• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 8. oktobris

Kā svinēt svētkus, kad apzinies – Tu neesi pats trūcīgākais

(5Moz.26:1-15) Kad tu ieiesi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, kad iemantosi to un dzīvosi tur, tad ņem pirmos no visiem lauka augļiem, ko iegūsi no zemes, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, liec tos grozā un ej uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Ej pie priestera, kas tajā laikā būs, un saki tam: šodien es Kungam, savam Dievam, saku, ka esmu atnācis uz zemi, ko Kungs mūsu tēviem zvērējis mums dot! Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Tad liecini Kungam, savam Dievam: aramiešu ceļinieks bija mans tēvs, viņš devās uz Ēģipti ar nedaudz ļaudīm un tur kļuva par lielu tautu – stipru un varenu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu un apspieda mūs, un lika mums darīt smagus darbus. Tad mēs brēcām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu, un Kungs sadzirdēja mūsu balsi, redzēja mūsu apspiešanu, pūliņus un spaidus. Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un izstieptu elkoni, ar lielām briesmām, ar zīmēm un brīnumiem. Viņš atveda mūs šurp un deva mums šo zemi – zemi, kur piens un medus plūst! Un tagad, redzi, es pienesu pirmos augļus no zemes, kuru tu man esi devis, Kungs! – noliec tos Kunga, sava Dieva, priekšā un zemojies Kungam, savam Dievam! Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs, priecājies kopā ar levītu un svešinieku, kas mīt pie tevis!
Kad tu būsi nodalījis visas savas desmitās tiesas – trešajā gadā, kurš ir desmitās tiesas gads, – tad dod levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie ēd tavā namā un ir sāti. Saki Kungam, savam Dievam: es esmu nošķīris sava nama svēto daļu, esmu devis arī levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, es esmu darījis pēc visiem taviem baušļiem, ko tu man pavēlēji, es neesmu pārkāpis nevienu bausli, neesmu aizmirsis neko! Ēzdams es neesmu kurnējis par desmito tiesu, es neesmu ņēmis no tās, padarīdams sevi nešķīstu, neko no tās neesmu ziedojis mironim! Es esmu klausījis Kunga, sava Dieva, balsij, esmu darījis visu, ko tu man pavēlēji! Palūkojies lejup no sava svētuma mājokļa, no debesīm, un svētī savu tautu Israēlu un zemi, ko tu mums esi devis, kā zvērēji mūsu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst! 
Šodien mēs svinam ražas, jeb pļaujas svētkus, un tas ir lielisks iemesls, lai sanāktu kopā un svinētu. Mums ir svētku dievkalpojums, pēc kura ir paredzētas svētku pusdienas un pat speciāls mazs svētku koncerts tautiskā garā. Nezinu vai ir paredzētas arī dejas… Tam īsti nav tieša sakara ar ražas novākšanu, taču var teikt, ka mēs esam centušies veidot izdomas bagātu ražas svētku idejas kultūras adaptāciju.

Senās Israēlas ražas svētku laikā notiek kaut kas līdzīgs. Patiesībā jau visas tautas svin svētkus ražas novākšanas atzīmēšanai. Nekas neparasts nav novāktās ražas paraugu atnešana savu dažādo dievu vai dievību priekšā, kas tiek saprasts kā pateicības apliecinājums. Dieva tautas – Israēlas šīs prakses īpašā versija izriet no apziņas, ka viņu tautas un viņu valsts izcelsme nav tajā zemeslodes punktā, kur raža patlaban tiek novākta. Katros Pļaujas svētkos viņi ar sajūsmu un apbrīnu svinēja faktu, ka ir tauta, kas cēlusies no kāda aramiešu bēgļa, kura izcelsme ir kaut kur svešumā un kurš kopā ar savu ģimeni kā svešinieks bija dzīvojis Kanaānā. Bet tur viņi nebija varējusi dzīvot ilgi un laimīgi. Bada dēļ bija atkal jādodas klejojumos… un tā viņi nonāca Ēģiptē. Lai gan tur viņi dzīvoja garus gadus un pat kļuva par skaitliski lielu tautu, tomēr bija tikai vergi… Un tad Dievs viņus atbrīvoja no verdzības un ved uz zemi, kur beidzot viņi varēs būt savas zemes īpašnieki ar tās kalniem, aitām un augļu kokiem.

Šis Mozus grāmatas vārdi ir cēlušies brīdī, kad tauta vēl nesaimniekoja ‘savā' zemē. Viņi šo norādījumu došanas brīdī ir tikai ceļā uz apsolīto vietu, uz apsolīto zemi. Mozus mudina israēliešus iztēloties, ka viņi jau dzīvo valstī, kura ir tikai viņu iztēlē. Viņš aicina viņus iedomāties brīdi, kad viņi būs veikuši gadu desmitiem ilgu zemkopības darbu un tad kādā brīdī spēs pateikties Dievam par fantastiskiem rezultātiem, pateikties par bagātību, kuru var baudīt.

