Vai mums ir ausis dzirdēt?
(Mt 13:1-9) Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Manā bērnības atmiņā ir kāds rīts Rojā. Mēs bijām ciemos pie maniem vecvecākiem. Es biju pārāk mazs un neatceros, kas notika pirms tam vai pēc tam, bet atceros jūru tajā rītā.
Jūra bija gandrīz pilnīgi mierīga. Varētu pat teikt pat gluda. Tikai reizēm pār ūdens virsmu pārskrēja pavisam sīka ņirboņa, it kā kāds ar vieglu roku būtu pieskāries ūdenim un tas uz mirkli atdzīvojies. Bija agrs. Saule bija tikai mazliet pacēlusies virs jūras, un kā tas ir tādos rītos, gaisma šķiet nāk nevis no debesīm vien, bet it kā arī no pašas ūdens virsmas.
Jūra bija gandrīz pilnīgi mierīga. Varētu pat teikt pat gluda. Tikai reizēm pār ūdens virsmu pārskrēja pavisam sīka ņirboņa, it kā kāds ar vieglu roku būtu pieskāries ūdenim un tas uz mirkli atdzīvojies. Bija agrs. Saule bija tikai mazliet pacēlusies virs jūras, un kā tas ir tādos rītos, gaisma šķiet nāk nevis no debesīm vien, bet it kā arī no pašas ūdens virsmas.
Un tad es atceros kaut ko, kas bērnam likās ļoti savādi. Es dzirdēju balsis. It bijā kā cilvēki kaut kur sarunātos. Ne tā, ka varētu saprast katru vārdu, bet drīzāk tā — dzirdi, ka cilvēki runā, dzirdi balsu ritmu, varbūt kādu skaļāku vārdu, bet nesaproti, par ko viņi runā. Es paskatījos apkārt, bet krastā neviena nebija.
Tad es prasīju tēvam: “Kur tie cilvēki ir?” Un viņš man paskaidroja, ka tās droši vien ir zvejnieku balsis. Kaut kur tālāk jūrā, savā zvejas laivā, varbūt apmēram pusjūdzi no krasta (gandrīz kilometru) zvejnieki sarunājās, un tajā rīta klusumā viņu balsis nāca pāri ūdenim līdz krastam.
Bērnam tas bija pārsteigums. Kā tas var būt, ka cilvēkus neredz, bet dzird? Kā tas var būt, ka balss no tik tālas vietas atnāk tik skaidri? Bet rāma jūra, kluss rīts, pareizs vēja virziens var panākt, ka skaņa virs ūdens skan daudz tālāk, nekā mēs parasti iedomājamies.
Un šāda atmiņa man palīdz iedomāties arī šodienas Evaņģēlija ainu. Jēzus sēž laivā. Ļaudis stāv krastā. Starp viņiem ir ūdens. Un tomēr viņi dzird. Jēzus balss nāk pāri ūdenim un Viņa vārdi atskan krastā. Jēzus zināja, kā palīdzēt cilvēku pūlim Viņu sadzirdēt.
Jēzus nav vienīgais, kurš zina, ko dara. Arī Matejs, sakopodams līdzības, kas veido šo garo nodaļu, no kuras fragments ir šodienas evaņģēlija lasījums, zina, ko dara. Viņš šīs līdzības novieto vairāk vai mazāk sava Evaņģēlija pašā centrā. Trīspadsmitā nodaļa ir trešā no piecām lielajām runām, kas veido Mateja Evaņģēlija uzbūvi: Kalna sprediķis (piektajā līdz septītajā nodaļā), mācekļu sūtīšana (desmitajā nodaļā), līdzības (šeit – trīspadsmitajā nodaļā), draudzes dzīves mācība (astoņpadsmitajā nodaļā) un noslēguma runa (divdesmit trešajā līdz divdesmit piektajā nodaļā).
Šīs līdzības savelk kopā visu, kas līdz šim Evaņģēlija stāstā ir noticis, bet tās rāda arī uz priekšu — uz to, kas vēl nāks.
Īpaši vairākas no šīm līdzībām skatās uz nākotni, uz brīdinājumiem par lielo nākamo tiesu, kurā Dievs nodibinās savu valstību pilnīgi un galīgi, pilnībā uzvarēdams visu ļaunumu.
Bet vai tas ir galvenais, par ko šie stāsti runā? Vai lielākā daļa Jēzus klausītāju jau tāpat neticēja, ka reiz pienāks laiks, kad Dievs tiesās pasauli, nošķirot taisnos no ļaunajiem? Vai viņi jau tāpat neilgojās pēc tās dienas, kad taisnie tiks izglābti no apspiešanas, bet viņu ļaunie ienaidnieki tiks bargi sodīti?
