Attiecības, kas skar visu dzīvi
(Am 5:18-24) Vai! tiem, kas kāro pēc Kunga dienas!
Kādēļ jums Kunga diena – tā ir tumsa, ne gaisma!
Kā tam, kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska!
Vai ne tumsa ir Kunga diena, ne gaisma! – tur krēsla, ne gaismas stara!
“Es nīstu un nicinu jūsu svētkus, man jūsu sapulču smarža riebj!
Kaut jūs man dedzināmos upurus pienesat, jūsu labības dāvanas es negribu, uz jūsu treknajiem miera upuriem es nelūkošos!
Prom no manis jūsu dziesmu troksni, un jūsu stīgu skaņās es neklausīšos!
Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!
Vecajā Derībā vārdam, kuru latviski bieži tulko kā “atzīt”, ir interesanta nozīme. Kad vīrs atzīst savu sievu, viņiem piedzimst bērns. Te atzīšana/pazīšana ir kaut kas dziļi personisks — tuvība, kurā divu cilvēku dzīves savienojas un rodas jauna dzīvība. Arī pravieša Amosa grāmatā pazīšanai ir īpašs dziļums. Dievs saka, ka no visām zemes tautām Viņš ir pazinis vienīgi Israēlu. Dievs taču zina visas tautas un katru cilvēku! Tomēr šeit Viņš runā par īpašām attiecībām: šo tautu Viņš ir izraudzījies par savējo. Šāda pazīšana nozīmē tuvību, piederību un arī atbildību. Būt Dieva atzītam/pazītam nozīmē dzīvot attiecībās, kas skar visu mūsu dzīvi.
Taču kas notiek, ja tauta turpina svinēt savu piederību Dievam, bet tās ikdienas attiecībās valda netaisnība?
Lai rosinātu cilvēkus nopietni pārdomāt, šis nodaļas sākumā pravietis Amoss uzrunā klausītājus negaidītā veidā: viņš sāk ar sēru dziesmu par kādu, kurš ir miris. Klausītājiem rodas jautājums: kurš tad ir miris? Un pamazām viņi apjauš atbildi: “Jūs paši.” Amoss apraud visas kopienas nāvi. Viņš grib, lai cilvēki saprastu, ka bojāeja ir tuvu un kļūs neizbēgama, ja viņi nemainīs savu dzīvi.
Taču kas notiek, ja tauta turpina svinēt savu piederību Dievam, bet tās ikdienas attiecībās valda netaisnība?
Lai rosinātu cilvēkus nopietni pārdomāt, šis nodaļas sākumā pravietis Amoss uzrunā klausītājus negaidītā veidā: viņš sāk ar sēru dziesmu par kādu, kurš ir miris. Klausītājiem rodas jautājums: kurš tad ir miris? Un pamazām viņi apjauš atbildi: “Jūs paši.” Amoss apraud visas kopienas nāvi. Viņš grib, lai cilvēki saprastu, ka bojāeja ir tuvu un kļūs neizbēgama, ja viņi nemainīs savu dzīvi.
Tad viņš atkal runā gluži kā priesteris, aicinādams cilvēkus nākt pie Kunga un meklēt pie Viņa to, kas tiem vajadzīgs. Taču viņiem patiesi jāatgriežas pie Dieva. Ar svētnīcas apmeklējumu vien nepietiek — arī pati svētnīca ir starp tām vietām, kuru gaida bojāeja. Dieva meklēšanai jāizpaužas ļoti konkrēti.
Vārdiem “labs” un “ļauns” šeit ir zīmīga divējāda nozīme. Ja kopiena tiecas pēc tā, kas ir morāli labs, tā arī piedzīvos labo — Dieva svētību. Ja tā tiecas pēc tā, kas ir morāli ļauns, tā piedzīvos ļaunumu arī kā nelaimi un postu. Tomēr, spriežot pēc tā, ko Dievs saka citviet, svētības mērogs ir nesalīdzināmi lielāks par soda mērogu: Viņš runā par žēlastību tūkstoš paaudzēm, bet par sodu trešajā un ceturtajā paaudzē. (2Moz 20:5–6.)
Interesanti, ka Amoss ir pirmais Bībeles pravietis, kura vēstī sastopam norādi uz Kunga dienu. Taču viņa klausītājiem šī doma acīmredzot jau ir pazīstama. Viņu izpratnē tā ir diena, kad piepildīsies Dieva nodoms un Viņa tauta piedzīvos svētības pilnību. Protams, pie šīs svētības piederētu arī uzvara pār tiem, kuri tautai uzbrūk. Efraimu — Israēla ziemeļu valsti — apdraud varenā Asīrija ziemeļaustrumos. Cilvēki cer, ka Kunga dienā šī lielvara tiks satriekta un tās radītie draudi beigsies. Atkārtotā svētku pieminēšana liek domāt, ka tie ir brīži, kad tauta īpaši gaida šo cerību piepildīšanos un lūdz Dievu pasteidzināt gaidīto dienu.
