No tumsas uz patiesību, jeb kāpēc Dievs nav neziņas sabiedrotais

(Mt 4:12-23) Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi. –
No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.”
Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam.
Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. 

"...tauta, kas sēdēja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu". Šie vārdi vispirms un galvenokārt runā par pestīšanu – par gaismu, ko Jēzus atnes visai cilvēcei. Taču šai gaismai ir arī citas, ilglaicīgas sekas, kas bieži paliek nepamanītas. Viena no tām ir Viņa ietekme uz mācīšanos un izglītību.

Pats vārds universitāte ir dzimis no pārliecības, ka Dievs ir radījis pasauli kā sakārtotu universu un tāpēc šī kārtība ir izzināma. Radītais nav haoss, bet jēgpilna realitāte, kuru var pētīt, saprast un mācīties. Ticība Radītājam kļuva par pamatu zināšanu meklēšanai.

Jaunajā Derībā īpaši izcelta doma par visu ticīgo priesterību. Reformācijas laikā šī atziņa ieguva ļoti praktisku nozīmi: ja ikviens cilvēks pats ir aicināts lasīt un saprast Rakstus, tad ikvienam ir jāprot lasīt un rakstīt. Tā radās jauns skatījums uz izglītību – nevis kā privilēģiju dažiem, bet kā nepieciešamību visai sabiedrībai. No šejienes izauga ideja par vispārēju rakstpratību.

Amerikā pirmais likums, kas aicināja uz vispārēju izglītību, tika pieņemts Masačūsetsā 1647.gadā. Tam bija savāds, bet zīmīgs nosaukums – “Vecā krāpnieka Sātana likums”. Likuma doma bija vienkārša un tieša: neziņa ir viens no ļaunuma ieročiem, bet Dievs ir patiesības Dievs. Tāpēc zināšanas un mācīšanās nedrīkst pazust iepriekšējai paaudzei nonākot kapos.

Līdzīgu pārliecību var redzēt arī misionāru darbā. Daudzās zemēs viņi sastapa tautas, kuru valodās vēl nebija rakstības. Ar lielu pašaizliedzību viņi veidoja pirmās vārdnīcas, rakstīja pirmās gramatikas, izstrādāja pirmos alfabētus. Un bieži vien pirmais nozīmīgais īpašvārds, kas šajās valodās tika pierakstīts, bija vārds Jēzus.

Gaisma, ko Kristus ienes pasaulē, ir arī gaisma prātam.
Tā aicina nebaidīties no patiesības, būt pret neziņu un neturēt tumsu par drošu patvērumu.

Lasīt tālāk

Gaismas bērni

(1Tes 5:1-11) Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Jo gulošie guļ naktī un dzērāji apdzeras naktī, bet mēs, kas piederam dienai, lai esam skaidrā prātā. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt! 

Vai esi dzirdējis stāstu par kādu mācītāju, kurš reiz sapņojis, ka sludina sprediķi? Tad kāds viņu pamodināja... un atklājas, ka tā ir patiesība, jo draudzes kopējā dziesma ir beigusies un viņam ir jākāpj kancelē. 

Grūti iedomāties, ka tā būtu noticis ar apustuli Pāvilu - lai gan Bībelē ir stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš vienā no Pāvila nakts mācīšanas sesijām esot aizmidzis un izkritis pa logu (skatīt Apustuļu darbi 19:7-12). 
Bet acīmredzot ceļotājs apustulis Pāvils zināja visu par to kā palikt nomodā, kad labprātāk būtu gājis gulēt (vai varbūt mums vajadzētu teikt - nedodas atpakaļ gulēt, jo šeit viņš runā par cilvēkiem, kuri ceļas agrāk nekā visi pārējie, lai redzētu saullēktu). 

Brīdinājums palikt nomodā, protams, atsaucas uz stāstu no evaņģēlijiem par pašu Jēzu. Jēzus vairākkārt mudināja mācekļus Getzemanes dārzā palikt nomodā kopā ar Viņu (Mk 14:34,38). Viņš brīdināja par gaidāmajiem notikumiem, kas, kā Viņš teica, būs kā laupītājs, kas ierodas tad, kad tas vismazāk tiek gaidīts (Mt 24.43; Lk 12.39; 21.34-35). 
Šeit, vienā no savām pirmajām vēstulēm, Pāvils atkārto to, ko Jēzus pats bija teicis un darījis pirms apmēram 20 gadiem, vienlaikus apzinoties, ka šo vēsti tagad ir jāpasludina citiem klausītājiem pavisam citā situācijā. 