Jā, viņi tam ticēja. Un viņi nebūtu nākuši un stāvējuši ezera krastā tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu sakām to, ko viņi jau zināja. Viņi nāca pavisam cita iemesla dēļ. Viņi nāca tāpēc, ka sāka nojaust: tiesa jau sākas. Dieva rīcība jau sākas. Un Jēzus kaut kādā veidā ir tās centrā.
Viņi nāca tāpēc, ka cerēja: varbūt Viņš pastāstīs vairāk par to, kā vienīgais patiesais Dievs jau tagad sāk glābt savu tautu no ienaidniekiem. Varbūt Viņš paskaidros, kā Dievs sāk savu darbu šeit un tagad. Varbūt Viņš pat aicinās viņus pašus tajā piedalīties.
Protams, cilvēkiem bija daudz priekšstatu par to, kā tam vajadzētu notikt. Daudzi domāja par militāru sacelšanos. Daudzi cerēja uz tādu revolūciju, kurā beidzot tiktu gāzti apspiedēji. Vai šis jaunais pravietis tagad dos aicinājumu ķerties pie ieročiem?
Tas, ko viņi gribēja, protams, bija seno pravietojumu piepildīšanās. Sinagogās viņi dzirdēja, un daži paši lasīja un pētīja svētos Rakstus, kuros bija runāts par Dieva dusmu ilgo laiku pret Viņa dumpīgo tautu — un tad par jaunas dienas ausmu. Tajā jaunajā dienā viņi tiktu izglābti no ļaunuma.
Kā zemkopis, kurš sāk jaunu lauksaimniecības gadu, Dievs apsētu savu lauku ar labību, kas nestu ražu. Jesaja, Jeremija un citi pravieši bija runājuši šādā valodā. Sējas laiks un pļauja — Dieva radītās kārtības daļa — jau sen bija kļuvusi par tēlu tam, kā Dievs Radītājs rīkosies, lai atpestītu savu tautu no grēkiem, izglābtu no trimdas un atbrīvotu no apspiešanas.
Un tagad te bija jauns pravietis, kas darīja ievērojamas lietas. Cilvēki brīnījās: vai Viņš ir tas, caur kuru tas viss beidzot notiks? Nav brīnums, ka viņi sekoja Viņam. Un nav brīnums, ka tad, kad Viņš sāka runāt par zemkopi, kas izgāja sēt, viņi klausījās uzmanīgi. Viņi stāvēja krastā, negribēdami palaist garām nevienu vārdu. Varbūt viņus kaitināja jebkurš troksnis vai vēja brāzma, kas varētu aiznest kādu teikumu prom. Bet Jēzus sēdēja laivā (jo tajā kultūrā skolotājs sēdēja, un mācekļi stāvēja) un Viņš runāja.
Tomēr stāsts, ko Viņš izstāstīja, nebija tieši tas, ko viņi gaidīja. Tā nebija vienkārša līdzība par to, kā Dievs beidzot iesēs Israēlu savā zemē un atjaunos tā varenību, par kādu viņi vienmēr bija sapņojuši.
Tas bija stāsts gan par neveiksmi, gan par izdošanos. Tas bija mīklains stāsts. Kad Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” mums jāsaprot, ka Viņš ar to saka: “Es zinu, ka tas nav pašsaprotami. Jums būs par to jādomā.” Jēzus gribēja, lai viņi cīnās ar Viņa vārdiem. Lai viņi par tiem runā savā starpā. Lai viņi tos pārdomā.
Ko viņi varēja secināt, to darīdami?
Daži, iespējams, domāja, ka tā ir apslēpta Israēla vēsture. Dievs sūtīja ķēniņus, praviešus, priesterus, un neviens no viņiem īsti nenesa gaidītos augļus. Tagad Dievs sūta Kādu, kurš nesīs augļus. Gluži kā sēkla laukā: daļa aiziet zudumā, bet beidzot daļa nes ražu. Un tā tiešām būtu laba vēsts.
Citi, iespējams, domāja, ka tas ir ļoti savāds stāsts. Kāds zemkopis izšķērdē tik daudz sēklas? Kāds sējējs ļauj tik lielai daļai sēklas krist ceļmalā, akmenājā un ērkšķos? Varbūt Jēzus pārspīlēja parastās zemkopības grūtības kalnainā un nelīdzenā zemē, lai kaut ko parādītu. Bet ko tieši?
Vai Dievam ir grūtības ar Viņa valstības nodibināšanu? Vai viņiem būs jāgaida vēl ilgāk? Kādu lielo ražu Jēzus īsti iedomājas? Simtkārtīga raža taču ir pārsteidzoši bagātīga. Kā tas varētu notikt?
Bet pamata nozīmi neviens nevarēja pilnīgi palaist garām. Jā, Jēzus saka: tas, pēc kā jūs esat ilgojušies un par ko esat lūguši, tiešām sāk piepildīties. Es esmu šeit, lai tas notiktu. Jums nebūs viegli to saprast, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Palieciet pie Manis. Klausieties Manī. Domājiet līdzi. Nāciet atkal un klausieties vēl.
Tāpat kā ļaudīm krastā tajā dienā, arī mums atkal un atkal ir dots uzdevums: lasot Rakstus un domājot par Dieva darbu mūsu pašu laikā, mums ir jādomā līdzi. Mums ir jācenšas saprast. Mateja Evaņģēlijs ir veidots, lai mums tajā palīdzētu.
Tas ne vienmēr būs viegli. Kristietība nav mazu, omulīgu pamācību krājums, lai mēs pēc tam justos mazliet labāk. Kristietība ir par to, ko Dievs dara pasaulē. Par to, ko Viņš jau ir izdarījis Jēzū Kristū. Un par to, ko Viņš grib darīt caur mums šodien.
Tādēļ šodienas jautājums nav tikai: vai mēs zinām līdzību par sējēju? Daudzi no mums to zina jau no bērnības. Jautājums ir: vai mēs to dzirdam?
Vai mēs dzirdam, ka Dieva valstība nāk citādi, nekā cilvēki bieži gaida? Ne vienmēr ar spēku, ne vienmēr ar tūlītēju uzvaru, ne vienmēr ar tādu redzamu izdošanos, ko varētu izmērīt jau nākamajā dienā. Tā nāk kā sēkla. Tā krīt dažādās vietās. Daļa šķiet pazūdam. Daļa neiesakņojas. Daļu noslāpē rūpes, bailes, bagātība, ieradumi, dzīves troksnis. Bet daļa nes ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu, simtkārtīgu.
Un vēl viens jautājums: kādus stāstus mums vajadzētu stāstīt, lai cilvēki klausītos? Kur mums tos vajadzētu stāstīt, lai cilvēki varētu sadzirdēt — kā ļaudis ezera krastā, kas dzirdēja Jēzus balsi no laivas?
Varbūt reizēm mums šķiet, ka Dieva balss ir pārāk tālu. Varbūt mēs redzam tikai gludu ūdens virsmu un tukšu krastu. Varbūt mēs dzirdam kaut ko, bet nesaprotam visus vārdus. Varbūt mums jāprasa kā bērnam: “No kurienes nāk šī balss?”
Un Evaņģēlijs mums atbild: balss nāk no Kristus. Viņš runā. Viņš sēj. Viņš dara Dieva valstības darbu. Viņš aicina mūs ne tikai dzirdēt skaņu, bet klausīties Vārdā. Ne tikai stāvēt krastā un brīnīties, bet sekot Viņam, pārdomāt Viņa vārdus, palikt pie Viņa un nest augļus.
“Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."
Tad es prasīju tēvam: “Kur tie cilvēki ir?” Un viņš man paskaidroja, ka tās droši vien ir zvejnieku balsis. Kaut kur tālāk jūrā, savā zvejas laivā, varbūt apmēram pusjūdzi no krasta (gandrīz kilometru) zvejnieki sarunājās, un tajā rīta klusumā viņu balsis nāca pāri ūdenim līdz krastam.
Bērnam tas bija pārsteigums. Kā tas var būt, ka cilvēkus neredz, bet dzird? Kā tas var būt, ka balss no tik tālas vietas atnāk tik skaidri? Bet rāma jūra, kluss rīts, pareizs vēja virziens var panākt, ka skaņa virs ūdens skan daudz tālāk, nekā mēs parasti iedomājamies.
Un šāda atmiņa man palīdz iedomāties arī šodienas Evaņģēlija ainu. Jēzus sēž laivā. Ļaudis stāv krastā. Starp viņiem ir ūdens. Un tomēr viņi dzird. Jēzus balss nāk pāri ūdenim un Viņa vārdi atskan krastā. Jēzus zināja, kā palīdzēt cilvēku pūlim Viņu sadzirdēt.