Bet tad seko seko interesantākais pavērsiens. Šādā svētku svinēšanas brīdī viņi – tauta, kura to visu ir piedzīvojusi – nedrīkst svētkus svinēt noslēgti savās ģimenēs vai tuvāko veiksmīgo draugu lokā.

5.Mozus grāmata nosaka to, kas pateicības svētki patiesībā tiek svinēti cittautiešu, bāreņu un atraitņu labā. Šajā pasaulē vienmēr bija un būs cilvēki, kuri nekad nevarēs piepildīt 'savus' grozus ar 'savas' zemes augļiem, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem nav 'savas' zemes. Tāpēc pateicības dienā izraēliešiem netiek dota atļauja aizvērt savu māju durvis un baudīt svētkus ģimenes lokā. Respektīvi, viņiem tiek dota atļauja svinēt, bet tikai tad, ja viņi ir paplašinājuši ģimenes apskāvienu tā, lai tajā iekļautu arī šos citus 'ne tik veiksmīgos' cilvēkus.

Es šajā brīdi negrasos veltīt laiku pamatīgai konkrēto noteikto ziedojumu apmēru analīzei. Jāpiebilst, ka viss pat nav īsti skaidrs un viennozīmīgi saprotams šo desmitās tiesas sadalījuma noteikumu tūkstošiem gadu senatnes dēļ.

Bet skaidrs ir viens – Dievs deva savai tautai ne tikai svētību apsolījumu, bet arī atbildību par saņemto svētību došanu tālāk. Mēs dotajā aprakstā varam atrast, ka tiek ieviesta īpaša trīsgadu desmitās tiesas sistēma, kas bija vai nu atšķirīgs veids, kā izmantot desmito tiesu trešajā gadā, vai arī papildināja parasto ikgadējo desmito tiesu. Gadu ritējums ir sadalīts pa septiņi, no kuriem divi ir parastie gadi, tad trešais gads ar šo īpašo noteikumu, tad vēl divi parastie gadi, tad vēl viens gads ar īpašo mērķi, tad 'sabata gads', pēc kura secība sākas no jauna. Īpašā noteikuma būtība ir tā, ka šajos īpašajos gados desmitās tiesa vai papildu(!) desmitā tiesa tika atdota šīm trūcīgajām ļaužu grupām. Līdzīgi kā daudzi citi norādījumi, kas aprakstīts 5.Mozus grāmatā, šī ideja rada praktiskus jautājumus. Ja trūcīgās grupas saņēma šo desmito daļu tikai reizi trijos gados, kā tās dzīvoja pārējos gados? Vai arī dažādām ģimenēm bija atšķirīgs sākumpunkts septiņu gadu sistēmas darbībai? Iespējams, šis ir vēl viens piemērs tam, kā konkrētie Mozus noteiktie noteikumi ir vairāk vīzijas vai idejas nekā burtiski priekšlikumi. Tas nozīmētu, ka israēliešiem būtu pašiem jāizstrādā saprātīga kārtība, lai iemiesotu šos principus.

Manuprāt, tieši šis arguments iesaista arī mūs – lasot tūkstošiem gadu senos noteikumus mums ir jāpārdomā, kā mēs mūsu šodienas kontekstā varētu realizēt to patiesību, kas ir šo seno noteikumu pamatā.
Man ir patiess prieks, ka mēs šodien šeit šajos Pļaujas Pateicības Svētkos varam būt kopā vairāk, kā tikai daži draudzes dalībnieki. Es priecājos šodien svinēt kopā ar jums visiem. Un ja tas arī jūs uzrunā un iedrošina, tad nopērciet labu vīnu un alu; sacepiet labi daudz pīrāgus… un sarīkojat kādas viesības vai svētkus, kur atverat savas mājas durvis; kur ieaicināt ne tikai savus tuvākos draugus un radiniekus, bet arī cilvēkus, kuriem šajā dzīve nav gluži tik labi veicies kā jums. Un tad sviniet kopā!
Un tad – lai Dievs jūs svētī bagātīgi!

Aizgūts no Džona Goldingeja 

svētdiena, 2023. gada 1. oktobris

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 24. septembris

Kādas tev ir tiesības dusmoties?

(Jon 3:10-4:11) Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja. 
Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!” 
Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!” 
Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!” 
Kad runājam par dusmām, mēs bieži domājam 'dusmas pret citu cilvēku'. Konflikts. Sāpinājumu. 
Bet ir vēl viens dusmu veids: 'taisnīgas dusmas'. Tās ir dusmas, kad mēs dusmojamies par to, kas dara dusmīgu arī Dievu. Tās ir dusmas pret netaisnību, ciešanām, cietsirdību un apspiešanu. 

