Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk

Līdzības par neatlaidīgo atraitni un muitnieku

(Lk 18:1-14) Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” 

Vai vari iztēloties tiesas zāli, kur tiek izskatīta kāda civillieta? 

Es pats neesmu piedalījies tiesā ne kā apsūdzētais, ne cietušais, taču esmu redzējis tiesas procesus televizorā, laikrakstos un internetā publicētajos video fragmentos. Laiku pa laikam kāds tiesas process ir tik nozīmīgs, ka tiek plaši atspoguļots un ieiet vēsturē.

Ja tas nebūtu tik nopietni, tas atgādinātu sporta sacensības. Lūk, prasītājs, kurš pārliecinoši apgalvo, ka viņam ir nodarīts pāri. Viņam ir savi advokāti, un tie aizstāv viņa lietu, izsauc lieciniekus, mēģina pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņa pusē. Otrā pusē ir atbildētājs – tas, kurš tiek apsūdzēts. Arī viņam ir sava komanda, kas cenšas pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņam. Eksperti, kas vēro procesu, varbūt nojauš, uz kuru pusi sliecas spriedums, bet rezultāts nav zināms, līdz brīdim, kad tiesnesis – gluži kā sporta spēlē – pieņem lēmumu un to paziņo.

Senajā jūdu tiesā visi tiesu procesi bija tādi, ne tikai civillietas. Ja kāds bija tevi apzadzis, tev pašam bija jāceļ apsūdzība; policijas, kas to darītu tavā vietā, nebija. Ja kāds bija nogalinājis kādu no taviem tuviniekiem, bija tāpat. Katrs tiesas process Jēzus laikā nozīmēja, ka tiesnesim bija jāizšķiras – kuru pusi attaisnot. Vārds “attaisnošana” vai “taisnošana” nozīmē tieši to: tiesnesis sprieduma beigās pasludina kādu par taisnu un nostājas viņa pusē (salīdz. Romiešiem 2:1–16; 3:21–31; Galatiešiem 2:16–21).

Šīs divas evaņģēlijā pierakstītās līdzības, lai gan dažādas, abas runā par attaisnošanu. Pirmā to parāda visuzskatāmāk – darbība norisinās tiesas zālē. Un tomēr – te mēs uzreiz apjūkam: ja Jēzus grib, lai tiesnesis simbolizētu Dievu, tad šis tēls ir tik ļoti atšķirīgs no mūsu priekšstata par Dievu. 
Jēzus stāsta, ka tiesnesim nav bijības pret Dievu, un viņš neinteresējas, vai dara cilvēkiem taisnību. Līdzības jēga ir šāda: ja pat tik samaitātu un sliktu tiesnesi var pierunāt darīt pareizi, ja vien viņu traucē dienu un nakti, tad cik daudz vairāk Dievs, kurš pats ir Taisnība un kuram rūp cilvēki, parūpēsies par savējiem un gādās, lai taisnība tiek īstenota!

Līdzība pieņem, ka Dieva ļaudis ir kā prasītāji tiesā, kas gaida Dieva spriedumu. Un par ko ir šī tiesa? Visticamāk tie ir Jēzus sekotāji, kas tagad pulcējas ap Jēzu, gaidot, kad Dievs attaisnos viņus, kad tiks galīgi uzvarēts viss, kas pretojas Jēzus vēstij. Citiem vārdiem runa ir par to – kad tad beidzot kļūs redzams, ka Dievs ir attaisnojis pašu Jēzu un līdz ar Viņu arī Viņa sekotājus. Lai arī šis brīdis pats par sevi būs biedējošs, tas vienlaikus būs atbrīvojošs un attaisnojošs spriedums, uz kuru Dieva ļaudis ir gaidījuši un lūguši. Un, ja tas ir patiesi par šo īpašo brīdi visa Universa vēsturē, tad tas ir spēkā arī daudzās mazākās situācijās, kas piepilda kristieša ikdienas dzīvi.