Jēzus nav vienīgais, kurš zina, ko dara. Arī Matejs, sakopodams līdzības, kas veido šo garo nodaļu, no kuras fragments ir šodienas evaņģēlija lasījums, zina, ko dara. Viņš šīs līdzības novieto vairāk vai mazāk sava Evaņģēlija pašā centrā. Trīspadsmitā nodaļa ir trešā no piecām lielajām runām, kas veido Mateja Evaņģēlija uzbūvi: Kalna sprediķis (piektajā līdz septītajā nodaļā), mācekļu sūtīšana (desmitajā nodaļā), līdzības (šeit – trīspadsmitajā nodaļā), draudzes dzīves mācība (astoņpadsmitajā nodaļā) un noslēguma runa (divdesmit trešajā līdz divdesmit piektajā nodaļā).
Šīs līdzības savelk kopā visu, kas līdz šim Evaņģēlija stāstā ir noticis, bet tās rāda arī uz priekšu — uz to, kas vēl nāks.
Īpaši vairākas no šīm līdzībām skatās uz nākotni, uz brīdinājumiem par lielo nākamo tiesu, kurā Dievs nodibinās savu valstību pilnīgi un galīgi, pilnībā uzvarēdams visu ļaunumu.
Bet vai tas ir galvenais, par ko šie stāsti runā? Vai lielākā daļa Jēzus klausītāju jau tāpat neticēja, ka reiz pienāks laiks, kad Dievs tiesās pasauli, nošķirot taisnos no ļaunajiem? Vai viņi jau tāpat neilgojās pēc tās dienas, kad taisnie tiks izglābti no apspiešanas, bet viņu ļaunie ienaidnieki tiks bargi sodīti?
Jā, viņi tam ticēja. Un viņi nebūtu nākuši un stāvējuši ezera krastā tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu sakām to, ko viņi jau zināja. Viņi nāca pavisam cita iemesla dēļ. Viņi nāca tāpēc, ka sāka nojaust: tiesa jau sākas. Dieva rīcība jau sākas. Un Jēzus kaut kādā veidā ir tās centrā.
Viņi nāca tāpēc, ka cerēja: varbūt Viņš pastāstīs vairāk par to, kā vienīgais patiesais Dievs jau tagad sāk glābt savu tautu no ienaidniekiem. Varbūt Viņš paskaidros, kā Dievs sāk savu darbu šeit un tagad. Varbūt Viņš pat aicinās viņus pašus tajā piedalīties.
Protams, cilvēkiem bija daudz priekšstatu par to, kā tam vajadzētu notikt. Daudzi domāja par militāru sacelšanos. Daudzi cerēja uz tādu revolūciju, kurā beidzot tiktu gāzti apspiedēji. Vai šis jaunais pravietis tagad dos aicinājumu ķerties pie ieročiem?
Tas, ko viņi gribēja, protams, bija seno pravietojumu piepildīšanās. Sinagogās viņi dzirdēja, un daži paši lasīja un pētīja svētos Rakstus, kuros bija runāts par Dieva dusmu ilgo laiku pret Viņa dumpīgo tautu — un tad par jaunas dienas ausmu. Tajā jaunajā dienā viņi tiktu izglābti no ļaunuma.
Kā zemkopis, kurš sāk jaunu lauksaimniecības gadu, Dievs apsētu savu lauku ar labību, kas nestu ražu. Jesaja, Jeremija un citi pravieši bija runājuši šādā valodā. Sējas laiks un pļauja — Dieva radītās kārtības daļa — jau sen bija kļuvusi par tēlu tam, kā Dievs Radītājs rīkosies, lai atpestītu savu tautu no grēkiem, izglābtu no trimdas un atbrīvotu no apspiešanas.
Un tagad te bija jauns pravietis, kas darīja ievērojamas lietas. Cilvēki brīnījās: vai Viņš ir tas, caur kuru tas viss beidzot notiks? Nav brīnums, ka viņi sekoja Viņam. Un nav brīnums, ka tad, kad Viņš sāka runāt par zemkopi, kas izgāja sēt, viņi klausījās uzmanīgi. Viņi stāvēja krastā, negribēdami palaist garām nevienu vārdu. Varbūt viņus kaitināja jebkurš troksnis vai vēja brāzma, kas varētu aiznest kādu teikumu prom. Bet Jēzus sēdēja laivā (jo tajā kultūrā skolotājs sēdēja, un mācekļi stāvēja) un Viņš runāja.
Tomēr stāsts, ko Viņš izstāstīja, nebija tieši tas, ko viņi gaidīja. Tā nebija vienkārša līdzība par to, kā Dievs beidzot iesēs Israēlu savā zemē un atjaunos tā varenību, par kādu viņi vienmēr bija sapņojuši.
Tas bija stāsts gan par neveiksmi, gan par izdošanos. Tas bija mīklains stāsts. Kad Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” mums jāsaprot, ka Viņš ar to saka: “Es zinu, ka tas nav pašsaprotami. Jums būs par to jādomā.” Jēzus gribēja, lai viņi cīnās ar Viņa vārdiem. Lai viņi par tiem runā savā starpā. Lai viņi tos pārdomā.
Ko viņi varēja secināt, to darīdami?
Daži, iespējams, domāja, ka tā ir apslēpta Israēla vēsture. Dievs sūtīja ķēniņus, praviešus, priesterus, un neviens no viņiem īsti nenesa gaidītos augļus. Tagad Dievs sūta Kādu, kurš nesīs augļus. Gluži kā sēkla laukā: daļa aiziet zudumā, bet beidzot daļa nes ražu. Un tā tiešām būtu laba vēsts.
Citi, iespējams, domāja, ka tas ir ļoti savāds stāsts. Kāds zemkopis izšķērdē tik daudz sēklas? Kāds sējējs ļauj tik lielai daļai sēklas krist ceļmalā, akmenājā un ērkšķos? Varbūt Jēzus pārspīlēja parastās zemkopības grūtības kalnainā un nelīdzenā zemē, lai kaut ko parādītu. Bet ko tieši?
Vai Dievam ir grūtības ar Viņa valstības nodibināšanu? Vai viņiem būs jāgaida vēl ilgāk? Kādu lielo ražu Jēzus īsti iedomājas? Simtkārtīga raža taču ir pārsteidzoši bagātīga. Kā tas varētu notikt?
Bet pamata nozīmi neviens nevarēja pilnīgi palaist garām. Jā, Jēzus saka: tas, pēc kā jūs esat ilgojušies un par ko esat lūguši, tiešām sāk piepildīties. Es esmu šeit, lai tas notiktu. Jums nebūs viegli to saprast, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Palieciet pie Manis. Klausieties Manī. Domājiet līdzi. Nāciet atkal un klausieties vēl.
Tāpat kā ļaudīm krastā tajā dienā, arī mums atkal un atkal ir dots uzdevums: lasot Rakstus un domājot par Dieva darbu mūsu pašu laikā, mums ir jādomā līdzi. Mums ir jācenšas saprast. Mateja Evaņģēlijs ir veidots, lai mums tajā palīdzētu.
Tas ne vienmēr būs viegli. Kristietība nav mazu, omulīgu pamācību krājums, lai mēs pēc tam justos mazliet labāk. Kristietība ir par to, ko Dievs dara pasaulē. Par to, ko Viņš jau ir izdarījis Jēzū Kristū. Un par to, ko Viņš grib darīt caur mums šodien.
Tādēļ šodienas jautājums nav tikai: vai mēs zinām līdzību par sējēju? Daudzi no mums to zina jau no bērnības. Jautājums ir: vai mēs to dzirdam?
Vai mēs dzirdam, ka Dieva valstība nāk citādi, nekā cilvēki bieži gaida? Ne vienmēr ar spēku, ne vienmēr ar tūlītēju uzvaru, ne vienmēr ar tādu redzamu izdošanos, ko varētu izmērīt jau nākamajā dienā. Tā nāk kā sēkla. Tā krīt dažādās vietās. Daļa šķiet pazūdam. Daļa neiesakņojas. Daļu noslāpē rūpes, bailes, bagātība, ieradumi, dzīves troksnis. Bet daļa nes ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu, simtkārtīgu.
Un vēl viens jautājums: kādus stāstus mums vajadzētu stāstīt, lai cilvēki klausītos? Kur mums tos vajadzētu stāstīt, lai cilvēki varētu sadzirdēt — kā ļaudis ezera krastā, kas dzirdēja Jēzus balsi no laivas?
Varbūt reizēm mums šķiet, ka Dieva balss ir pārāk tālu. Varbūt mēs redzam tikai gludu ūdens virsmu un tukšu krastu. Varbūt mēs dzirdam kaut ko, bet nesaprotam visus vārdus. Varbūt mums jāprasa kā bērnam: “No kurienes nāk šī balss?”
Un Evaņģēlijs mums atbild: balss nāk no Kristus. Viņš runā. Viņš sēj. Viņš dara Dieva valstības darbu. Viņš aicina mūs ne tikai dzirdēt skaņu, bet klausīties Vārdā. Ne tikai stāvēt krastā un brīnīties, bet sekot Viņam, pārdomāt Viņa vārdus, palikt pie Viņa un nest augļus.
“Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."
* Aizgūts no Tomasa Raita