Mēs, cilvēki, parasti dusmojamies savtīgā veidā. Mēs dusmojamies par lietām, kas skar mūs, kad jūtam, ka pret mums izturas slikti, vai kad šķiet, ka lietas nesokas tā, kā mēs domājām. 
Jona dusmojās, kad koks, ko viņš izmantoja kā patvērumu, nokalta. Patiesībā viņš kļuva tik dusmīgs, ka neredzēja jēgu turpināt ceļu. Dievs sacīja Jonam: "Kādas tev ir tiesības dusmoties par koka nokalšanu? ... Kā tas ir iespējams, ka tu vari vienā naktī mainīji savas sajūtas no prieka uz dusmām par vienkāršu ēnainu koku, kura izaudzēšanā tu neko neesi darījis? Tu to ne stādīji, ne laistīji. Tas izauga vienu nakti un nākošajā naktī nokalta." (pārfrāzēts no Jonas 4:9-11). 

Kad mēs pārstājam dusmoties par lietām, kas skar mūs personīgi, un sākam dusmoties par lietām, kas skar citus, mēs sākam sajust to, ko varētu saukt par 'taisnīgām dusmām'. Šāda veida dusmas mudina mūs rīkoties. Mēs sākam lūgt par citiem un lūgt Dievu radīt pārmaiņas. Mēs iesaistāmies sociālās aktivitātēs un kampaņās par cilvēku tiesībām. Mēs sākam aizstāvēt tos, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Šāda veida dusmas ir dusmas, kuras mums vajadzētu izjust un uz kurām mums vajadzētu reaģēt. Vai mēs esam gatavi būt cilvēki, kas atsakās no koncentrēšanās uz savām vajadzībām un pievēršas citu vajadzībām? 

svētdiena, 2023. gada 17. septembris

Žēlastība un žēlsirdība

(Psalms 103:1–7) 
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem. 
Kad dzīve šķiet netaisnīga; kad cilvēkiem, kas mūs ir sāpinājuši, šķiet, viss izdodas, vai kad mums ir nodarīts pāri, bet vainīgie nesaņem nekādu sodu, mēs reizēm sākam uztraukties: "Kur Tu esi, Dievs?" 
Mēs vēlamies taisnību nekavējoties. Mēs cīnāmies, šaubāmies un uzdodam jautājumus. 
Tomēr ķēniņš Dāvids mums piedāvā citu perspektīvu. Viņš, pēc izdarītas laulības pārkāpšanas un slepkavības bija saņēmis piedošanu un atjaunošanu, raksta: 
(Psalmi 103:8-14) 
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā.
Ne bezgalīgi viņš rāsies,
ne mūžīgi viņš mums pieminēs!
Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara,
ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā.
Cik augstu ir debesis pār zemi,
tik varena tam žēlastība
pār tiem, kas viņa bīstas;
cik tālu ir austrumi no rietumiem,
tik tālu viņš atņem no mums
mūsu pārkāpumus.
Kā tēvs žēlo savus dēlus,
tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, –
jo viņš zina, kā mēs darināti,
viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! 
Tāpat kā Dievs mums parāda žēlastību un žēlsirdību (kad mēs sāpinām citus vai darām kaut ko nepareizi), Viņš piedāvā tādu pašu žēlastību un žēlsirdību tiem, kas sāpinājuši mūs. 
Mums ir jāuzticas Dievam, ka Viņš spriež tā, kā Viņš uzskata par labāko, un jāļauj, lai Viņa mīlestība un atjaunojošais spēks nomierina mūsu vilšanos, kliedē mūsu rūgtumu un dziedē mūsu brūces. 

svētdiena, 2023. gada 10. septembris

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 
Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

svētdiena, 2023. gada 3. septembris

Padoms attiecību sakārtošanai – ļauj Dievam to atrisināt Tavā vietā

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu! 
Es ticu, ka mēs katrs gribētu dzīvot ar prieku, piedzīvot mīlestību, pavadīt laiku ar draugiem, izjust gandarījumu par labi paveiktu darbu... bet tik bieži atkal un atkal attopamies situācijā, kad kāds mūs ir nodevis vai ievainojis. Un tad mūsu pirmais instinkts bieži vien ir meklēt veidus, kā atriebties. Un šīm jūtām var būt grūti pretoties, īpaši, ja mēs redzam vieglu iespēju atriebties vai ja apkārtējie cilvēki mūs mudina "nokārtot lietas". 

Tomēr nesteigsimies risināt problēmas izmantojot negatīvos instinktus, emocijas vai ieradumus. Bībelē ir teikts, ka nevajag atriebties, jo taisnīgums ir Dieva rokās (skat. Rm 12:17-21). Tad ko mums vajadzētu darīt tā vietā? Mums ir jānoliek instinkti malā un jāizrāda laipnība. Bībelē ir teikts: "...ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; [...] uzvari ļaunu ar labu!" (Rom.12:20-21). Iespējams, tas ne vienmēr mainīs to cilvēku, kas mūs sāpinājis, bet tas izmainīs mūsu attieksmi pret citiem. Un galu galā – Dievs visu atrisinās un "noliks savās vietās". 

svētdiena, 2023. gada 27. augusts

Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.
Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.