Augšāmcelšanās: diena, kas pārrakstīja vēsturi
(Mt 28:1-10) Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: "Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis." Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: "Esiet sveicinātas!" Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: "Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs."
Lielākā daļa no mums, kas dzīvojam Rietumu pasaulē un esam sasnieguši vismaz 40 gadu vecumu, droši vien atceramies, kur atradāmies tajā brīdī, kad dzirdējām par notikumiem 2001.gada 11.septembrī. Arī daudz cilvēki dažādās pasaules vietās spēs atcerēties, kur viņi bija un ko darīja līdzīgos lielu nacionālu vai starptautisku satricinājumu brīžos.
Daudzi no mums tikpat skaidri atceras arī to precīzo mirkli, kad mūsu dzīvē notika kaut kas pārsteidzošs un ļoti, ļoti labs. Man pašam atmiņā spilgti palicis brīdis, kad pirms vairāk kā trīs gadiem kurjers man pasniedza vēstuli. Kad atvēru aploksni, tur bija dokumenti, kas paziņoja, ka ASV man piešķir reliģiska darbinieka vīzu. Atceros sausuma sajūtu kaklā, kad sagaidīju sievu pārnākam no darba, lai viņai to pavēstītu. Es zināju, ka no šī brīža mūsu dzīve būs citāda. Mūsu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.
Nav grūti saprast to baiļu un prieka sajaukumu, kas pārņēma sievietes, kuras tajā rītā bija devušās pie kapa. Marks un Lūka paskaidro, ka viņas bija atnesušas smaržvielas, jo apbedīšana bija notikusi pārāk steidzīgi — vēl pirms sabata sākuma piektdienas vakarā — un ķermeni nebija paspēts sagatavot pienācīgā veidā. Matejs vienkārši saka, ka viņas bija atnākušas apskatīt kapu. Šajā stāsta brīdī viņas izskatās vienkārši pēc sērotājām, kuras grib būt tur, pie Jēzus, un klusumā un mierā izjust savas sāpes.
Taču klusumu un mieru viņas nesaņēma. Evaņģēlista Mateja aina pie kapa ir nepārprotami pati dramatiskākā no visiem četriem evaņģēlijiem: zemestrīce, eņģelis, sargi, kas sastinguši kā bez dzīvības, un vēstījums, ka Jēzus dodas uz Galileju. Protams, daži domā, ka Matejs pievienojis dažas no šīm detaļām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Taču ar tikpat lielām tiesībām varētu sacīt, ka pārējie tās vienkārši izlaiduši, jo, stāstot par šādu notikumu, tu negribi, lai cilvēki pasmejas par kādām savādām detaļām un tādēļ atmet pašu notikumu. Matejam, kas pārstāv senas jūdu tradīcijas, kur eņģeļi mēdza parādīties svarīgos Dieva nodomu piepildījuma brīžos, tā nebija problēma.
Bet būtība, protams, ir sekojoša: tas, kas notiek, ir paša Dieva darbs. Dievs, kurš Lielajā Piektdienā šķita klusējam, tagad saka pēdējo vārdu. Viņš atbild uz neizteiktajiem Jēzus sekotāju jautājumiem un arī uz paša Jēzus izteikto jautājumu pie krusta. Un tas, ko Dievs dara, nav tikai kāds ārkārtējs brīnums, pārdabiskas varas parādīšana (pašas varas par sevi dēļ) vai īpaša labvēlība Jēzum. Tas, ko Dievs dara, ir kaut kā jauna sākums — tās jaunās pasaules sākums, kas bija apsolīta jau sen. Vispirms mācekļi tiek sūtīti uz Galileju, bet pēc tam, kā vēl redzēsim, tālāk līdz pat pasaules galam un laikmeta noslēgumam ar vēsti par to, kas ir noticis. Viņu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.
Daudzi no mums tikpat skaidri atceras arī to precīzo mirkli, kad mūsu dzīvē notika kaut kas pārsteidzošs un ļoti, ļoti labs. Man pašam atmiņā spilgti palicis brīdis, kad pirms vairāk kā trīs gadiem kurjers man pasniedza vēstuli. Kad atvēru aploksni, tur bija dokumenti, kas paziņoja, ka ASV man piešķir reliģiska darbinieka vīzu. Atceros sausuma sajūtu kaklā, kad sagaidīju sievu pārnākam no darba, lai viņai to pavēstītu. Es zināju, ka no šī brīža mūsu dzīve būs citāda. Mūsu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.
Nav grūti saprast to baiļu un prieka sajaukumu, kas pārņēma sievietes, kuras tajā rītā bija devušās pie kapa. Marks un Lūka paskaidro, ka viņas bija atnesušas smaržvielas, jo apbedīšana bija notikusi pārāk steidzīgi — vēl pirms sabata sākuma piektdienas vakarā — un ķermeni nebija paspēts sagatavot pienācīgā veidā. Matejs vienkārši saka, ka viņas bija atnākušas apskatīt kapu. Šajā stāsta brīdī viņas izskatās vienkārši pēc sērotājām, kuras grib būt tur, pie Jēzus, un klusumā un mierā izjust savas sāpes.
