņi visi apzinājās, ka ir aicināti būt gatavi pat bīstamām situācijām…
Ir daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē, piemēram, glābēji, ugunsdzēsēji, nemaz nerunājot par karavīriem armijā, kuri saskaras ar līdzīgām situācijām savā ikdienā.

Jēzus draugi un sekotāji bija pieraduši pie briesmām.
Tie bija riskanti un grūti laiki; ikviens, kurš dzīvoja Galilejā, zināja par revolūcijas mēģinājumiem, par pretošanās kustību mēģinājumiem, par ebreju tautas cerību, ka Dievs rīkosies un glābs viņus… un kā tas parasti beidzās… atbrīvošanās kustības aktīvisti tika piesisti krustā vai tika nogalināti sadursmē ar Romas karavīriem. Ik pa brīdim radās kāds jauns līderis, kāds pravietis, kāds skolotājs ar kādu jaunu redzējumu vai ideju… un parasti piedzīvoja to pašu.
Jēzus sekotāji apzinājās, ka, Viņam sekojot, viņi riskē.
Arī Jāņa Kristītāja – ievērojama līdera, skolotāja un Jēzus radinieka – nāve to vienkārši vēlreiz apstiprināja.

Bet šoreiz viss bija citādi. Tas bija kaut kas jauns.
Evaņģēlists Marks saka, ka Jēzus “sāka tos mācīt” (31.p), tas nozīmē jaunu pagrieziena punktu.
Kas bija noticis? Jēzus sekotāji bija beidzot sapratuši mācības pirmo līmeni. Pēteris bija publiski paziņojis, ka viņš saprot un tic – Jēzus ir Mesija (skat. 8:22-30).
Tas ir tā kā skolotājs, kurš var sākt mācīt nākamo posmu matemātikā tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies saskaitīt un atņemt, vai var sākt runāt par lielisku dzeju tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies lasīt un ir sapratuši kā valoda patiesībā darbojas. Un jaunā mācība bija ne tikai par to, ka viņus nākotnē varētu sagaidīt risks vai bīstami apstākļi.
Jaunums bija ziņa par to, ka Jēzus neizvairīsies. Viņu sagaida nāve. Nomirt ir tas, ko Jēzus darīs!
Vai varat stādīties priekšā situāciju - hokeja komandas kapteinis pirms spēles uzrunā komandu un saka, ka viņu uzdevums ir ļaut pretinieku komandai iemest desmit vārtus jau pirmajā trešdaļā. To Pēteris un pārējie nebija gaidījuši. Viņi, iepazinuši Jēzu 3 gadu laikā, droši vien neiztēlojās Viņu kā karavadoni, tomēr viņu priekšstatos un plānos noteikti nebija doma par Jēzus došanos nāvē.
Tomēr Jēzus, šķiet, gatavojās dzīvības zaudēšanai.
Kas vēl sliktāk, Viņš aicināja viņus nākt līdzi un zaudēt kopā ar Viņu.

Viss iepriekš aprakstītais ir jāņem vērā, lai saprastu, kas īsti notiek un kāpēc Jēzus lieto tik savādus un grūti saprotamus izteicienus (savādi tie noteikti bija arī mācekļiem pirmajā reizē, savukārt mums grūti rekonstruējams tas, ko Jēzus īsti gribēja ar to pateikt).
Tāpat arī viss evaņģēlija stāsta fons izskaidro spēcīgi negatīvo Pētera reakciju, tik drīz pēc publiskās atzīšanās, ka viņš un pārējie domā – Jēzus ir Mesija.
Mesija netiek varas iestāžu nogalināts. Mesija, kas to pieļautu, ar to arī būtu atklājis ka ir viltus Mesija.

Tad kāpēc Jēzus saka, ka tam tā ir jānotiek?
Evaņģēlists Marks to mums pamazām izskaidros nākamajās evaņģēlija nodaļās.
Tomēr jau šeit ir izteikts galvenās domas virsraksts. Tam visam ar "Cilvēka Dēlu" tā ir jānotiek, deklarē Jēzus, jo tikai pēc tam "viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” (38.p) Tikai tā “Dieva valstību ar spēku (var) atnākt” - un daži, kas te stāv, Jēzus teica, redzēs kā tas notiks.
Tādu tēlainu un pat noslēpumainu runas veidu varētu salīdzināt, piemēram, ja kāds šodien, gatavojot publisku runu, lietotu rindiņas no Tautas dainām katrā otrajā teikumā un citātus no Latviešu klasiķiem katrā trešajā teikumā, kas kopumā būtu saprotami tikai tad, ja jūs zināt konkrētās dainas un esat pazīstami ar citēto klasiķu darbiem.
(Kāpēc kāds tā rīkotos? Nu, varbūt tāpēc, ka reizēm ir grūti īsā laikā un ierobežotā veidā pateikt to, kas prasītu garas stundas skaidrojumiem. Dažreiz pazīstamas dzejas rindas, teikums no visiem pazīstama klasiķu darba, ir vienīgais veids, kā īsi pateikt kaut ko patiešām svarīgu.)

Jēzus tieši tā arī rīkojas. Viņš daļēji citē, daļēji atsaucas un norāda uz tēmām no praviešu Daniēla un Zaharijas grāmatām.
"Cilvēka dēls" ir atsauce uz Daniēla grāmatas 7.nodaļā atainoto Dieva tautu, kas cieš pagānu ienaidnieku apspiesti. Viņš galu galā tiks attaisnots, pēc visām ciešanām tad, kad Dievs beidzot izveidos Savu valstību.
Jēzus atklāj saviem sekotājus, ka tas ir tas, kā Viņš izprot savu aicinājumu un likteni, kā Izraēla – Dieva tautas pārstāvis (t.i. Mesija). Kā arī Viņš brīdina viņus būt gataviem un sekot viņam.

Šī izpratne Jēzus acīs ir tik svarīga, ka jebkuras iebildes šim plānam, ir jāuzskata par sātaniskām, no ienaidnieka nākošām.
Arī Jēzus māceklis Pēteris nespēj domāt citādi kā vienkāršs mirstīgais, nespēj paskatīties uz lietām no Dieva redzesleņķa.
Tas ir izaicinājums mums visiem, jo baznīca visos laikos cenšas ne tikai domāt, mācīt, bet dzīvot saskaņā ar Dieva skatījumu grēka pasaulē, kur šāds skatījums ir neprāts.
Šis ir tas brīdis, kad Dieva Valstība nāk, lai būtu "kā debesīs, tā arī virs zemes”… un tas ir izaicinājums visiem cilvēciskajiem priekšstatiem un pieņēmumiem par varu un slavu, un par to, kas patiešām ir svarīgs dzīvē un pasaulē.

Skatoties evaņģēlijā, Jēzus, šķiet, domā, ka Dieva Valstība nāks dažu klātesošo cilvēku dzīves laikā.
Bieži Bībeles komentētāji un pat mācītāji redz Marka 9:1 kā klasisku piemēru agrīno kristiešu naivajām cerībām par to, ka viņi piedzīvos pasaules galu, kas pārtrauks visu mums zināmo un izveidojot pilnīgi jaunu atšķirīgu eksistenci.
Bet tas nav tas, kas šajā evaņģēlija fragmentā ir domāts. Tas noteikti nav tas, kā to domāja Jēzus.
Dieva valstības nākšana ar spēku daudz vairāk nozīmē radikālu dziļi mūsos iesakņojušā ļaunuma sakāvi, nekā Dievs ir radītās pasaules iznīcināšanu, kuru Viņš mīl.
Jēzus šeit atklāj domu, ka ļaunums tiks uzvarēts un Dieva Valstība nāks tieši caur Viņa ciešanām un nāvi.

Kāpēc Viņš tā domāja un ko tas praktiski nozīmē tiem, kas seko Viņam, kļūst skaidrs, ja mēs turpinām lasīt Marka evaņģēliju tālāk (ko arī Tev iesaku).
Bet jau šajā evaņģēlija fragmentā ir pilnīgi skaidrs tas, ka sekot Jēzum Kristum ir vienīgais virziens kur iet.
Sekošana Jēzum ir tas, kas pēc evaņģēlista Marka domām, ir būt par kristieti.
Tikai Jēzus mūs neved patīkamā pēcpusdienas pārgājienā.
Viņš mūs aicina būt gataviem riskēt…
Vai tad mēs domājam, ka Dieva Valstība nozīmē tikai dažas nelielas kosmētiskas korekcijas mūsu parasto grēka dzīvē?
Dieva Valstība ir radikāla visa ļaunā uzvara!

Lasīt tālāk

Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem, sacīdams:
   es pasludināšu tavu vārdu savu brāļu vidū,
   es dziedāšu tev slavu draudzē.
Un vēl viņš saka:
   es paļaušos uz viņu.
Un vēl:
   redzi, es un bērni, ko Dievs man devis.
Tādēļ ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībā. Viņam rūp nevis eņģeļi, bet gan Ābrahāma pēcnācēji. Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus. Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti (Ebr. 2:10-18).

90to gadu sākumā tika uzņemta filma ar nosaukumu “Upe plūst tam cauri” (A River Runs through It). Starp citu šī filma ir ieguvusi arī Oskaru 1993.g. par labāko kinematogrāfiju. Filmā varat redzēt lielisku aktieru komandu: Craig Sheffer, Tom Skerritt un Brad Pitt... Filma stāsta par diviem brāļiem (prezbiterāņu mācītāja dēliem), kas dzīvoja, skaistā lauku apvidū Amerikā. Vecākais bija kluss, mācīties gribošs, strādīgs. Viņš dabūja labu darbu un kļuva ievērojams un godāts cilvēks sabiedrībā. Viņa impulsīvais jaunākais brālis bija ļoti jautras dabas, bet vienmēr nokļuva nepatikšanās. Kur vien iespējams, viņš pārkāpa vispārpieņemtās robežas. Beigu beigās jaunākais satikās ar cilvēkiem, kas ievilka viņu arvien dziļāk un dziļāk nepatikšanās... Savukārt vecākais brālis nevarēja nekā palīdzēt savam jaunākajam brālim. Viņi bija kļuvuši pārāk atsvešināti viens no otras.

Tas ir aizkustinošs un traģisks stāsts, un pati traģiskākā lieta tajā visā ir tas, ka vecākais brālis redz, kas notiek ar viņa mīļoto jaunāko brāli, tomēr nekā nevar viņam palīdzēt. Viņš nevar atrast tādus vārdus, lai jaunākais brālis viņu uzklausītu. Visbeidzot, kad vecākais brālis nevar ierasties palīgā savam jaunākajam brālim... jaunākais tiek nogalināts kādā kautiņā. Vecākais brālis nespēja glābt savu jaunāko brāli.

Mūsu lasītā Bībeles fragmenta galvenā doma ir tā, ka Jēzus, mūsu vecākais brālis, varēja un ieradās tur, kur viņa jaunākās māsas un brāļi (MĒS) bija neglābjami pazuduši grēka un nāves zemē. Viņš kļuva mums līdzīgs, dalījās mūsu liktenī, un tādējādi mūs no tā izglāba. Šis Bībeles fragments (vairāk jebkura cita vieta kristiešu rakstos), vispilnīgāk runā par Jēzu kā par vecāko brāli, Lielās Debesu Ģimenes pirmdzimto (Pāvils gan piemin šo tēmu, piemēram, Rom.8:29, bet neattīsta to tik plaši). Tas iedrošina mūs domāt par Jēzu nevis kā vecāko brāli, kurš mūs vienmēr apsteidz un pazemo (jo viņš vienmēr visu izdara labi un ir veiksmīgāks, kamēr mēs vienmēr visu darām nepareizi), bet kā vecāko brāli, kurš neizrādot savu pārākumu un neskatoties uz mums no augšas, nāk pie mums, lai mūs atrastu tur, kur mēs esam; kurš patiesas mīlestības un sirds labestības vadīts nāk, lai palīdzētu mums tikt ārā no ziepēm, kuras paši esam savārījuši.

Attīstot šo domu, par Kristu kā vecāko brāli, Vēstules Ebrejiem autors uzsver trīs elementus, kas dod šai idejai savu īpašo nokrāsu.
Pirmkārt, viņš redz Jēzu kā pionieri-pētnieku: viņš ir "viens, kurš rāda ceļu". Iedomājieties – pētnieks izcērt savu ceļu dziļi džungļos. Neviens tur vēl nav savu kāju spēris, tur nav ceļi, ne takas, ne mazākās norādes, ka iet šo ceļu vispār ir iespējams. Bet viņš iet, meklējot savu ceļu cauri neiespējamiem biezokņiem, līdz brīdim, kad viņš sasniedz mērķi. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis, citi var sekot. Pētnieki parasti to dara dažādu iemeslu dēļ: slava, bagātības meklējumi, milzīga zinātkāre... Jēzus to darīja mīlestības dēļ. Džungļi, caur kuriem Viņš gāja, bija ciešanu, sāpju, grēka un nāves nomocīta pasaule. Neviens nekad nav gājis tam cauri un iznācis otrā pusē ārā. Kad Viņš to izdarīja, Viņš atvēra mums ceļu uz Dieva jauno pasauli, tāpat kā pētnieks, izspraucies cauri džungļiem, iznāk ārā brīnišķīgā saules apspīdētā klajumā. Jēzus Kristus, atstājot ‘džungļus’ aiz muguras un darot to visu to vārdā, kuri Viņam sekos, Viņš atbrīvo pasauli no grēka piesārņojuma, kas tik ļoti nomāca kritušo cilvēci. Bībeles vārdiem sakot (kā tas rakstīts 11.pantā): Viņa izdarītā dēļ, Viņa ļaudis "tiek svētīti", tas ir, tiek atdalīti no grēka piesārņojuma, gatavi ienākt svētā Dieva klātbūtnē.
Otrais Vecākā brāļa idejas elements ir tas, ka Jēzus ir panācis to visu caur savu nāvi. Vēstules Ebrejiem 2:12 ir citāts no 22.Psalma (23.panta): "Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem..." Jūs varētu domāt, ka tas bija vienkārši citēts, lai akcentētu Jēzus vēlmi padalīties ar Savām zināšanām par Dievu. Bet uzmanīgi palasiet 22.Psalma pirmos 22 pantus. Jūs atradīsiet, tur šausminoši detalizētu aprakstu par Tā Viena (kurš patiesi tic Dievam) ciešanām un nāvi, par to kā Viņam šķiet, ka ir Dieva pamests. "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" lūdz dziesminieks. Tālāk tiek aprakstītas mokas un spīdzināšana.
Visbeidzot, ar jau pieminēto un Vēstulē Ebrejiem citēto fragmentu, psalma autors nonāk pie paša galvenā. Ciešanu rezultātā, ir paveikta pestīšana, Dieva valstība ir atnākusi, un tagad daudz daudz cilvēku dos godu Dievam. Jēzum Viņa priekšstats par savu aicinājumu veidojās, balstoties uz dziļo izpratni par dažādu Vecās Derības fragmentu attiecinājumu uz Viņu pašu. Vēstule Ebrejiem atsaucās uz tiem pašiem fragmentiem, lai paskaidrotu mums Viņa nāves nozīmi.

