Piedzīvojums pie Kunga galda
Tādēļ, mīļotie, bēdziet no elku pielūgšanas. Es runāju ar jums kā saprātīgiem: izspriediet paši, ko es saku. Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie, tādēļ ka mēs visi esam līdzdalīgi pie šīs vienas maizes."Kristietība", kā reiz teica Anglikāņu arhibīskaps Viljams Templs (William Temple), "ir materiālistiskākā no visām reliģijām.”
Skatiet Israēla tautu: vai tie, kas ēd upura gaļu, nav kopībā ar altāri? Ko tad es saku? Vai to, ka elku upuris būtu kaut kas? Vai to, ka elks būtu kaut kas?
Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā.
Vai iekvēlināsim Kungu dusmās?
Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? (1.Kor.10:14-22)
Tas, ko viņš ar to domāja, bija patiesās kristietības ticība, ka Dievs patiešām kļuva cilvēks Jēzū Kristū no Nācaretes, un viss, kas no tā izriet attiecībā uz kristieša apņemšanos celt Dieva valstību (kā Jēzus mācīja mūs lūgties) uz zemes un debesīs.
Bet šajā Bībeles fragmentā mēs redzam vēl kādu aspektu tam, cik "materiālistiska" kristīgā ticība tiešām ir. Dažiem šī doma var šķist satraucoša, un tas nav slikti, jo liek mums domāt un uzdot jautājumus.
Tas, ko Pāvils vēlas uzsvērt pāri visam, ir tas, ka pastāv reālas briesmas, ja kristieši pieļauj kādus sakarus ar sātana teritoriju. Tā kā viņš to uzsver runājot par netiklību (1.Kor.6:18), labākais veids nav sākt plašas debates par to, labākais nav sākt pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai tas tiešām ir tik slikti, kā tiek apgalvots. Labākais veids ir to visu pamest un skriet projām cik ātri vien iespējams…
Izturēties pret to, it kā tas būtu nāvējoša infekcijas slimība - jo patiesībā savā ziņā tā tas arī ir.
Un, runājot par elkiem un velnu, tāpat kā par seksuālo morāli, cilvēkiem ir tendence domāt, ka tāpēc, ka kristietība ir par garīgumu, par ticību, tad tam, ko viņi dara ar savu ķermeni, nav lielas nozīmes.
Pāvils ir ļoti tiešs šīs vēstules 6.nodaļā apgalvojot, ka nav tādas lietas kā gadījuma sekss. Tas Dieva radītā pasaule patiesībā nedarbojas.
Cilvēku ķermeņi nav rotaļlietas; tie ir visas personas (kas ir radīta pēc Dieva līdzības) vienīgā eksistences vieta.
Tagad šajā savas vēstules fragmentā apustulis Pāvils vēlas pateikt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nav tāda lieta kā gadījuma dievkalpojums.
Materiālā pasaule, ieskaitot ēdienu un dzērienus, ir noderīga ne tikai, lai saglabātu un uzturētu cilvēku dzīvību. Šī materiālā pasaule var kļūt par veidu, par nesēju, jeb transportlīdzekli, caur ko notiek kādas dievības vai Dieva pielūgšana.
Pāvils šai tēmai pievēršas nopietni, pat nedaudz piesardzīgi, jo viņš 10.nodaļas 15.pantā saka, ka vēstules lasītajiem tagad būs nepieciešams rūpīgi domāt par to, ko viņš saka.
Nav šaubu, ka viņš būt varējis pateikt daudz vairāk, un tiem no mums, kas cenšas pētīt, pārdomāt un mācīt par Kunga Sv.Vakarēdiena nozīmi, ir klusa vēlēšanās – kaut viņš būtu to darījis.
Tomēr arī tagad mēs varam uzzināt un mācīties daudz no tā, ko viņš pasaka.
Pāvila arguments ir, ka, piedaloties Kunga mielastā, mēs patiešām esam Mesijas miesas un asins daļa.
Sv.Vakarēdiens ir mūsu vienotības viņā piedzīvojums.
Tāpat kā senās Izraēlas laikā, tiem, kas pielūdza Dievu Templī, tiešām bija “kopība ar altāri", kas, šķiet, nozīmē "cilvēki, kuriem ir dalība, sadarbība ar pašu Dievu”.
Tad pēc analoģijas – tie, kas pielūdz, ieskaitot ēšanas un dzeršanas rituālus, elku templī var kļūt par "partneriem ar elku”.
Pāvils protams saprata, ka šādas atziņas nav viegli aptvert.
Vai tad viņš pats šajā vēstulē mazliet iepriekš nav rakstījis, "ka nekādu elku pasaulē nav" (8:4)?
Jā! bet tagad viņš brīdina, ka, lai gan “dievs" novietots kādā nebūt svētnīcā ir nekas vairāk kā mākslīga zelta vai sudraba statuja, tad tomēr ļauni dēmoniski spēki ir realitāte, un var izmantot cilvēka tuvošanos, pielūgsmi vai tikai ziņkārību par kādu tur elk-dievību, lai iegūtu varu pār pielūdzēju pašu.
Tālāk Pāvils izsaka argumentu, ka patiesā draudze ir tie, kas sēž pie Mesijas galda un ir dalībnieki Viņa dzīvībā un dzīvē.
Tātad tie, kuri vienoti par patiesu paša Dieva iemiesošanos cilvēka ķermenī, nevar un nedrīkst flirtēt ar iespējamu dalību ar ļaunajiem spēkiem, kas vēlas izkropļot visu Dieva radīto pasauli un pat paša Dieva attēlu nesošos cilvēkus.
Iedomāties, ka mēs varam izmantot savu “izvēles brīvību”, lai pārslēgtos uz priekšu un atpakaļ starp Mesiju (caur kuru pasaule ir izglābta no ļaunuma) un ļaunuma spēkiem (kas cenšas visu izpostīt) ir milzīgs neprāts.
Turklāt, tas faktiski nozīmē darīt to, ko Izraēla tauta darīja tuksnesī – viņi “izaicināja to Kungu" (22.pants). Katrs, pie pilna saprāta esošs cilvēks, nevarētu šaubīties, kurš tad ir stiprāks – Mesija (caur kuru pati nāve tika uzvarēta ar Viņa augšāmcelšanos) vai tumšie spēki (kas joprojām mēģina kuru tik būtu iespējams paturēt sava pakļautībā).
Pāvils jau arī skaidri pasaka mūsu lasītās vēstules turpinājumā (1.Kor.15:23-28), kas patiešām notiks pašās laiku beigās.
Tāpēc, vai būtu saprātīgi, ja mēs to apzinoties, tomēr gribētu riskēt nokļūt zaudētāja pusē, iestāties zaudētāja komandā?
Tas, ko Pāvils vēlas uzsvērt pāri visam, ir tas, ka pastāv reālas briesmas, ja kristieši pieļauj kādus sakarus ar sātana teritoriju. Tā kā viņš to uzsver runājot par netiklību (1.Kor.6:18), labākais veids nav sākt plašas debates par to, labākais nav sākt pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai tas tiešām ir tik slikti, kā tiek apgalvots. Labākais veids ir to visu pamest un skriet projām cik ātri vien iespējams…
Izturēties pret to, it kā tas būtu nāvējoša infekcijas slimība - jo patiesībā savā ziņā tā tas arī ir.
Un, runājot par elkiem un velnu, tāpat kā par seksuālo morāli, cilvēkiem ir tendence domāt, ka tāpēc, ka kristietība ir par garīgumu, par ticību, tad tam, ko viņi dara ar savu ķermeni, nav lielas nozīmes.
Pāvils ir ļoti tiešs šīs vēstules 6.nodaļā apgalvojot, ka nav tādas lietas kā gadījuma sekss. Tas Dieva radītā pasaule patiesībā nedarbojas.
Cilvēku ķermeņi nav rotaļlietas; tie ir visas personas (kas ir radīta pēc Dieva līdzības) vienīgā eksistences vieta.
Tagad šajā savas vēstules fragmentā apustulis Pāvils vēlas pateikt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nav tāda lieta kā gadījuma dievkalpojums.
Materiālā pasaule, ieskaitot ēdienu un dzērienus, ir noderīga ne tikai, lai saglabātu un uzturētu cilvēku dzīvību. Šī materiālā pasaule var kļūt par veidu, par nesēju, jeb transportlīdzekli, caur ko notiek kādas dievības vai Dieva pielūgšana.
Pāvils šai tēmai pievēršas nopietni, pat nedaudz piesardzīgi, jo viņš 10.nodaļas 15.pantā saka, ka vēstules lasītajiem tagad būs nepieciešams rūpīgi domāt par to, ko viņš saka.
Nav šaubu, ka viņš būt varējis pateikt daudz vairāk, un tiem no mums, kas cenšas pētīt, pārdomāt un mācīt par Kunga Sv.Vakarēdiena nozīmi, ir klusa vēlēšanās – kaut viņš būtu to darījis.
Tomēr arī tagad mēs varam uzzināt un mācīties daudz no tā, ko viņš pasaka.
Pāvila arguments ir, ka, piedaloties Kunga mielastā, mēs patiešām esam Mesijas miesas un asins daļa.
Sv.Vakarēdiens ir mūsu vienotības viņā piedzīvojums.
Tāpat kā senās Izraēlas laikā, tiem, kas pielūdza Dievu Templī, tiešām bija “kopība ar altāri", kas, šķiet, nozīmē "cilvēki, kuriem ir dalība, sadarbība ar pašu Dievu”.
Tad pēc analoģijas – tie, kas pielūdz, ieskaitot ēšanas un dzeršanas rituālus, elku templī var kļūt par "partneriem ar elku”.
Pāvils protams saprata, ka šādas atziņas nav viegli aptvert.
Vai tad viņš pats šajā vēstulē mazliet iepriekš nav rakstījis, "ka nekādu elku pasaulē nav" (8:4)?
Jā! bet tagad viņš brīdina, ka, lai gan “dievs" novietots kādā nebūt svētnīcā ir nekas vairāk kā mākslīga zelta vai sudraba statuja, tad tomēr ļauni dēmoniski spēki ir realitāte, un var izmantot cilvēka tuvošanos, pielūgsmi vai tikai ziņkārību par kādu tur elk-dievību, lai iegūtu varu pār pielūdzēju pašu.
Tālāk Pāvils izsaka argumentu, ka patiesā draudze ir tie, kas sēž pie Mesijas galda un ir dalībnieki Viņa dzīvībā un dzīvē.
Tātad tie, kuri vienoti par patiesu paša Dieva iemiesošanos cilvēka ķermenī, nevar un nedrīkst flirtēt ar iespējamu dalību ar ļaunajiem spēkiem, kas vēlas izkropļot visu Dieva radīto pasauli un pat paša Dieva attēlu nesošos cilvēkus.
Iedomāties, ka mēs varam izmantot savu “izvēles brīvību”, lai pārslēgtos uz priekšu un atpakaļ starp Mesiju (caur kuru pasaule ir izglābta no ļaunuma) un ļaunuma spēkiem (kas cenšas visu izpostīt) ir milzīgs neprāts.
Turklāt, tas faktiski nozīmē darīt to, ko Izraēla tauta darīja tuksnesī – viņi “izaicināja to Kungu" (22.pants). Katrs, pie pilna saprāta esošs cilvēks, nevarētu šaubīties, kurš tad ir stiprāks – Mesija (caur kuru pati nāve tika uzvarēta ar Viņa augšāmcelšanos) vai tumšie spēki (kas joprojām mēģina kuru tik būtu iespējams paturēt sava pakļautībā).
Pāvils jau arī skaidri pasaka mūsu lasītās vēstules turpinājumā (1.Kor.15:23-28), kas patiešām notiks pašās laiku beigās.
Tāpēc, vai būtu saprātīgi, ja mēs to apzinoties, tomēr gribētu riskēt nokļūt zaudētāja pusē, iestāties zaudētāja komandā?
Šeit uz mirkli mums vajadzētu ļoti nopietni padomāt par Pāvila izteikto apgalvojumu nozīmi un nopietnību.
Pirmkārt, kad tiek runāts par "ļaunajiem gariem”, kuri ir iesaistīti tad, kad tiek pielūgti elki, viņš ar to nedomā šos “dēmonus” kaut kā pretstatīt Dievam.
Jā, tie ir ļaunās garīgās pasaules “spēki”, tomēr nekā nevar tikt salīdzināti ar Dieva spēku.
Lai redzētu kā tas darbojas šodienas pasaulē, mums ir tikai jāpaskatās, kas notiek, kad cilvēki atļauj naudai, iekārei vai varai vadīt tos tādos ceļos un virzienos, kur viņi nekad nav pat domājuši iet.
Daži mūsdienu autori ir norādījuši, ka lielajās korporācijās, vai uzņēmumu vadītājiem reizēm ir sajūta par kaut ko, ko varētu raksturot kā ”mistisku spēku", kas dzen tos uz priekšu, kas uzspiež savu gribu, neskatoties uz to, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sēž pie biroju rakstāmgaldiem nekad īsti nav plānojuši iet šo ceļu. Ja Tu reiz izaicini, pieļauj vai sadarbojies ar šiem “spēkiem”, tie var arī pārņemt Tevi pilnībā.
Pāvils ir uzmanīgs, lai nepateiktu pārāk daudz par šiem “spēkiem”. Viņš nevēlas, lai Korintas kristieši sāktu pārāk interesēties par tiem, lai nepretendētu, ka zina visu par to. Pietiekami zināt, kā mēs no jauna to atklājam mūsu pašu sekularizētajā Rietumu pasaulē, ka ir ļaunie spēki, kuri, ja cilvēki dod viņiem varu, pārņem visu.
Otrkārt, mēs pamanām atkal un atkal, ka Pāvila arguments 18.pantā tiek balstīts uz "etniskā Izraēla”, jeb Dieva tautas piedzīvojumiem, mācību un principiem. Tas savukārt liek domāt par vēstules saņēmējiem kā citu, no “etniskā Izraēla” atšķirīgu cilvēku kopu. Pāvils šajā vēstulē daudz vairāk par šīs jaunās Dieva ļaužu grupas identitāti nerunā. Bet tas, ko viņš saka, ir pietiekami, lai mudinātu mūs pētīt šo tēmu daudz nopietnāk un dziļāk (ceru reiz dalīties pārdomās par Rom.9:-11).
Treškārt, mums nevajadzētu palaist garām to, ko kā kaut ko ļoti svarīgu Pāvils saka par maizes ēšanu un vīna dzeršanu Kunga Sv.Vakarēdienā. Viņš par to vēl vairāk runā 11.nodaļā. Tas, kā Pāvils šīs tēmas apskata un sakārto, nav nejaušība. Tas ir kā grandiozas celtniecības projekts – viena konstrukcija pie otras. Apspriežot vienu nepieciešamo tēmu, Pāvils gatavo klausītāju un lasītāju prātā ceļu uz nākamo.
Šajā fragmentā mēs ieraugām, ka Pāvils patiešām tic – vienkāršie elementi uz Lielās Kristīgās ģimenes galda, maize un vīns, ir kā ceļš, kā veids, kā līdzeklis, kā iespēja būt savienotiem ar pašu Mesiju – Jēzu Kristu.
Jā, tie ir ļaunās garīgās pasaules “spēki”, tomēr nekā nevar tikt salīdzināti ar Dieva spēku.
Lai redzētu kā tas darbojas šodienas pasaulē, mums ir tikai jāpaskatās, kas notiek, kad cilvēki atļauj naudai, iekārei vai varai vadīt tos tādos ceļos un virzienos, kur viņi nekad nav pat domājuši iet.
Daži mūsdienu autori ir norādījuši, ka lielajās korporācijās, vai uzņēmumu vadītājiem reizēm ir sajūta par kaut ko, ko varētu raksturot kā ”mistisku spēku", kas dzen tos uz priekšu, kas uzspiež savu gribu, neskatoties uz to, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sēž pie biroju rakstāmgaldiem nekad īsti nav plānojuši iet šo ceļu. Ja Tu reiz izaicini, pieļauj vai sadarbojies ar šiem “spēkiem”, tie var arī pārņemt Tevi pilnībā.