Taču klusumu un mieru viņas nesaņēma. Evaņģēlista Mateja aina pie kapa ir nepārprotami pati dramatiskākā no visiem četriem evaņģēlijiem: zemestrīce, eņģelis, sargi, kas sastinguši kā bez dzīvības, un vēstījums, ka Jēzus dodas uz Galileju. Protams, daži domā, ka Matejs pievienojis dažas no šīm detaļām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Taču ar tikpat lielām tiesībām varētu sacīt, ka pārējie tās vienkārši izlaiduši, jo, stāstot par šādu notikumu, tu negribi, lai cilvēki pasmejas par kādām savādām detaļām un tādēļ atmet pašu notikumu. Matejam, kas pārstāv senas jūdu tradīcijas, kur eņģeļi mēdza parādīties svarīgos Dieva nodomu piepildījuma brīžos, tā nebija problēma.
Bet būtība, protams, ir sekojoša: tas, kas notiek, ir paša Dieva darbs. Dievs, kurš Lielajā Piektdienā šķita klusējam, tagad saka pēdējo vārdu. Viņš atbild uz neizteiktajiem Jēzus sekotāju jautājumiem un arī uz paša Jēzus izteikto jautājumu pie krusta. Un tas, ko Dievs dara, nav tikai kāds ārkārtējs brīnums, pārdabiskas varas parādīšana (pašas varas par sevi dēļ) vai īpaša labvēlība Jēzum. Tas, ko Dievs dara, ir kaut kā jauna sākums — tās jaunās pasaules sākums, kas bija apsolīta jau sen. Vispirms mācekļi tiek sūtīti uz Galileju, bet pēc tam, kā vēl redzēsim, tālāk līdz pat pasaules galam un laikmeta noslēgumam ar vēsti par to, kas ir noticis. Viņu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.
Lai gan sievietes pie kapa bija satriektas izbaiļu un izbrīna pilnā pārsteigumā, ir pilnīgs pamats domāt, ka viņas to dienu atcerējās visu atlikušo mūžu. Stāsti par šiem mirkļiem bija īstas personiskas atmiņas — tās atkal un atkal tika stāstītas neticīgajiem draugiem un kaimiņiem ar to īpašo balss intonāciju, kas it kā saka: “Es zinu — es pati gandrīz nespēju tam noticēt! Tas joprojām šķiet pilnīgi neticami. Bet viss bija tieši tā.”
Lai gan eņģelis sievietēm saka, ka mācekļiem jādodas uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu, pašas sievietes viņu sastop gandrīz tūlīt, turpat kapa tuvumā. Lūka piemin tikai Jēzus parādīšanos Jeruzālemes apvidū; Matejs un Jānis raksta gan par Jeruzālemi, gan par Galileju. Marka evaņģēlija noslēgums gandrīz noteikti ir pārtrūcis; astoņos pantos, kas mums palikuši, eņģeļi, tāpat kā šeit, vienkārši uzdod sievietēm pateikt mācekļiem, lai tie iet uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu. Bet izšķirošais ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās nav domāta, lai to vienkārši censtos intelektuāli analizēt; nav domāta kā aizrautīga iedvesma jaunam garīgam pārdzīvojumam. Runa ir par Dieva nodomu, kam tagad jāpiepildās. Viņiem ir jāredz Jēzus, bet šī redzēšana nozīmēs kaut ko vairāk. Viņi tiek sūtīti jaunā darbā, jaunā dzīvē, jaunā dzīves veidā, kurā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis, sāks piepildīties.
Mēs šodien nevaram sastapt Jēzu tā, kā sievietes viņu sastapa tajā rītā. Protams, kristīgās ticības un pieredzes būtiska daļa ir pārliecība, ka mēs varam un mums vajag satikt Jēzu garā, un iepazīt Viņu (pielūdzot Viņu un no Viņa mācoties). Šīs personiskās un tuvās attiecības ar dzīvo Kungu ir pašā kristīgas dzīves centrā. Taču mēs ļoti smagi pārprastu Mateju — un ne tikai Mateju, bet arī citus evaņģēlistus — ja domātu, ka viņa stāsts ir tikai spilgts vai simboliski kodēts veids, kā aprakstīt šādu pieredzi. Viņš acīmredzami gribēja rakstīt par kaut ko, kas patiešām bija noticis; par kaut ko, kas ne vien izmainīja sieviešu sirdis, bet arī apgrieza kājām gaisā parasto vēstures ritumu. Šis notikums bija izmainījis pasauli uz visiem laikiem. Tas pasludināja — nevis kā teoriju, bet kā faktu — ka Dieva valstība ir atnākusi, ka Cilvēka Dēls pēc savām ciešanām ir augšāmcēlies, un ka aust ne vien kārtējā diena vai kārtējā nedēļa Israēla un pasaules vēsturē, bet Dieva jaunā laikmeta sākums, kas turpināsies, līdz viss tiks pilnībā sakārtots.
Patiesībā, atņemiet evaņģēlistam Matejam Jēzus augšāmcelšanos, un tas vairs nebūs evaņģēlijs. Krusts ir viņa stāsta kulminācija, bet tas iegūst savu īsto jēgu tikai kā tā cilvēka krusts, kurš pēc tam ir augšāmcelts no miroņiem. Lielās runas evaņģēlijā — Kalna sprediķis un viss pārējais — ir Mateja veids, kā pateikt, ka Jēzus ir jaunais Mozus, bet vēl daudz vairāk nekā tas: Viņš ir Israēla Mesija. Viņš ir tas, kurš visai pasaulei dod jauno bauslību, caur kuru Dieva jaunais veids, kā būt cilvēkiem, ir atklāts pasaulei. Bet tas viss ir patiess tikai tādēļ, ka tas, kurš pasludināja Dieva svētības saviem sekotājiem, tas, kurš izteica Dieva brīdinājumus tiem, kas gāja savus ceļus, un tas, kurš Dieva valstību sludināja līdzībās, tagad ir augšāmceltais Kungs.
Pārdomāsim visu evaņģēliju atkal no jauna. Skatīsimies, kā viena daļa pēc otras atdzīvojas jaunā spēkā, kad tas, par kuru Matejs runā, tagad atklājas kā tas, caur kuru pati nāve ir uzvarēta.
Lai gan eņģelis sievietēm saka, ka mācekļiem jādodas uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu, pašas sievietes viņu sastop gandrīz tūlīt, turpat kapa tuvumā. Lūka piemin tikai Jēzus parādīšanos Jeruzālemes apvidū; Matejs un Jānis raksta gan par Jeruzālemi, gan par Galileju. Marka evaņģēlija noslēgums gandrīz noteikti ir pārtrūcis; astoņos pantos, kas mums palikuši, eņģeļi, tāpat kā šeit, vienkārši uzdod sievietēm pateikt mācekļiem, lai tie iet uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu. Bet izšķirošais ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās nav domāta, lai to vienkārši censtos intelektuāli analizēt; nav domāta kā aizrautīga iedvesma jaunam garīgam pārdzīvojumam. Runa ir par Dieva nodomu, kam tagad jāpiepildās. Viņiem ir jāredz Jēzus, bet šī redzēšana nozīmēs kaut ko vairāk. Viņi tiek sūtīti jaunā darbā, jaunā dzīvē, jaunā dzīves veidā, kurā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis, sāks piepildīties.
Mēs šodien nevaram sastapt Jēzu tā, kā sievietes viņu sastapa tajā rītā. Protams, kristīgās ticības un pieredzes būtiska daļa ir pārliecība, ka mēs varam un mums vajag satikt Jēzu garā, un iepazīt Viņu (pielūdzot Viņu un no Viņa mācoties). Šīs personiskās un tuvās attiecības ar dzīvo Kungu ir pašā kristīgas dzīves centrā. Taču mēs ļoti smagi pārprastu Mateju — un ne tikai Mateju, bet arī citus evaņģēlistus — ja domātu, ka viņa stāsts ir tikai spilgts vai simboliski kodēts veids, kā aprakstīt šādu pieredzi. Viņš acīmredzami gribēja rakstīt par kaut ko, kas patiešām bija noticis; par kaut ko, kas ne vien izmainīja sieviešu sirdis, bet arī apgrieza kājām gaisā parasto vēstures ritumu. Šis notikums bija izmainījis pasauli uz visiem laikiem. Tas pasludināja — nevis kā teoriju, bet kā faktu — ka Dieva valstība ir atnākusi, ka Cilvēka Dēls pēc savām ciešanām ir augšāmcēlies, un ka aust ne vien kārtējā diena vai kārtējā nedēļa Israēla un pasaules vēsturē, bet Dieva jaunā laikmeta sākums, kas turpināsies, līdz viss tiks pilnībā sakārtots.
Patiesībā, atņemiet evaņģēlistam Matejam Jēzus augšāmcelšanos, un tas vairs nebūs evaņģēlijs. Krusts ir viņa stāsta kulminācija, bet tas iegūst savu īsto jēgu tikai kā tā cilvēka krusts, kurš pēc tam ir augšāmcelts no miroņiem. Lielās runas evaņģēlijā — Kalna sprediķis un viss pārējais — ir Mateja veids, kā pateikt, ka Jēzus ir jaunais Mozus, bet vēl daudz vairāk nekā tas: Viņš ir Israēla Mesija. Viņš ir tas, kurš visai pasaulei dod jauno bauslību, caur kuru Dieva jaunais veids, kā būt cilvēkiem, ir atklāts pasaulei. Bet tas viss ir patiess tikai tādēļ, ka tas, kurš pasludināja Dieva svētības saviem sekotājiem, tas, kurš izteica Dieva brīdinājumus tiem, kas gāja savus ceļus, un tas, kurš Dieva valstību sludināja līdzībās, tagad ir augšāmceltais Kungs.
Pārdomāsim visu evaņģēliju atkal no jauna. Skatīsimies, kā viena daļa pēc otras atdzīvojas jaunā spēkā, kad tas, par kuru Matejs runā, tagad atklājas kā tas, caur kuru pati nāve ir uzvarēta.
* Aizgūts no Tomasa Raita
