Ļaut iet tam, kas ir pagājis

Tā saka Kungs, 
kas jūrā pašķir ceļu 
un taku varenos ūdeņos, 
kas izved cīņā kararatus un zirgus, 
gan karaspēku, gan stipriniekus – 
tie guļ vienuviet un necelsies, 
noplakuši kā apdzisis deglis! 
“Nepieminiet bijušo 
un nedomājiet par pagājušo. 
Redzi, es visu darīšu jaunu, 
jau tagad tas raisās, 
vai vēl neapjēdzat – 
es sataisīšu tuksnesī ceļu 
un tukšatnē upes, 
mani godās lauka zvēri, 
šakāļi un strausenes, 
jo es tuksnesī došu ūdeni 
un upes tukšatnē, 
lai padzirdītu savu izredzēto tautu, 
tautu, ko es sev veidoju, 
lai tie teic manu slavu! (Jes.43:16-21) 
Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem! 
Nav tā, ka es to jau būtu ieguvis vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus ir mani ieguvis. Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū. (Filip.3:4-14) 
Reizēm mums gudri cilvēki dod padomu neaizmirst mūsu vēsturi, mācīties no tās. 
Reizēm padoms ir tieši pretējs – nedomāt par to, kas bijis, nekoncentrēties pagātnē. 
Arī Bībelē ir sastopami abu veidu padomi... un katram ir sava vieta. 

Šoreiz par to, kad labāk ir "[aizmirst] to, kas ir aiz muguras, un [tiekties] pēc tā, kas priekšā." (skat. Filip.3:13) 
Pateikt: "Aizmirsti pagātni!", ir vieglāk nekā to izdarīt. Šķiet, ka dažas atmiņas paliek mūsos, liekot mums koncentrēties uz savu pagātni un negatīvām emocijām atkal un atkal. Kad esam pārdzīvojuši daudz cīņu un sirdssāpes, mēs reizēm varam sākt domāt, ka tāda būs mūsu dzīve arī turpmāk. 
Bet Dievs vienmēr dara kaut ko jaunu. Viņš ir Radītājs. Viņš strādā, lai izlīdzinātu to, ko esam piedzīvojuši, un tad mūs atjaunotu. Reizēm Viņš arī rada pavisam jaunas lietas. Bībelē ir teikts: 
Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās, vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu tuksnesī ceļu un tukšatnē upes... (Jes.43:18-19). 
Kad mēs koncentrējamies uz pagājušo, uz to, kas bijis iepriekš, var būt grūti ieraudzīt to, ko mums vēlas dot Dievs. Bet tad, kad mēs sākam nolikt malā slikto, ko esam piedzīvojuši, mēs kļūstam atvērti nākotnei, ko Dievs mums ir paredzējis. Mums jau nav jāatbrīvojas no mūsu pieredzes tādā nozīmē kā atmiņas zudums par notikušo. Tā vietā mums jāsaprot, ka problēma ir rūgtums, aizvainojums un žēlums pret sevi, kas, iespējams, ir jau iesakņojies mūsu attieksmē pret dzīvi. Kad esam sasnieguši šo domāšanas stāvokli, ir grūti noticēt, ka Dievs varētu ienest mūsu dzīvē kaut ko jaunu un labu. 
Bet Dievs vēlas, lai mēs atbrīvotos no pagātnes tvēriena, no sliktās pieredzes bezcerīgā noskaņojuma. Dievs mūs aicina uzticēties nākotnei, ko Viņš mums ir paredzējis. Viņš var pārraut mūsu pagātnes ķēdes. Tomēr izvēle ļaut iet tam, kas ir pagājis, atlaist vakardienas sāpes un vilšanos, ir jādara mums. 
Ticība Jēzum Kristum ir skatīties uz priekšu, uz nākotni.