Pāvils ir uzmanīgs, lai nepateiktu pārāk daudz par šiem “spēkiem”. Viņš nevēlas, lai Korintas kristieši sāktu pārāk interesēties par tiem, lai nepretendētu, ka zina visu par to. Pietiekami zināt, kā mēs no jauna to atklājam mūsu pašu sekularizētajā Rietumu pasaulē, ka ir ļaunie spēki, kuri, ja cilvēki dod viņiem varu, pārņem visu.
Otrkārt, mēs pamanām atkal un atkal, ka Pāvila arguments 18.pantā tiek balstīts uz "etniskā Izraēla”, jeb Dieva tautas piedzīvojumiem, mācību un principiem. Tas savukārt liek domāt par vēstules saņēmējiem kā citu, no “etniskā Izraēla” atšķirīgu cilvēku kopu. Pāvils šajā vēstulē daudz vairāk par šīs jaunās Dieva ļaužu grupas identitāti nerunā. Bet tas, ko viņš saka, ir pietiekami, lai mudinātu mūs pētīt šo tēmu daudz nopietnāk un dziļāk (ceru reiz dalīties pārdomās par Rom.9:-11).
Treškārt, mums nevajadzētu palaist garām to, ko kā kaut ko ļoti svarīgu Pāvils saka par maizes ēšanu un vīna dzeršanu Kunga Sv.Vakarēdienā. Viņš par to vēl vairāk runā 11.nodaļā. Tas, kā Pāvils šīs tēmas apskata un sakārto, nav nejaušība. Tas ir kā grandiozas celtniecības projekts – viena konstrukcija pie otras. Apspriežot vienu nepieciešamo tēmu, Pāvils gatavo klausītāju un lasītāju prātā ceļu uz nākamo.
Šajā fragmentā mēs ieraugām, ka Pāvils patiešām tic – vienkāršie elementi uz Lielās Kristīgās ģimenes galda, maize un vīns, ir kā ceļš, kā veids, kā līdzeklis, kā iespēja būt savienotiem ar pašu Mesiju – Jēzu Kristu.
“Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu?” (16.p)
Tie, kas dalīsies ar biķeri un maizi kļūs par vienu miesu – Mesijas ķermeni.
Tie, kas būs pie Kunga galda, būs Viņa, Jēzus Kristus dzīves ieskauti.
Viena no lielākajām traģēdijām baznīcas vēsturē ir tā,
• ka visi doktrinārie strīdi, kas visos laikos ir notikuši ap/par centrālo kristiešu draudzes notikumu;
• daudzo autoru, skolotāju un mācītāju bailes pateikt pārāk daudz par to, ko tas nozīmē;
• līdz ar to cilvēki daudzās draudzēs ir absolūti neziņā – kas/par ko/kāda īsti ir nozīme Kunga mielastam; viņi nav pilnībā izglītoti un sagatavoti izbaudīt pašu centrālo un svarīgāko (paša Jēzus Kristus iedibināto) notikumu Kristīgās Baznīcas dzīvē – Svēto Vakarēdienu.
Tie, kas būs pie Kunga galda, būs Viņa, Jēzus Kristus dzīves ieskauti.
Viena no lielākajām traģēdijām baznīcas vēsturē ir tā,
• ka visi doktrinārie strīdi, kas visos laikos ir notikuši ap/par centrālo kristiešu draudzes notikumu;
• daudzo autoru, skolotāju un mācītāju bailes pateikt pārāk daudz par to, ko tas nozīmē;
• līdz ar to cilvēki daudzās draudzēs ir absolūti neziņā – kas/par ko/kāda īsti ir nozīme Kunga mielastam; viņi nav pilnībā izglītoti un sagatavoti izbaudīt pašu centrālo un svarīgāko (paša Jēzus Kristus iedibināto) notikumu Kristīgās Baznīcas dzīvē – Svēto Vakarēdienu.