Lai gan apustulis Pāvils arī izmanto Kristus izteicienu par iespējamo laupītāju ierašanos naktī, tomēr patiesībā viņa teiktais par palikšanu nomodā ir saistīts ne tik daudz ar laupītāju briesmām, cik ar ļoti svarīgo atšķirību starp veco laikmetu, tumsas, grēka un nāves laikmetu, un jauno laikmetu, gaismas, dzīvības un cerības laiku. Tāpēc viņš apvieno divas diezgan atšķirīgas idejas: palikt nomodā, jo drīzumā notiks briesmīgas lietas (kam viņš pievieno vēl vienu labi zināmu Bībeles ainu, proti, ainojumu par sievieti, kas pēkšņi sāk dzemdēt); un palikt nomodā, jo drīz būs rītausma un tāpēc ir īstais brīdis pārtraukt nakts laika ieradumus. 

Šī tēma ir šīs pamācības centrā. Iemeslu dēļ, kas tagad kļūst skaidri, kristieši ir dienas cilvēki, lai gan pārējā pasaule vēl dzīvo naktī. 
Mēs, kas dzīvojam laikmetā, kad ceļojam ar lidmašīnām, zinām, kas notiek, ja mēs šķērsojam vairākas laika joslas vienu pēc otras. Mūsu ķermenis apjūk; mēs pamostamies nakts vidū, it kā būtu diena. Tā notiek, piemēram, lidojot no Latvijas uz Ameriku. Nākamajā dienā tu pēkšņi pamodies četros no rīta; tavs ķermenis tev saka, ka jau ir diena, kaut gan aiz loga ir tumša nakts. 

Tā arī šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils saka – tu esi pasaules nakts vidū, bet Jēzus gars tev cenšas atklāt, ka jau ir diena. Tu esi dienas bērns, gaismas bērns. Dieva jaunā pasaule ir ielauzusies skumjajā, miegainajā un nāvējošajā vecajā pasaulē. Tā ir Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvanas jēga - jaunās pasaules dzīvība, kas ielaužas vecajā. Un Tu piederi jaunajai, nevis vecajai pasaulei. Tu esi pamodies pirms pilnā saullēkta. Tāpēc esi nomodā, jo šī ir Dieva jaunā realitāte, un drīzumā tā uzausīs visai pasaulei. 

Šo spilgto ainojumu papildina vēl divi piemēri. Pirmais ir par cilvēkiem (nakts cilvēkiem, Pāvils teiktu), kas savā miegā murmina viens otram: "Miers un drošība, miers un drošība. Viss ir kārtībā. Nekas nenotiks.” 
Nē, saka Pāvils, viss nav kārtībā! Tuvojas pēkšņa katastrofa. 
Par ko viņš runā? Par ikvienu, kurš iedomājas, ka Dieva jaunā pasaule nekad nepārņems šīspasaules realitāti. 
(Tīri vēsturiski interesants ir fakts, ka sauklis "miers un drošība" bija viena no frāzēm, kuru Romas impērija lietoja, lai pārliecinātu savas impērijas iedzīvotājus, ka slavenais "romiešu miers", kas Pāvila laikā bija iedibināts pirms vairāk nekā pusgadsimta, saglabāsies arī turpmāk bez problēmām. 
Tā ir ideja, kam Pāvils patiesībā uzbrūk. Viņš saka: "Neticiet impērijas propagandai. Pasaule drīzumā piedzīvos kaut ko tādu, kas nesīs teroru un iznīcību visapkārt." 
Apmēram divdesmit gadus pēc vēstules rakstīšanas šis brīdinājums piepildījās. 

Tāpēc Pāvils pievieno vēl vienu spilgtu salīdzinājumu. Rītausma ir sākusies, pasaulei kuru katru brīdi var sākties nelaimes kā dzemdību sāpes, laupītāji var ielauzties jebkurā brīdī, un pati impērija ir apdraudēta. 
Tāpēc jums ir jāapvelk bruņas! (Garāku šī ainojuma versiju vari lasīt Efez 6:10-20; šeit viņš piemin tikai divas galvenās aizsardzības bruņu sastāvdaļas - krūšu bruņas un ķiveri.) 

Ticība un cerība ir bruņas, lai atvairītu frontālos uzbrukumus. Pestīšanas cerība ir ķivere, kas aizsargā pašu galvu. 
Mums, tāpat kā tesaloniķiešiem, tas ir jāatgādina cits citam. Mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kurā notiek pēkšņi satricinājumi; pasaulē, kura vēl tikai gaida to brīdi, kad iestāsies Lielā Rītausma. 

Šis tad arī ir apustuļa Pāvila galvenais vēstījums: turieties ticībā pie evaņģēlija vēsts, un jūs tajā atradīsiet visu nepieciešamo mierinājumu un spēku. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk