• Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 9. janvāris

Kur atrast mieru?

(Ps.29:1-11) 
Atzīstiet, kas Kungam, jūs dievu dēli, –
atzīstiet Kunga godu un spēku!
Atzīstiet Kunga vārda godu!
Klanieties Kungam svētajos mitekļos!
Kunga balss pār ūdeņiem!
Godības Dievs liek pērkonam dārdēt,
Kungs ir pār lielajiem ūdeņiem!
Kunga balss savā spēkā –
Kunga balss visā dižumā!
Kunga balss nolauž ciedrus –
salauž Kungs Lebanonas ciedrus,
dancina Lebanonu kā teļu
un Sirjonas kalnus kā meža vērsi!
Kunga balss šķiļ uguns mēles!
Kunga balss liek drebēt tuksnesim,
Kungs drebina Kādēšas tuksnesi!
Kunga balss liek dzemdēt stirnām un izģērbj mežus,
viņa templī visi sauc: gods!
Kungs pār plūdiem valda,
valda Kungs mūžos kā ķēniņš!
Kungs lai dod spēku savai tautai,
Kungs lai svētī savu tautu ar mieru!
 
Jo vairāk mēs palielinām mūsu dzīves tempu, jo vairāk samazinās mūsu miers. Gadu gaitā mēs esam piedzīvojuši tik daudz izgudrojumu, kas ir solījuši ietaupīt laiku un pūles, lai palīdzētu mums veikt visu veidu uzdevumus. Mēs varam internetā atrast tik daudz padomus kā ietaupīt laikus. Bet bieži vien realitāte ir tāda, ka mēs neiegūstam vairāk brīvā laika – mēs vienkārši dzīvojam ātrāk. 

Un, pieaugot mūsu produktivitātei, mēs piedzīvojam to, ka mūsu miers un dzīves kvalitāte samazinās. Padomā par savu tālruni — tur, iespējams, ir pieejamas daudz dažādas lietotnes, kas palīdzēs tev sazināties ar vajadzīgiem cilvēkiem. Ir tik lieliski, ka varam komunicēt ar citiem daudz dažādos veidos, taču mīnuss ir tāds, ka mums ir jāuzrauga vairākas lietotnes vienlaikus. Mēs varam nekavējoties nosūtīt ziņojumus cilvēkiem, kas padara šo procesu patiešām ērtu un palīdz mums uzturēt sakarus pat tad, ja fiziski nevaram būt kopā. Taču tas mudina mūs kļūt nepacietīgiem, ja kāds mums neatbild uzreiz, vai arī rada stresu, ka kāds varētu gribēt no mums tūlītēju atbildi. 

Un tas viss mūs bieži noved pie vairākuzdevumu veikšanas — mēs sākam atbildēt uz e-pastiem, kamēr esam sapulcē, nosūtīt draugam ziņojumu, kamēr ēdam pusdienas, un tā tālāk. Tā vietā, lai samazinātu aizņemtību savās dzīvēs, mēs galu galā darām divas vai trīs lietas vienlaikus. 

Tātad, ko mēs varētu darīt, lai samazinātu savu dzīves ātrumu un būtu pārliecināti, ka mums būs arī pietiekami daudz laika atpūtai un mieram? 
Jēzus reiz apsolīja: 
Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. (Jāņa 14:27). 
Tāpēc es arī Tevi aicinu pievienoties šai brīnišķīgajai lūgšanai: 
Kungs lai dod spēku savai tautai,
Kungs lai svētī savu tautu ar mieru! (Psalms 29:11)

svētdiena, 2022. gada 2. janvāris

[Dievs] kas visas lietas dara pēc savas gribas...

(Efez.1:3-14) Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs! Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 
Viņā arī mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa godības slava, mēs, kas jau iepriekš esam cerējuši uz Kristu. Viņā jūs arī esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņā jūs, ticēdami šim evaņģēlijam, esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu, lai mēs esam viņa godības slava. 
Kad mēs, cilvēki, pieņem nepareizus lēmumus, Dievs var mainīt situāciju tā, lai lietas notiktu mums par labu un saskaņā ar Viņa plānu. Tāpēc, ja kaut kas noiet greizi, tā vietā, lai meklētu kādu vainīgo, pievērsīsim uzmanību tam, lai ieraudzītu Dieva doto risinājumu. 

Vecās derības stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem tiek aprakstīti daudzi cilvēcīgi, kļūdaini un pat noziedzīgi lēmumi. Jāzepa brāļi pieņēma nepareizu lēmumu pārdodot savu brāli verdzībā. Potifara sieva pieņēma nepareizu lēmumu, nepatiesi apsūdzot Jāzepu. Un sulainis pieņēma nepareizu lēmumu, pagriežot viņam muguru. Bet Dievs sakārtoja katru Jāzepa soli, līdz viņš kļuva par faraona augstāko ierēdni.
Pēc daudziem gadiem Jāzeps stāvēja aci pret aci ar brāļiem, kas pret viņu bija slikti izturējušies, un sacīja:
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu… (1.Mozus 50:20)
Jāzeps savos piedzīvojumos atklāja trīs lietas, ko arī mēs varam ņemt vērā:
  1. kad Dievs grib tevi pilī, neviens nevar tevi turēt cietumā; 
  2. jūsu nākotne nav cilvēku rokās – tā ir Dieva rokās; 
  3. tev Dieva dotais uzdevums tavai dzīvei neprasa visas sabiedrības piekrišanu, bet gan viena cilvēka – tevis – sadarbību.
Dieva nodomi galu galā uzvarēs cilvēku iedomas un idejas. Neviens nevar liegt Dievam mūs izmantot, svētīt un dāvāt mums panākumus (izņemot mūs pašus!). Tāpēc saglabāsim pareizo attieksmi. Un vērīgi ieklausīsimies Pāvila vārdos: 
…mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa… (Efez.1:11–12). 
Arī tad, kad mums šķiet, ka līdz šim viss ir bijis nepieņemams, neiespējams vai nelabojams, Viņš var likt tam darboties mums par labu.
Tāpēc, raugoties uz priekšu Jaunajā gadā, meklēsim Dieva vadību ‘visās lietās’.

svētdiena, 2021. gada 30. maijs

Kas ir pēc-pandēmijas pasaules cerība?

Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” 
Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” 
Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” 
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” 
Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” 
Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. (Jāņa 3:1-17) 
Es atceros kā reiz pirms daudziem gadiem man bija sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Es klausījos Lieldienu un Vasarsvētku tēmai veltītos sprediķus, bet man šķita, ka kaut kur ir pazudusi kopīgā jēga. Man ir aizdomas, ka tā pati problēma traucē arī tagad, kad mēs no Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku vēstījumiem cenšamies iegūt cerību, ko pēc-pandēmijas pasaulei tik ļoti vajag un vajadzēs.

Kādreiz dzirdētajos sprediķos bija tendence uzsvērt divus punktus. Pirmkārt, ticību Jēzus augšāmcelšanai dod personīga sajūta: “Jūs man jautājat, kā es zinu, ka viņš dzīvo? Viņš dzīvo manā sirdī!”
Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās pierādīja, ka patiešām ir “augšāmcelšanās pēc nāves”.

Protams, nav nekas nepareizs šajos apgalvojumos. Personīgā pieredze par dzīvā Jēzus klātbūtni un spēku ir patiesas kristīgas dzīves būtiska sastāvdaļa. Un, protams, Dievs, radītājs, nav mūs radījis pēc sava tēla, lai tikai paķircinātu ar šo tagadējo šīs zemes dzīvi. Mēs esam radīti kaut kam vairāk.

Bet diemžēl “viņš dzīvo manā sirdī” bieži vien ir tikai Vasarsvētku dienas vēsts. Tāpat kā Lieldienu svētku pasludinājums bieži tā arī sākas un beidzas ar Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās pieminēšanu.

Tad varbūt tagad, Trīsvienības svētkos, mēs varam salikt visu kopā. Ziemassvētki liecina par Tēva mīlestību sūtot mums Pestītāju. Lieldienas vēsta, ka Jēzus kaps patiešām bija tukšs un ka sekotāji patiešām atkal satika viņu ar dzīvu. Vasarsvētki atklāj Gara darbību, kas pārveidoja ticīgos par vienotu komandu.

Šī kopaina ir tik savādi brīnišķīga, ka tas nav kaut kas, ko cilvēki varētu izdomāt no tā, kam viņi ticēja pirms šiem notikumiem. Tā, piemēram, augšāmcēlies Jēzus, kaut arī identificēts ar naglu un šķēpa rētu zīmēm, šķita kaut kā savādāks. Viņu uzreiz neatpazina. Ap.Pāvils to mums cenšas paskaidrot savās vēstulēs: tas, kas notika Lieldienās, ir jaunas radīšanas uzsākšana. Jēzus augšāmcelšanās ķermenis bija pirmais jaunās kārtības piemērs: jauna debesu-un-zemes kopēja realitāte. To ko solīja Vecās derības pravieši; to vēlreiz apstiprina Jaunā Derība.

Jaunās radīšanas jēga galu galā nav tikai par “dzīvi pēc nāves” parastajā nozīmē. Mums tiek apsolīts, ka tad, kad Dievs izveidos jaunās debesis un jauno zemi, visa viņa tauta tiks augšāmcelta no miroņiem, lai tajā piedalītos (pēc starpposma, par kuru pirmie kristieši īpaši neinteresējās). Bet Lieldienās uzsāktais jaunais radīšanas process neaprobežojas tikai ar unikālo Kristus augšāmcelšanos. Tieši tā, kā Jēzus Kristus jau iepriekš to bija skaidrojis saviem klausītājiem, Vasarsvētkos tika piedzīvota atklāsme kā tad jaunais process darbosies pašreizējās pasaules realitātē.

Par ko tad īsti Jēzus stāsta Nikodēmam tajā naktī tur toreiz?
“…ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.”
“…kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā!”
Ja mēs cilvēkiem pēc pandēmijas apsolām Jēzus ‘garīgu’ pieredzi šeit un tagad vai arī debesu dzīvi pēc nāves, lielākā daļa paraustīs plecus. Tas nepalīdzēs atjaunot ekonomiku. Tas nenodrošinās miljoniem darbavietu tiem, kuri tagad ir bez darba. Tie būs tikai formāli vārdi tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Mēs tad esam tajā pašā vietā, kur Marta, kad Jēzus izaicināja viņu domāt par augšāmcelšanos (Jāņa 11: 23-25): Jā, viņa saka, es zinu, ka mans brālis celsies pēdējā dienā. Jēzus atbilde ir tā, kas mums šobrīd jādzird: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Augšāmcelšanās nav tikai tāla cerība. (Runa nav arī par “nokļūšanu debesīs”!) Augšāmcelšanās jeb jaun-piedzimšana ir arī tagadne. Un viņš - Kristus - ir nācis no Dieva galīgās nākotnes, lai atklātu tagadnei jaunu dzīvi un jaunu cerību. Tas bija un ir pasaulei vajadzīgais vēstījums.

Kopš astoņpadsmitā gadsimta rietumu pasaule ir darījusi visu iespējamo, lai nomāktu baumas par Jēzus augšāmcelšanos. Diez vai tas ir pārsteidzoši. Evaņģēlija stāsti ir par pasaules vēstures kulmināciju un Dieva jaunās radīšanas iniciatīvu. Bet tā sauktā apgaismība uzskatīja, ka vēsture sasniedz savu kulmināciju nevis ar Jēzu, bet ar tā laika Eiropas un Amerikas kultūru un ka zinātne, filozofija un demokrātija ir radījušas reālo jauno pasauli. Bet nevar būt divas vēstures kulminācijas…

Reizēm Baznīca ir ļāvusies šīm idejām. Bieži mēs esam atstājuši jaunradīšanas praktisko darbu “laicīgo” autoritāšu ziņā un apmierināties ar personīgās pieredzes un citurienes cerību izkopšanu. Kā Nīče to raksta, baznīca piedāvā platonisma formu ar tādu kā pielikumu, kuru sauc par “Jēzu”. Tā ir ērta pozīcija. Šādi netiek apdraudēta neviena laicīgā vara vai impērija.

Bet baznīcai vajadzētu piedāvāt mierinājumu citiem, nevis to meklēt sev. Pēc-pandēmijas pasaulei ir vajadzīgs īsts Evaņģēlija vēstījums: vēstījums par jaunu radību, kas sākās, kad Jēzus augšāmcēlās no miroņiem. Jauna debesu-un-zemes realitāte, kuru aktivizē Dieva spēcīgā jaunā elpa, kas uzliesmoja caur Jēzus sekotājiem, pārvēršot viņus (pašiem par pārsteigumu!) par daudzkultūru, uz āru vērstu kopienu, kura ir apņēmusies būt Labās Ziņas nesēja pasaulei, kura tai tik acīmredzami bija un ir vajadzīga.

Ap.Pāvila lielais redzējums, kuru viņš atklāj savās vēstulēs, bija tāds, ka Dievs apkopoja Mesijā visu, kas ir debesīs un virs zemes (Efez.1:10) - realitāti, kas bija paredzēta, kad jūdi un pagāni apvienojās vienā ģimenē (Efez.2:11-22), sūtot vēsti pasaules varām, ka Dievs ir Dievs un Jēzus ir Kungs (Efez.3:1-13). Kad Pāvils teica, ka mēs esam “Mesijā radīti labiem darbiem”, viņš nedomāja “lai mēs varētu pareizi uzvesties”, kaut arī tas acīmredzami ir iekļauts. “Labie darbi” Pāvila domāšanā nozīmēja, ka jaunpiedzimušie cilvēki pozitīvi ietekmēs savu apkārtni. Baznīcai nebūtu jāatstāj daļu no “kā debesīs, tā virs zemes” rūpēm tikai laicīgajām aģentūrām.

Foto: BBC
Par laimi, tas jau notiek. Svētais Gars bieži vien ir daudz priekšā baznīcas mācībai un sludināšanai. Manā mītnes valstī (UK) kristīgās draudzes ir ļoti iesaistījušās tādās iniciatīvās kā pārtikas bankas. Katedrāļu izmantošana kā vakcinācijas centri (protams, nevis kā alternatīva dievkalpojumiem, bet gan kā dabiska kalpošana) ir devusi spēcīgu signālu: baznīca ir paredzēta sabiedrības dziedināšanai. Atkal un atkal baznīcas praksē ir bijušas tādas, kādām tām pēc Ap.Pāvilam domam vajadzētu būt: lūgšanu un cerību vietas cilvēkiem, kuriem sāp.

Bet šī, uz āru vērstā dzīve, bieži tik viegli novirzās no kursa vai novirzās nepareizajos kanālos. Lai no tā izvairītos, patiesais Evaņģēlija vēstījums ir jāsaprot, jāpasludina un jāizdzīvo. Pasaule mainījās tad, kad Lieldienu rītā Jēzus no Nācaretes iznāca no kapa; kad Viņa mācekļi drosmīgi devās ārā no augšistabas Vasarsvētkos. Tagad, lai ticētu šai patiesībai, ir vajadzīga tieši tāda pati ticība, kāda vajadzīga, lai uzlocītu piedurknes un dotos turp, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama - no zupas virtuves kādā no piepilsētas kvartāliem līdz pat palīdzības misijām otrā pasaules malā.

Galu galā Jēzus skaidrojums lasītajā evaņģēlijā nebeidzas ar to, ka Nikodēms saka: “Viņš dzīvos manā sirdī - nu varu mierīgi iet gulēt”. Tāpat arī pirmie apustuļi nesaka: “Domājiet tagad labas domas, lai jūs tomēr varētu tikt debesīs.” Evaņģēlija vēsts ir: “Jēzus ir augšāmcēlies, Svētais Gars ir sūtīts draudzei - tātad ir sākusies jauna radīšana, un mums ir jādara darbs”.

Tas viss ir kopīgā saskaņā – Tēvs sūtīja Dēlu, lai mūs glābtu; Jēzus Kristus augšāmcelšanās realitāte iesāka jaunu procesu “debesīs-uz-zemes”. Tagad, Viņa Gara vadībā, mēs varam būt tā jaunpiedzimušā realitāte, kas pasaulei ir nepieciešama.

Mēs taču esam piedzimuši no jauna un spējam “redzēt Dieva valstību” arī sev apkārt.
Mēs esam piedzimuši no ūdens un Gara un esam “daļa no Dieva valstības” jau šodien un šeit.
“Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē… lai pasaule caur viņu tiktu glābta!”

svētdiena, 2016. gada 17. janvāris

Ūdens kļūst par vīnu

Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. 
Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” 
Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” 
Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 
Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 
Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 
Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. 
Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” 
Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jāņa 2:1-12)
Cik vien es sevi atceros, man vienmēr ir gribējies kaut ko organizēt.
Kad man bija 8 vai 9 gadi, es noorganizēju Dabas Draugu Klubu (kaut kas līdzīgs Kristīgajiem skautiem). Klubā tika uzņemta mana māsa, mana māsīca un brālēns, manas mammas māsīcas dēls. Klubs gan pastāvēja tikai dažus mēnešus…
Vēlāk - 15-16 gadu vecumā es organizēju pasākumus draudzes jauniešiem un pat visai draudzei. Reiz kādos Ziemassvētkos es ar māsas palīdzību saorganizēju sadraudzības pasākumu draudzei, uz kuru tika aicināti cilvēki pat no kaimiņu pilsētu draudzēm. Izprasījis manas draudzes mācītāja atbalstu un piekrišanu, es sarunāju pilsētiņas slimnīcas sporta zāli, kā pasākuma norises vietu. Programmā bija paredzēta mācītāja uzruna, egles svinīga iedegšana… un tad konkursi, viktorīnas un mīklas visa vakara garumā.
Es vēl tagad atceros to uztraukumu, ar kādu mēs gatavojām uzdevumus, lai pietiktu katrai komandai, kuru katru veidos zālē pie galdiņiem sēdošie cilvēki. Mēs atkal un atkal pārdomājām uzdevumus un norādes, kuru rūpīga ievērošana ļautu katrai komandai visa vakara garumā atrisināt uzdevumu - kā saņemt galveno balvu. Pasākums bija veiksmīgs, un, cik es varēju spriest, ikvienam bija jautri.

Jāņa evaņģēlijs ir kā sava veida rēbuss, jeb atjautības uzdevums, kuru caurvij rūpīgu izvēlētu, reizēm pat šifrētu norāžu pavedieni, kuri mūs izaicina būt uzmanīgiem un vērīgiem lasītajiem.
Tagad, kad Jānis evaņģēlija ievadā ir dažos teikumos ieskicējis sava stāsta būtību, kā arī mazliet atklājis galveno notikumu priekšvēsturi, pieminot Jāni Kristītāju un Jēzus pirmos sekotājus, viņš dod mums pirmo pavedienu jeb norādi.
Jānis mums skaidri atklās arī otro norādi jeb atslēgu divas nodaļas vēlāk. Tomēr, no tā brīža tālāk, mums ir jātiek galā pašu spēkiem, jo viņš vēlas, lai mēs izmantot mūsu iniciatīvu un iztēli, sekojot viņa norādēm līdz pašām beigām. Es negribu sabojāt jums prieku atrast to pašiem, tāpēc nenorādīšu šajā brīdī pārējās vietas, bet, ja jūs vēlaties tās atrast, tad apsēdieties un izlasiet visu Jāņa evaņģēliju… un jūs noteikti tās atradīsiet.
Pačukstēšu priekšā, ka tādas atslēgvietas pavisam kopā ir septiņas.

Vārds, kuru Jānis izmanto kā īpašo slēpto norādi ir "zīme" (skat. 11.pantu).
Varētu teikt, ka Jānis savā evaņģēlijā ir izvietojis virkni ar ceļa rādītājiem, kas palīdz mums ieraudzīt šī stāsta dziļāko nozīmi (skat. 20:30-31).

Īpašās zīmes ir visi tie gadījumi, kurus Jēzus apsolīja Nātānaēlam (skat. 1:50).
Tie ir brīži, kad cilvēkiem bija iespēja piedzīvot to, ka debesis ir atvērtas un Dieva mīlestības pārveidojošais spēks ielaužas šajā pasaulē.

Tieši tāpēc, manuprāt, nav īsti pareizi redzēt lietas, ko Jēzus darīja kā skaistus stāstu, vai pat vēl vairāk - uztvert tos kā leģendas, kas nav reāli notikušas, bet "parāda" kādu it kā dziļāku "garīgu" patiesību.
Patiesībā Jānis cenšas parādīt šīs Jēzus darītās “zīmes” kā brīžus, kad debesu realitāte satiekas ar šīs zemes realitāti. (Tas ir tas, kas, kā jūdi ticēja, notiek Templī.)
Būtība nav arī tajā, ka šajos stāstos aprakstītais nenotiek katru dienu mūsu reālajā ikdienas dzīvē.
Nav arī svarīgi, ko lielākā daļa cilvēki šodien domāt – jo vairāk un vairāk Tu uzzināsi par Jēzu, jo arvien vairāk Tu sapratīsi, ka patiesībā tieši šāda veida pārdabiskas lietas ir tieši tas, ko mums vajadzētu sagaidīt notiekam tur, kur klātesošs ir Jēzus Kristus.
Par Jāņa redzējumu mums nav nekādu šaubu – tas, ko viņš vēlējās mums pastāstīt, ir sekojošais: šie notikumi atklāj to, ka debesu realitāte ir ielauzusies mūsu šīs-zemes realitātē. Tieši to viņš jau paziņoja evaņģēlija ievadā – "Vārds tapa miesa" (skat. 1:14).

Šīs reizes evaņģēlija fragmentā ietvertajā stāstā varam atrast visus elementus, kas mums ir jāņem vārā, ja vēlamies sekot apustuļa Jāņa piedāvātajā garīgajā atklājumā.
Es to nosauktu par transformāciju: atšķirīga realitātes dimensija, kas atklājas brīdī, kad Jēzus ir klātesošs un kad cilvēki dara to (kā Marija to ieteica darīt kalpotajiem), ko Jēzus saka viņiem darīt.

Šis ir viens no tikai diviem gadījumiem, kad mēs satiekam Jēzus māti šajā evaņģēlijā (otra reize ir krusta pakājē 19.nodaļā).
Arī šis elements Jāņa evaņģēlijā ir svarīgs, jo tikai tā mēs varam saprast Jēzus dīvaino piezīmi, kas lasāma 4.pantā – "Mans laiks vēl nav pienācis”.
Tas ļoti spilgti norāda uz to brīdi, kad Viņa “laiks" beidzot būs pienācis… un Viņa godība tiks pilnībā atklāta Viņam nomirstot pie krusta.
Tas tad arī evaņģēlistam Jānim ir tas kulminācijas brīdis, kad debesis realitāte patiesi satiekas ar zemes realitāti.
Tas ir tad, kad ir nepieciešama vislielākā ticība kāda iespējama šajā pasaulē, lai saredzētu dievišķo godību paslēptu kauna, negoda un soda vietā – visa visuma radītājs Vārds (“caur ko viss ir radies, kas ir”) ir klātesošs kā vājš un mirstošs cilvēks.

Un notikumi, kā piemēram šis evaņģēlija fragments, norāda uz šo lielo un īpašo brīdi.
Kāzas ir kā simbols tam lielajam debesu mielastam kas ir sagatavots Dieva tautai (skat. Atkl.21:2).
Ūdens trauki, kuri tika izmantoti ebreju šķīstīšanās rituāliem, ir kā zīme, ka Dievs dara jaunas lietas vecās ebreju reliģiskās sistēmas vietā.
Jēzus piedāvā daudz pilnīgāku attīrīšanos gan Izraēla tautai, gan visai pasaulei pilnīgi jaunā veidā.

Kāzas tādā pilsētā, no kuras nāca Natanaēls, iespējams nozīmeja, ka tur ir sapulcējies gandrīz viss ciems, un visticamāk pat cilvēki no kaimiņu ciemiem. Tas varētu būt skaidrojums tam, kāpēc Marija, viņas dēls un viņa draugi tika aicināti.
Vīna izbeigšanās šādā pasākumā bija ne tikai neērtība, bet sociāls negods, pat katastrofa.
Ģimenei pēc tādas izgāšanās būtu jādzīvo ar kaunu uz ilgu laiku.
Līgava un līgavainis to varētu uzskatīt kā visu iespējamo nelaimju priekšvēstnesi viņu laulības dzīvē.
Lai gan Jēzus, definējot savas misijas jēgu un būtību, vienmēr norādīja uz lielākiem un globālākiem mērķiem, mēs, sākot ar šo gadījumu, visos evaņģēlijos varam būt liecinieki Viņa īpašajai līdzjūtībai gadījumos, kur atsevišķiem cilvēkiem bija kāda vajadzība. Un risinājumi šo vajadzību gadījumos, tad vienmēr arī ir negaidīti.

Ūdens pārvēršanās par vīnu, protams, Jānim nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai brīnumains notikums.
Tas ir kā simbols tam efektam, ko joprojām, pat šodien, piedzīvojam Jēzus klātbūtnē.
Jēzus nāca (kā Viņš to vēlāk saka), lai mēs varētu iegūt dzīvi visā tās pilnībā (10:10).

Mēs varam caur šo stāstu palūkoties katrs uz savām neveiksmēm, apbēdinājumiem un pat ciešanām… un lūdzot par to visu, paturēt prātā – transformācija notika tikai tad, kad kāds ņēma Marijas vārdus nopietni: "Ko vien viņš jums saka, to dariet!”

Pēdējā piebilde – Kā jūs domājat, ko Jānis domāja, kad viņš rakstīja, ka tas viss notika "trešajā dienā"?

svētdiena, 2015. gada 6. decembris

Mūsu Tēvs debesīs!

Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Pateicība Pļaujas Kungam

Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa. Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu! Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis!
Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints, viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu, nesaki savā sirdī:mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!
Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien! (5.Moz.8: 7-18)
Ražas svētki Latvijā ir bijis tradicionāls pasākums visos laikos. Tas iezīmē rudens sezonas sākšanos. Kad dārza darbi apdarīti un sēņu grozi pielasīti, latviešu zemnieki (mūsu vecmāmiņas un vectētiņi) no laukiem un druvām saved mājās dabas veltes. Tad pulcējas kopā Ražas svētkos, lai viens otra izaudzēto aplūkotu, iemainītu vai ko gardu iegādātos garajai ziemai. Paaudžu paaudzēm latvieši bija atkarīgi no savā zemē izaudzētās ražas.

Ražas lielums noteica izdzīvošanas iespējas. Tāpēc ražas veltes tika ņemtas līdzi dodoties uz baznīcu, lai pateiktos Dievam par svētību. Tas ir tas, ko arī mēs darām katru gadu, kaut arī mums lielākajai daļai ar ražas novākšanu vairs nav tiešas saskares. Tā ir tradīcija, tā ir pateicība un tās ir arī svinības. Tam ir arī biblisks pamats.

Vecās derības laikā ebreju tauta daļu ražas nesa uz templi pateicībā Dievam kā upuri. Tomēr viņiem radās kārdinājums aizmirst, ka zeme ir Dieva dāvana, un visa no zemes iegūtā raža ir svētība no Dieva.
Tāpēc Mozus, uzrunājot Dieva tautu, dod padomu, kurš varētu palīdzēt izvairīties no iedomības, paaugstināšanās un nepateicības.
Un padoms ir: atcerēties un pārdomāt, kas arī ir viena no galvenajām tēmām 5.Mozus grāmatā.

Pirmkārt (7.nodaļa), ir jāatceras par to, kā Dievs izveda savus ļaudis no Ēģiptes – kā Viņš deva faraonam brīdinājumus un zīmes, kas iesaistīja pat visu valsti (tāpēc nerīkojieties kā faraons!), kādu spēku Dievs parādīja, atbrīvojot Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības.
Citiem vārdiem sakot, ja Tev ir šaubas par Dieva vadību priekšā stāvošā krīzes brīdī, tad atceries, kā Dievs ir fantastiski sargājis un vadījis Tevi līdz šim.

Otrkārt (8.nodaļa), ir jāatceras tas, kā Dievs vadīja savu tautu cauri tuksnesim no Ēģiptes uz Apsolīto Zemi. Dievs viņus pārbaudīja, ļaujot piedzīvot izsalkumu... un tad visus pabaroja, lai skaidri parādītu, ka cilvēki nedzīvo no maizes vien (šajā kontekstā – vai vari sagādāt pats sev maizi?), bet no tā, ka Dievs saka Savu vārdu... un ir maize ko ēst.

Starp citu, Jēzus izmanto šo apsolījumu tad, kad Viņš tiek tuksnesī kārdināts (tāpat kā Viņš izmanto 5.Moz.6:13, 16 – par Dieva pielūgšanu un kalpošanu, kā arī par Dieva nekārdināšanu). Visas Jēzus atbildes kārdinātājam nāk no šīm nodaļām, kuras apraksta kādai ir jābūt Izraēla tautas attieksmei pret Dievu.
Dievs pret Izraēla tautu izturas kā tēvs, kurš audzina savu dēlu; vai kā treneris, kurš palīdz sportistam panākt labāko rezultātu – labāko, kāds ir viņa spēkos.

Treškārt (8.nodaļa tālāk), ir jāatceras kā Dievs savus bērnus svētī un pasargā. Kamēr Dieva tauta priecāsies un, labi paēduši, izbaudīs dzīvi Apsolītajā zemē, viņiem varētu rasties kārdinājums redzēt un uzskaitīt savus nopelnus par savas mājas labo iekārtojumu, ganāmpulka un saimes lielumi un bagātību. Un, pārdomājot savus sasniegumus, viņi varētu sākt aizmirst par To, Kurš viņiem to visu ir dāvājis.
Tāpēc arī šis Dieva, caur Mozu dotais aizrādījums/padoms par pareizu atcerēšanos
Citiem vārdiem sakot, slavēšanai ir jābūt cilvēka dzīves centrā.

Ebreju valodas vārds, kuru mēs 5.Mozus grāmatas 8.nodaļā tulkojam kā ‘slavēt’ (10.p), ir tieši tas pats vārds. kuru 5.Mozus grāmatas 7.nodaļā (13.p) mēs tulkojam kā ‘svētīt’. Dievs svētī savus ļaudis ar ganāmpulku un ražas bagātību; savukārt Viņa ļaudis Dievu par to svētī/slavē. Reizēm Dievs var pārbaudīt Savu tautu, samazinot vai uz brīdi apturot Savu svētību, lai būtu redzams – vai Izraēla tauta kalpo Dievam tikai aiz izdevīguma, t.i. par to, ko tā gūst no Viņa. Tomēr arī bagātīgu svētību laiks ir sava veida pārbaudes.

Mūsu Svēto Rakstu fragmentā no 5.Mozus grāmatas mēs lasījām kā Mozus pamāca tautu:
Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā...
Ražas novākšanas laikā tika svinēti lieli svētki, kurus sauca saekkōt (vai sukkos - latviski Būdiņu svētki). Svētkus svinēja septiņas dienas (mūsu kalendārā septembra beigas -oktobris).

Ģimenes ceļoja lielus attālumus, lai nokļūtu Jeruzalemē un tur pielūgtu Dievu Templī, kā arī pienestu pateicības upuri, t.i. dotu daļu no savas ražas Dievam. Ārpus pilsētas viņi uzcēla būdas, kas tika izveidotas no meldriem vai koku zariem, pārklājot tās ar palmu lapām vai miršu zariem. Šīs trauslās būdas bija atgādinājums par to dzīvi, kāda tā bija tuksnesī, kad ebreju tauta četrdesmit gadus gāja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Šo mājokļu jumtos vienmēr parasti bija pietiekami liels atvērums, lai caur to varētu redzēt debesis.

Būdiņu svētkus mēdza saukt arī par ražas ievākšanas svētkiem. Tāpēc parasti teltis bija rotātas ar labības stiebriem, lai parādītu atzinību par Dieva uzticamību, nodrošinot tautu ar pārtiku.
Septiņu svētku dienu laikā, ģimene visas maltītes ēda savā būdā. Ikdienas viņi lasīja fragmentus no Toras (piecas Mozus grāmatas), kā arī skaitīja pateicības lūgšanas par Dieva bagātīgajām svētībām.
Īpašs bija brīdis, kad svētku pašā izskaņā pār altāri Tempļa pagalmā tika izlieta ūdens krūze – tā atceroties Dieva svētību: dzīvību dodošo ūdeni. Tā bija arī kā lūgšana, lai lietus nāktu un apūdeņotu zemi nākamajai sēšanas un stādīšanas sezonai.
Būdiņu svētki kļuva par vienu no nozīmīgākajiem reliģiskajiem svētkiem ebreju tautai. Tas bija ģimenes kopā sanākšanas laiks un (vienmēr!) īpašs laiks, lai pateiktos Dievam par radīšanas brīnumu.

Pat tagad, kad ir pagājuši gadu simti, Būdiņu svētkus ebreji svin joprojām visā pasaulē. Dažas ģimenes pat veidot kaut ko līdzīgu būdiņām no dažādiem materiāliem savu māju pagalmos. Un vienmēr tur ir arī simboli par ražas novākšanu. Ģimenes, kas dzīvo dzīvokļos, cenšas svinēt šos svētkus izmantojot attiecīgas dekorācijas un protams vienmēr – mielastu.
Neatkarīgi, kādas tradīcijas tiek izvēlētas šo svētku svinībām, galvenais mērķis ir pateicība Dievam par svētībām, par uzturu, par ģimenēm, par draugiem, kā arī par drošību, ka Dievs rūpēsies arī nākotnē.

Kā kristieši, mēs esam aizguvuši idejas un pielāgojuši Būdiņu svētku tēmu mūsu pašu paradumiem un kultūrai. Mēs rudenī novācam labību, dārzeņus, ogas un augļus saskaņā ar mūsu reģiona klimatisko joslu un gadalaiku maiņām.
Arī Latvijā vēsturiski ražas novākšanas laikā uz baznīcām ir nestas rudens veltes kā simbols mūsu pateicībai Dievam par svētībām, ko saņemam no mūsu zemes.
Daudziem no mums mūsu saikne ar zemi ir pārtrūkusi. Kādam vēl ir palicis mazs piemājas dārziņš vai puķudobe. Citiem tās ir tikai atmiņas par mūsu vecāku vai vecvecāku lauku mājām.
Arī Latvijā, tur kur kādreiz mūsu priekšteči stādīja dārzus, tagad ir bruģētas ielās un piepilsētas daudzdzīvokļu mājas.

Tomēr kaut kas mūsu cilvēciskajā būtībā, mūsu zemapziņā mums atgādina, ka mēs esam saistīti ar šo mūsu zemi. Tāpēc mēs mēdzam izbraukt ārā no pilsētas, lai redzētu rudens krāsas. Mēs apstājamies ceļa malā, lai no sirmas māmuļas nopirktu augļus vai dārzeņus. Mēs pārrunājam labākās marinētu gurķu receptes un palielāmies cik labi šajā gadā ir izdevies ābolu ievārījums. Mēs darām visas šīs lietas, jo kaut kas mūsu dvēselēs saka mums, ka tāda ir laba dzīve. Laba dzīve ir saistīta ar brīnišķīgo Dieva radību.
Pēdējos gados sabiedrība tiek aicināta, pat īpaši mudināta, būt harmonijā ar dabu, kas ir mums apkārt. Mēs esam kļuvuši apzinīgāki un saprotam nepieciešamību rūpēties par dabas resursiem.

Vides nestabilitāte arvien vairāk un vairāk atklājas arī katrā ražas novākšanas laikā. Tā tas ir bijis vienmēr – to piedzīvoja cilvēki Bībelē aprakstītajos laikos, to piedzīvo cilvēki mūsu šodienas tehnoloģiju pasaulē. Mums joprojām ir nepieciešams pietiekami daudz lietus, pietiekami daudz saules, kā arī pietiekami auglīga zeme, lai rudenī novāktu ražu.

Izraēla tauta Mozus laikā (pirms vairākiem gadu tūkstošiem), daudz labāk nekā mēs šodien, saprata apkārtējo vidi kā pilnībā atkarīgu no Dieva svētībām, bet pat viņiem reizēm vajadzēja brīdinošus aizrādījumus.
Vienu šādu aicinājumu mēs lasām mūsu šīs dienas Svēto Rakstu fragmentā. Tur Mozus aicina cilvēkus:
... kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, ... kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu...
Šie Mozus vārdi ir tikpat svarīgi šodien kā tas bija pirms tūkstošiem gadu. Mūsu zemē mēs, iespējams, nevaram audzēt granātābolus, vai olīvas, bet mēs dzīvojam zemē, kur plūst upes, zemē, kur labību izaug tik bagātīgi, par ko Mozus nekad nebūtu varējis iedomāties...

Bet arī mēs bieži vien aizmirstam mūsu Dievu. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par brīnumu – kā no vienas mazas sēkliņas izaug ķirbji un burkāni; kā vietā kur iestādījām spaini kartupeļu, mēs novācam veselu maisu; kā koki, kas skaisti zied pavasarī, rudenī ir pilni ar āboliem un bumbieriem...

Ja mēs šajā brīdī atceramies to pateicību, ko esam parādā Kungam, mūsu Dievam, tad mēs noteikti atceramies arī Dieva bausli, kas aicina parūpēties par mūsu kaimiņiem. Mūsu zemē Latvijā, visos laikos tā ir bijusi brīnišķīga tradīcija – dodot godu Dievam par svētībām, tajā pat laikā dalīt daļu ražas (pārtiku) citiem, kuriem ir mazāk nekā mums.

Ieskatoties Baznīcas vecajos žurnālos, mēs redzam fantastiskas fotogrāfijas, lasām aizkustinošus stāstus par cilvēku gatavību palīdzēt, ziedot un dalīties.
Es ticu, ka nekas nav mainījies arī tagad.
Baznīcā ir brīnišķīga tradīcija: rudens un ražas novākšanas sezonu noslēgt ar pateicības nedēļu.
Katru gadu novembra mēneša pirmā nedēļa tiek izsludināta kā lūgšanu nedēļa. Vēl vairāk - šīs nedēļas noslēgumā visi, kam vien tas ir iespējams, tiek aicināti ziedot.
Aicinu arī jūs plānot savu īpašo pateicību Dievam.

Šodien mēs neesam aizmirsuši Kungu, mūsu Dievu. Mēs šodien pateicamies un tādā veidā pievienojamies Dieva priekam un līksmībai debesīs, kas tur valda. Jo debesis priecājas kopā ar mums šajos ražas svētkos.
Nāc, pļaujas Kungs, mūsu Radītājs, Uzturētājs un Pestītājs!
Nāc un pievienoties mums mūsu svētku svinībās!
Pateicība lai ir Dievam Tēvam, Delam un Svētajam Garam!

svētdiena, 2015. gada 18. oktobris

Jēkaba un Jāņa lūgums

Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” [...] 
 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.”   Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 
Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mark.10:32-45) 
Kas jums nāk prātā, kad domājat par Jēzus krustā sišanu?
Varbūt jūs atceraties kādu dievkalpojumu baznīcā un tur dzirdētu vai līdzi dziedātu dziesmu: "Liec galvu krusta priekšā!” vai "Krusts laistās kalna galā un tālu starus met; uz brīnišķīgo kalnu mazs ērkšķu celiņš ved…”?
Varbūt jūs atceraties kādu gleznu vai statuju, kurā mākslinieks ir centies ietvert atgādinājumu par tām bēdām un ciešanām, kuras piedzīvoja Jēzus, un tā meklēt mierinājumu un cerību savās bēdās un ciešanās.
Varbūt jūs atceraties kādas vēstures grāmatas sniegtos faktus par brutalitāti, kas saistās ar šo nežēlīgo cilvēku nogalināšanas veidu.
Varbūt jums prātā nāk iztēles radīta aina pie krusta pakājes, kur jūs skatieties kā Jēzus nomirst.
Evaņģēlija redaktors Marks gatavojas pastāstīt mums grandiozo stāstu par to, kā Jēzus tika sists krustā.
Un viņš vēlas, lai mēs savā prātā paturētu vairākus attēlus, kas mums ļaus pilnīgāk aptver šī notikuma fantastisko nozīmi.
Šis fragments savā veidā ir kā pamats, uz kura turpmākajās nodaļās tiks uzbūvēta aina par to, kā Jēzus svin pēdējo maltīti kopā ar saviem sekotājiem, kā lūdzas Ģetzemanē, kā sastopas ar netaisnu tiesu un tiek piesists krustā.
Ja vēlamies šīs apbrīnojamās evaņģēlija ainas aptvert un saprast, ļoti svarīgi ir pievērst īpašu uzmanību šī pamata šķautnēm.

Šī ir trešā reize, kad Jēzus svinīgi brīdina savus mācekļus par to, kas notiks ar Viņu. Tas Viņam nav pārsteigums. Tā ir daļa no aicinājuma, kuram Viņu ir sekojis sākot ar savām kristībām. Balss, kas toreiz atskanēja no debesīm, atgādināja seno pravieša Jesajas pravietojumu par Īpašo Dieva Kalpu.
Pie šī pravietojuma Jēzus tad arī atgriežas šajā brīdī.
Pravieša Jesajas grāmatas centrā (Jes.40:-55:) ir vēsts par galveno varoni, kurš pārstāv pašu Izraēla Dievu, kurš ir svaidītais, apsolītais mesija, kuram būs jācieš un jāmirst par Izraēla tautas un visas pasaules grēkiem.
Šeit (45.p) Jēzus atsaucas uz "YHWH kalpu”, kurš ir tas, par kura izpērkošo nāvi runā pravietis Jesaja (Jes.53: - kas ir ceturtā “kalpa dziesma”).

Mums šodien šķiet neticami, ka Jēzus šādi apzināti un mērķtiecīgi būtu domājis par savu nāvi.
Tomēr, kā to atklāj evaņģēlista Marka otrais arguments, arī viņa sekotājiem tas bija pārāk neticami.
Jēzus mācekļi nespēja noticēt, ka Viņš tos ved uz Jeruzalemi ar šādu apņēmību.
Viņa sekotājiem tā šķita pārāk bailīga un briesmīga varbūtība.
Daudzi domātāji nākamajos gadsimtos lauzīs galvu, kā atrastu veidu, lai stāstītu stāstu par Jēzus bez krustu visa centrā. Tā notiek arī mūsu pašu dienās.
Bet no Jēzus paša paziņojumiem, sākot ar apgalvojumu, ka Viņš ne tikai vienkārši nomirs pie krusta, bet darīs to it kā speciāli, kā kulmināciju lielajam Dieva atklāšanas plānam, izriet fakts, ka tas ir autentisks kristietības centrs.

Cilvēki bieži ir domājuši un teikuši, ka šāda "autentiska kristietība", patiesībā ir lēta žēlastība, pārāk vienkāršota patiesība vai pat kompromiss ar politiskām varām.
(Tas iespējams ir tāpēc, ka pārāk bieži krusts tiek izmantots, lai runātu, mudinātu vai aizstāvētu dažādus privātu uzskatus, kas patiešām nerisina pasaules lielāko problēmu.) Tomēr mirkli padomājiet – krusts tieši pretēji ir vienīgā patiesības būtība. Šis ir trešais “aspekts”, kuru Marks vēlas mums šeit piekodināt ielikt apbrīnojamā evaņģēlija ainas izpratnes pamatā.

Jēkabs un Jānis vēlas pārvērst Jēzus mesiānisko došanos uz Jeruzalemi par slavas gājienu – par iespēju saņemt pagodinājumu, par iespēju sēdēt Jēzum blakus, kad Viņš valdīs kā ķēniņš.
Viņi abi ir dzirdējuši visu stāstīto par ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos vienkārši kā bildes vai ainojumus, kas varbūt nozīmē: "tas iespējams būs grūti, taču mēs taču pārspēsim un uzvarēsim visus.”
Bet Jēzum (un Markam) krusts nav sarežģījums pa ceļam uz laimīgas beigām.
Krusts ir Dieva veids, kā priekšstatus par pasaulīgo spēku un varu apgriezt kājām gaisā.
Kad šī evaņģēlija fragmenta beigās, Jēzus citē kalpa dziesmu ("...atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 45.p), Viņš vēlas skaidri pateikt vēsti, ar kuru Jesaja būtu pilnīgi vienisprātis, ka Dieva Valstība ir kaut kas absolūti pretējs šīs pasaules idejām un izpratnei.

Ieskatieties uzmanīgi – šis Marka paziņojums par krusta nozīmi šajā kontekstā ir pirmām kārtām politiska interpretācija.
Krusts ir ne tikai veids kā Dievs piedod mūsu grēkus Jēzus nāves dēļ (lai gan, protams, tas arī ir svarīgi!).
Patiesībā tas ir Dieva veids kā sakārtot visu pasauli un arī mūs, cilvēkus.
Protams, tas apstrīd un iejaucas visās cilvēciskajās sistēmās un kārtībā.
Iemesls, kāpēc Jēkabs un Jānis pārprata Jēzu, ir tieši tāds pats kā iemesls, kāpēc daudzi vēlākie domātāji līdz pat mūsu pašu dienām, izmisīgi pūlas atrast veidu, kā paturēt Jēzu kā personu, tikai bez krusta.
Krusta lielākā problēma ir tā, ka tas apgāž un apšauba visus cilvēciskā lepnuma un goda pamatus.
Tāpēc, lai kā arī mums tas nepatiktu, vēsts par krusta nozīmi ir politiski bīstama vēsts.

Jēzus saruna ar ambiciozajiem brāļiem dod mums Marka būvētās ceturtās pamatnes šķautnes, jeb rakursa redzējumu.
"Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” (38.p).
Šie ir skaļi un smagi vārdi. Ar vārdu "kauss", šķiet, ir domātas Dieva dusmas, par kurām runā pravietis Jeremija. Jēzus šajā gadījumā, un arī vēlāk Ģetzemanē (Mark.14:36), saskaras ar to, ka visas pasaules un īpaši Izraēla ļaunums ir tas, kas savelk virs Viņa galvas taisnīgā Dieva soda mākoņus.
Bibliskajā domāšanā tam ir īpaša un konkrēta forma: Vecajā Derībā atkal un atkal Dieva dusmas ir tas, kas notiek tad, kad naidīgu valstu armijas nāk un uzbrūk Dieva tautai, Dieva pilsētu.
Šajā gadījumā Jēzus uzdevums ir iet uz priekšu un ar pilnu atbildību uzņemties pilnu šo dusmu spēku uz sevi.

Ar "kristības" pieminēšanu mēs tiekam aicināti paskatīties atpakaļ uz paša stāsta sākumu.
Tāpat kā Jēzus paša kristības, kuras veica Jānis Kristītājs, bija kā Viņa apņemšanās iet cietēja Mesijas ceļu, tāpēc arī krusta nāve ir jāsaprot kā sava veida kristības simbola piepildījums – iet uz leju nāvē (zem ūdens), lai grēki varētu tikt piedoti.
Tas ir tas veids, kā agrīnie kristieši saprata viņu pašu kristības nozīmi (Romiešiem 6:3-11; Kolosiešiem 2:11-15). Ja mēs vēlamies saprast Marka evaņģēlijā atklātās Jēzus nāve apbrīnojamās ainas būtību, tad mums ir jāpievērš īpaša uzmanība šīm pamatdetaļām.

Bet tad vēl visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību Jēzus izteiktajam komentāram par tiem, kuri sēdēs pie Viņa labās un kreisās rokas.
Jēkabs un Jānis nezina, ko viņi lūdz, bet Marka evaņģēlija lasītājiem tas pēc dažām nodaļām atklāsies.
Kad Jēzus “tiks pagodināts", tad tur būs kāds pienaglots pie krusta Viņam pa labi un pa kreisi.

Marks mums ir devis priekšstatu gan par to, kāda tad īsti dižena godība izskatās un par to, ko nozīmē Jēzus nāve.
Šo pārdomājot, mums it jāatceras, ka viena no Marka evaņģēlija pamattēmām ir aicinājums sekot Jēzum.
Tagad raugoties šajā evaņģēlija atklāsmē, arī mēs varbūt jūtamies pārsteigti un nobijušies.

Bet Jēzus, par spīti visam gāja uz līdz galam, lai apgrieztu kājām gaisā visas pasaules vērtības sistēmas.
Viņš gāja uz Jeruzalemi, lai atdotu savu dzīvi kā atpestīšanas maksu.

Ja mēs gribam saņemt to, ko Viņš vēlas mums dāvināt, tad mums nav citas izvēles, kā vien sekot Viņam.