Vai ciešanas ir sods? Jēzus izaicinājums mūsu pieņēmumiem
(Jņ 9:1-12) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. Mācekļi viņam jautāja: “Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi. Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis un sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. Tad kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši agrāk ubagojam, sacīja: “Vai šis nav tas, kurš sēž un ubago?” Citi sacīja: “Tas ir viņš.” Citi: “Nē, bet viņam līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie viņam jautāja: “Kā tad tavas acis atvērās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, vārdā Jēzus, sataisīja dubļu piku, uzzieda man uz acīm un sacīja: ej uz Sīloāmu un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un tagad varu redzēt.” Tie viņam jautāja: “Kur viņš ir?” Viņš teica: “Es nezinu.”
Kad mēs sākām dzīvot Anglijā, mūsu mājai bija nepieciešams pamatīgs remonts. Un es nolēmu, ka pamēģināšu to izdarīt pats saviem spēkiem. Strādājot, es klausījos radio (mana mīļākā stacija bija BBC Radio 2). Atceros, ka reiz kāda raidījuma tēma piesaistīja manu uzmanību. Raidījuma dalībnieki pieminēja notikumu, ka 90to gadu beigās kāds cilvēks bija atlaists no darba viņa ķecerīgo uzskatu dēļ (viņam bija savdabīgs viedoklis par pēcnāves dzīvi). Es sāku klausīties uzmanīgāk. Kas tas bija? Kādu amatu viņš ieņēma? Vai tas bija kāds ievērojams teologs, varbūt pat bīskaps, kas noliedz augšāmcelšanos?
Nē. Izrādās tas bija bijis futbola treneris. Toreizējais Anglijas nacionālās izlases vadītājs bija publiski paziņojis, ka cilvēki, kuri piedzimst ar fiziskiem traucējumiem vai invaliditāti, tādā veidā tiek sodīti par grēkiem, kurus izdarījuši savā iepriekšējā dzīvē. Šāds uzskats pastāv daļā no hinduisma tradīcijas (lai gan daudzi hinduisti to noraidītu). Ja cilvēks tic karmas likumam – nepārtrauktai cēloņu un seku ķēdei, kas stiepjas no šīs dzīves nākamajā un vēl tālāk –, tad tiek pieņemts, ka vienā dzīvē paveiktais tiek atalgots vai sodīts citā.
Taču sabiedrība bija sašutusi. Organizācijas, kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības, saprotami bija niknas. Medijos izcēlās vētra. Un drīz vien Anglijas futbola vadība bija lūgusi treneri atkāpties. Pārrunājot šo notikumu, raidījuma dalībnieks jautāja, vai tik tā nav bijusi reliģiska diskriminācija. Tomēr vissmieklīgākais bija tas, ka daži diskusijas dalībnieki, nespējot atšķirt vienu reliģiju no otras un pieņemot, ka jebkura ticība pēcnāves dzīvei ir vienāda, nosauca treneri par “no jauna piedzimušu kristieti”, ar to laikam domājot – cilvēku, kurš reliģiju uztver nopietni.
Šajā juceklī neviens neatcerējās un nepieminēja, ka Jaunajā Derībā ir teksts, kas tieši skar šo jautājumu – Jāņa evaņģēlija devītā nodaļa (skatīt šodienas lasījumu!).
Jēzus mācekļi bija jūdu ticīgie. Tāpēc arī viņi, tāpat kā farizeji (skatīt 34. pantu), pieņēma, ka pastāv saikne starp kādā brīdī esošu slimību un iepriekš izdarītu grēku. Šoreiz tikai jautājums ir – kura grēku? Redzot cilvēku, kas piedzimis akls, viņi secina: kāds noteikti ir izdarījis kaut ko nepareizi, un tagad šis ir sods.
Šāds domāšanas veids mēģina saglabāt pārliecību par Dieva taisnīgumu. Ja pasaulē notiek kas šķietami netaisnīgs, bet mēs ticam Dievam, kas ir visvarens, mīlošs un taisnīgs, tad viens veids, kā atrisināt spriedzi, ir teikt: tas tikai izskatās netaisnīgi, bet patiesībā tā nav. Droši vien kaut kur bijis kāds slepens grēks, kas tagad tiek sodīts. Šāda pārliecība ir ērta, ja pats esi turīgs, paēdis un vesels – ja neviens nevar tevi apsūdzēt kādā slēptā iepriekšējā grēkā.
Nē. Izrādās tas bija bijis futbola treneris. Toreizējais Anglijas nacionālās izlases vadītājs bija publiski paziņojis, ka cilvēki, kuri piedzimst ar fiziskiem traucējumiem vai invaliditāti, tādā veidā tiek sodīti par grēkiem, kurus izdarījuši savā iepriekšējā dzīvē. Šāds uzskats pastāv daļā no hinduisma tradīcijas (lai gan daudzi hinduisti to noraidītu). Ja cilvēks tic karmas likumam – nepārtrauktai cēloņu un seku ķēdei, kas stiepjas no šīs dzīves nākamajā un vēl tālāk –, tad tiek pieņemts, ka vienā dzīvē paveiktais tiek atalgots vai sodīts citā.