Taču pravietis Amoss šo priekšstatu apgriež otrādi. Efraima ļaužu dzīve ir tāda, ka diena, kurā piepildīsies Dieva nodoms un tiks satriekts ļaunums, vērsīsies pret viņiem pašiem. Viņi gaida svētību, bet viņu pašu sabiedrībā valdošā netaisnība nostāda viņus Dieva tiesas priekšā. Viņi netiks izglābti no lielvaras. Tā aizvedīs viņus un viņu dievekļu tēlus tālu prom trimdā.
Viņi uzskata dievkalpošanu par ārkārtīgi svarīgu. Taču Amoss atgādina viņu kopīgā ceļa ar Dievu sākumu: kad viņi vēl tikai devās uz dzīvi savā zemē, viņiem nebija pastāvīgas svētnīcas, kur priesteri rītos un vakaros varētu pienest upurus un dziedāt Dievam slavu. Attiecības starp Dievu un Viņa tautu var pastāvēt arī tad, ja nav dziesmu un upuru. Taču tās nevar palikt dzīvas, ja cilvēku savstarpējās attiecībās nav uzticības un taisnīguma. Piederībai Dievam jāizpaužas tajā, kā mēs izturamies cits pret citu. Taisnībai jāplūst cauri mūsu kopīgajai dzīvei: “Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!” (Am 5:24.)
Vārdiem “labs” un “ļauns” šeit ir zīmīga divējāda nozīme. Ja kopiena tiecas pēc tā, kas ir morāli labs, tā arī piedzīvos labo — Dieva svētību. Ja tā tiecas pēc tā, kas ir morāli ļauns, tā piedzīvos ļaunumu arī kā nelaimi un postu. Tomēr, spriežot pēc tā, ko Dievs saka citviet, svētības mērogs ir nesalīdzināmi lielāks par soda mērogu: Viņš runā par žēlastību tūkstoš paaudzēm, bet par sodu trešajā un ceturtajā paaudzē. (2Moz 20:5–6.)
Interesanti, ka Amoss ir pirmais Bībeles pravietis, kura vēstī sastopam norādi uz Kunga dienu. Taču viņa klausītājiem šī doma acīmredzot jau ir pazīstama. Viņu izpratnē tā ir diena, kad piepildīsies Dieva nodoms un Viņa tauta piedzīvos svētības pilnību. Protams, pie šīs svētības piederētu arī uzvara pār tiem, kuri tautai uzbrūk. Efraimu — Israēla ziemeļu valsti — apdraud varenā Asīrija ziemeļaustrumos. Cilvēki cer, ka Kunga dienā šī lielvara tiks satriekta un tās radītie draudi beigsies. Atkārtotā svētku pieminēšana liek domāt, ka tie ir brīži, kad tauta īpaši gaida šo cerību piepildīšanos un lūdz Dievu pasteidzināt gaidīto dienu.
Taču pravietis Amoss šo priekšstatu apgriež otrādi. Efraima ļaužu dzīve ir tāda, ka diena, kurā piepildīsies Dieva nodoms un tiks satriekts ļaunums, vērsīsies pret viņiem pašiem. Viņi gaida svētību, bet viņu pašu sabiedrībā valdošā netaisnība nostāda viņus Dieva tiesas priekšā. Viņi netiks izglābti no lielvaras. Tā aizvedīs viņus un viņu dievekļu tēlus tālu prom trimdā.
Viņi uzskata dievkalpošanu par ārkārtīgi svarīgu. Taču Amoss atgādina viņu kopīgā ceļa ar Dievu sākumu: kad viņi vēl tikai devās uz dzīvi savā zemē, viņiem nebija pastāvīgas svētnīcas, kur priesteri rītos un vakaros varētu pienest upurus un dziedāt Dievam slavu. Attiecības starp Dievu un Viņa tautu var pastāvēt arī tad, ja nav dziesmu un upuru. Taču tās nevar palikt dzīvas, ja cilvēku savstarpējās attiecībās nav uzticības un taisnīguma. Piederībai Dievam jāizpaužas tajā, kā mēs izturamies cits pret citu. Taisnībai jāplūst cauri mūsu kopīgajai dzīvei: “Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!” (Am 5:24.)
* Aizgūts no Džona Goldingeja