Tajā pat laikā, tiek pievienota vēl viena svarīga un centrāla Bībeles tēma: iziešana no Ēģiptes. Izraēla tauta bija faraona vergi, līdz Dievs sāka īpaši darboties un izglāba viņus. Tagad (Ebr.2:15 apgalvo) Jēzus ir atbrīvojis vergus - visus mūs, kuri bijām nāves baiļu paverdzināti. Tas ir interesanti, ka ar visu mūsu moderno domāšanu, tehnoloģijām un civilizācijas sasniegumiem, mēs vēl joprojām neesam brīvāki no šīm bailēm, kā mūsu senči. Lielākie filozofijas virzieni pēdējos pāris simts gados ir grozījuši šo jautājumu, gan šādā, gan tādā veidā, bet nāve joprojām ir lielais noslēpums, tumšs noliegums labestībai un skaistumam mūsu dzīvēs un pasaulē. Un vēl joprojām daudziem cilvēkiem šis fakts ir kā baiļu verdzība. Bailes, Vēstule Ebrejiem saka, nāk no velna, kurš vienmēr ir pret Dieva labiem mērķiem, kurš vienmēr cenšas iznīcināt jebko labu Dieva radītajā pasaulē, un, kurš dara visu iespējamo, lai novērstu Labākas Pasaules dzimšanu (kas, protams, nāk). Bet Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka viņam būs liela, vispasaules ģimene (pants 16), un tieši šī ģimene ir tas, par ko Jēzus rūpējas, glābjot viņus no verdzības un vadošo pa drošu ceļu uz Dieva nākotnes pasauli.

Tas noved pie trešā Vecākā brāļa idejas elementa, kas ir vēl viena ļoti nozīmīga tēma Vēstulē Ebrejiem. Ciešot un mirstot savu cilvēku dēļ, Jēzus ir kļuvis īstais augstais priesteris, kurš (tāds būdams) paveic savu ļaužu grēku salīdzināšanu. Par to daudz vairāk un sīkām varam lasīt šīs vēstules turpinājumā, bet šajā brīdi tikai ievērojiet galveno apgalvojumu, ko Vēstules Ebrejiem autors šeit izsaka: Augstajam Priesterim, kā tas izklāstīts Vecajā Derībā, no vienas puses ir jābūt kādam, kurš ir spējīgs darboties kā Dieva pārstāvis pie viņa cilvēkiem, iemiesojot Dieva žēlastību un uzticamību (Ebr.2:17); no otras puses tādam, kurš var pilnībā just līdzi tiem, kam viņš kalpo (Ebr.2:18). Kristus nav kā kāda tālu esoša persona, kas nevar pārvarēt attālumu, principus, laiku un pastāvošo kārtību, lai glābtu Savas māsas un brāļus. Viņš pielīdzinājās mums ar miesu un asinīm, un pat piedzīvoja nāvi (Ebr,2:14). Nekas, ko mēs piedzīvojam šodien, vai piedzīvosim rīt, vai kādā nākamajā dienā, nav kaut kas tāds, kur Jēzus nevarētu mums just līdzi, nevarētu palīdzēt un glābt mūs. Nav nekas tāds, caur ko viņš nevarētu veidot jaunu ceļu uz Dieva apsolīto Jauno pasauli.

Lasīt tālāk

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 

Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 

1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 

Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 

Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 

Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.

Lasīt tālāk