Taču sabiedrība bija sašutusi. Organizācijas, kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības, saprotami bija niknas. Medijos izcēlās vētra. Un drīz vien Anglijas futbola vadība bija lūgusi treneri atkāpties. Pārrunājot šo notikumu, raidījuma dalībnieks jautāja, vai tik tā nav bijusi reliģiska diskriminācija. Tomēr vissmieklīgākais bija tas, ka daži diskusijas dalībnieki, nespējot atšķirt vienu reliģiju no otras un pieņemot, ka jebkura ticība pēcnāves dzīvei ir vienāda, nosauca treneri par “no jauna piedzimušu kristieti”, ar to laikam domājot – cilvēku, kurš reliģiju uztver nopietni.
Šajā juceklī neviens neatcerējās un nepieminēja, ka Jaunajā Derībā ir teksts, kas tieši skar šo jautājumu – Jāņa evaņģēlija devītā nodaļa (skatīt šodienas lasījumu!).
Jēzus mācekļi bija jūdu ticīgie. Tāpēc arī viņi, tāpat kā farizeji (skatīt 34. pantu), pieņēma, ka pastāv saikne starp kādā brīdī esošu slimību un iepriekš izdarītu grēku. Šoreiz tikai jautājums ir – kura grēku? Redzot cilvēku, kas piedzimis akls, viņi secina: kāds noteikti ir izdarījis kaut ko nepareizi, un tagad šis ir sods.
Šāds domāšanas veids mēģina saglabāt pārliecību par Dieva taisnīgumu. Ja pasaulē notiek kas šķietami netaisnīgs, bet mēs ticam Dievam, kas ir visvarens, mīlošs un taisnīgs, tad viens veids, kā atrisināt spriedzi, ir teikt: tas tikai izskatās netaisnīgi, bet patiesībā tā nav. Droši vien kaut kur bijis kāds slepens grēks, kas tagad tiek sodīts. Šāda pārliecība ir ērta, ja pats esi turīgs, paēdis un vesels – ja neviens nevar tevi apsūdzēt kādā slēptā iepriekšējā grēkā.
Jēzus stingri noraida šādu pasaules skaidrojumu. Pasaule ir savādāka (noslēpumaināka un tumšāka). Un savukārt Dieva varenās, mīlošās taisnības gaisma spīd spožāk, nekā mēs iedomājamies. Taču, lai to saprastu, mums jābūt gataviem pamainīt dažus no saviem iecienītajiem pieņēmumiem un ļaut Dievam tos pārveidot.
Mums jāpārstāj domāt par pasauli kā par morālu spēļu automātu: iemet monētu (izdari labu vai ļaunu darbu) un saņem attiecīgu atlīdzību vai sodu. Protams, rīcībai ir sekas. Labs darbs bieži nes labu augli, un ļauns darbs bieži rada postu. Taču tas nav automātiski mehānisks likums. Laipnība dažkārt tiek nicināta. Un daži netikumi bieži paliek bez redzama soda.
Un it īpaši – to nevar attiecināt uz kādu “iepriekšēju dzīvi” vai citu cilvēku grēkiem. Piedzimt aklam nenozīmē, ka tu esi grēkojis, saka Jēzus. Tas nenozīmē arī, ka grēkojuši tavi vecāki. Nē – notiek kas daudz noslēpumaināks un tajā pašā laikā cerīgāks. Šīs pasaules haoss un ciešanas ir izejmateriāls, no kura mīlošais, gudrais un taisnais Dievs veido savu Jauno Radību.
Kad Jēzus dziedina šo cilvēku, evaņģēlists Jānis vēlas, lai mēs redzētu: tas ir brīdis, kad Dieva patiesība un šīs pasaules dzīve it kā savienojas vienā. “Es esmu pasaules gaisma,” saka Jēzus, atgādinot evaņģēlija ievadu: dzīvība bija Viņā, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nav uzvarējusi. Jāņa evaņģēlijs virza mūsu sirdis un prātus pretī Dieva jaunajai radībai; tā aicina domāt par laiku, kad Dievs visu darīs jaunu.
Radīšanas sākumā Dievs sastapās ar haosu. Viņš neapstājās, lai to analizētu vai meklētu vainīgos. Viņš radīja gaismu. Un līdz ar gaismu – jaunu pasauli. Tāpat arī šeit Jēzus dara Tā darbus, kas Viņu ir sūtījis. Tuvojas cita tumsa – nakts, kad Jēzus tiks nogalināts un pasaule šķitīs iegrimstam pirmatnējā juceklī. Bet jau tagad Viņš iedibina jauno pasauli – gaismas un dziedināšanas pasauli. Pēc Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas nāks Augšāmcelšanās Rīts – jaunās radības gaisma.
Jaunā radība vienmēr šķiet mulsinoša. Mūsu evaņģēlijā stāstā cilvēki pat nespēj saprast – vai tas tiešām ir tas pats cilvēks? Arī šodien, kad kāds sastopas ar Jēzus labo vēsti un viņa dzīve tiek pārveidota, cilvēki jautā: vai tas tiešām tā var būt? Vai cilvēks, kurš agrāk meloja un krāpa, var kļūt patiesīgs, godīgs un gudrs? Atbilde ir – jā, tas notiek.
Tāpat pēc augšāmcelšanās mācekļi jautā: vai tas tiešām ir Jēzus? Atbilde atkal ir – jā. Jaunā radība notiek. Dziedināšana notiek. Dzīves tiek pārveidotas.
Un tad rodas jautājums (jautājums, ko viņi uzdeva dziedinātajam cilvēkam): kā tas notika? Kā tas notiek?
Atbilde visā evaņģēlijā ir viena – tas notiek caur Jēzu.
Un nākamais jautājums ir: kur Viņu var atrast?
Dziedinātais to vēl nezināja. Taču viss Jāņa evaņģēlijs ir uzrakstīts tādēļ, lai mēs to zinātu.
Mums jāpārstāj domāt par pasauli kā par morālu spēļu automātu: iemet monētu (izdari labu vai ļaunu darbu) un saņem attiecīgu atlīdzību vai sodu. Protams, rīcībai ir sekas. Labs darbs bieži nes labu augli, un ļauns darbs bieži rada postu. Taču tas nav automātiski mehānisks likums. Laipnība dažkārt tiek nicināta. Un daži netikumi bieži paliek bez redzama soda.
Un it īpaši – to nevar attiecināt uz kādu “iepriekšēju dzīvi” vai citu cilvēku grēkiem. Piedzimt aklam nenozīmē, ka tu esi grēkojis, saka Jēzus. Tas nenozīmē arī, ka grēkojuši tavi vecāki. Nē – notiek kas daudz noslēpumaināks un tajā pašā laikā cerīgāks. Šīs pasaules haoss un ciešanas ir izejmateriāls, no kura mīlošais, gudrais un taisnais Dievs veido savu Jauno Radību.
Kad Jēzus dziedina šo cilvēku, evaņģēlists Jānis vēlas, lai mēs redzētu: tas ir brīdis, kad Dieva patiesība un šīs pasaules dzīve it kā savienojas vienā. “Es esmu pasaules gaisma,” saka Jēzus, atgādinot evaņģēlija ievadu: dzīvība bija Viņā, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nav uzvarējusi. Jāņa evaņģēlijs virza mūsu sirdis un prātus pretī Dieva jaunajai radībai; tā aicina domāt par laiku, kad Dievs visu darīs jaunu.
Radīšanas sākumā Dievs sastapās ar haosu. Viņš neapstājās, lai to analizētu vai meklētu vainīgos. Viņš radīja gaismu. Un līdz ar gaismu – jaunu pasauli. Tāpat arī šeit Jēzus dara Tā darbus, kas Viņu ir sūtījis. Tuvojas cita tumsa – nakts, kad Jēzus tiks nogalināts un pasaule šķitīs iegrimstam pirmatnējā juceklī. Bet jau tagad Viņš iedibina jauno pasauli – gaismas un dziedināšanas pasauli. Pēc Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas nāks Augšāmcelšanās Rīts – jaunās radības gaisma.
Jaunā radība vienmēr šķiet mulsinoša. Mūsu evaņģēlijā stāstā cilvēki pat nespēj saprast – vai tas tiešām ir tas pats cilvēks? Arī šodien, kad kāds sastopas ar Jēzus labo vēsti un viņa dzīve tiek pārveidota, cilvēki jautā: vai tas tiešām tā var būt? Vai cilvēks, kurš agrāk meloja un krāpa, var kļūt patiesīgs, godīgs un gudrs? Atbilde ir – jā, tas notiek.
Tāpat pēc augšāmcelšanās mācekļi jautā: vai tas tiešām ir Jēzus? Atbilde atkal ir – jā. Jaunā radība notiek. Dziedināšana notiek. Dzīves tiek pārveidotas.
Un tad rodas jautājums (jautājums, ko viņi uzdeva dziedinātajam cilvēkam): kā tas notika? Kā tas notiek?
Atbilde visā evaņģēlijā ir viena – tas notiek caur Jēzu.
Un nākamais jautājums ir: kur Viņu var atrast?
Dziedinātais to vēl nezināja. Taču viss Jāņa evaņģēlijs ir uzrakstīts tādēļ, lai mēs to zinātu.
* Aizgūts no Tomasa Raita