Otrā līdzība sākotnēji šķiet aprakstām reliģisku notikumu, bet patiesībā arī tas izrādās tiesas process. Varētu pat sacīt, ka farizejs templī pats to jau bija pārvērtis sacensībā: viņa “lūgšana” ir tikai sava labo darbu uzskaitījums Dieva priekšā, un viņš pats sevi slavē un paaugstina, pazemojot muitnieku. Bet muitnieks, ar savu mazo ticību, tomēr ierauga lielo Dieva sirdi (sal. Lk 17:6) un pilnībā paļaujas uz Dieva žēlastību. Un Jēzus atklāj, ko saka dievišķais Tiesnesis: taisnots mājās aizgāja muitnieks, nevis farizejs.

Šīs divas līdzības kopā pasaka spēcīgu patiesību par to, ko apustulis Pāvils vēlāk nosauks par “taisnošanu ticībā”. Plašākā nozīmē runa ir par pēdējo tiesu, kurā Dieva izredzētie tiks attaisnoti pēc dzīves, kas pavadīta ciešanās un kalpošanā. Lai gan ienaidnieki no ārpuses vai iekšienes var apmelot un vajāt, Dievs atklās un parādīs, ka viņi patiesi ir Viņa ļaudis. Bet tas nenozīmē, ka jau tagad var noteikt, kas ir Dieva izredzētie, vērojot tikai ārējos tikumības simbolus vai sīkumainu bauslības ievērošanu. Ja gribi zināt, kur jau tagad redzama šī galīgā attaisnošana, meklē vietās, kur ir patiesa grēku nožēla un patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību.

“Šis aizgāja mājās taisnots” – tie ir vieni no vismierinošākajiem vārdiem visā evaņģēlijā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina desmit spitālīgos

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Kas būtu tas, kas liktu Tev skaļi iesaukties no prieka? Kas būtu tas, kas liktu Tev nokrist zemē – jā, tieši uz sava vaiga – kāda priekšā?

Pirms kāda laika es lasīju par diviem ceļotājiem, kuri nomaldījās Dienvidamerikas džungļos. Deviņus mēnešus viņi klejoja, nezinādami, kur atrodas un kā izkļūt no džungļiem. Beigu beigās, pēc daudzām piedzīvotām grūtībām un brīžiem, kad jau bija zaudējuši cerību, viņi tika atrasti un izglābti. Droši vien viņiem vairs nebija spēka skaļi gavilēt, taču sirdī viņi noteikti to darīja. Bet jo īpaši to izjuta viņu ģimenes un tuvinieki mājās.

Arī mēs varam iedomāties situācijas, kad prieka sauciens izlaužas pats no sevis. 
Kad ārsts pavēsta, ka kāds jums ļoti mīļš cilvēks ir veiksmīgi pārcietis operāciju un viņam viss būs labi. 
Vai kad pēkšņi tiek dzēsti visi jūsu parādi un dota jauna iespēja dzīvē.

Un nu vaicāsim: kas ir pārsteidzošāk – tas, ka viens no dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, gavilēja un krita Jēzus kājās? Vai tas, ka pārējie deviņi to nedarīja?

Evaņģēlists Lūkas atkal pievērš uzmanību Jēzus attieksmei pret svešinieku, pret to, kurš tiek uzskatīts par atstumtu. Tāpat kā līdzībā par samarieti, arī šoreiz tieši šis svešinieks atgādina īstajiem Dieva ļaudīm, ko nozīmē pateikties. 
Varbūt tie deviņi, kuri neatgriezās, baidījās – galu galā priesterim bija jāpārbauda vai patiesi notikusi dziedināšana, un varbūt viņi nevēlējās parādīties līdzās Jēzum, par kuru jau klīda dažādas runas un kurš bija nonācis tempļa vadības aizdomās turamo sarakstā. 
Varbūt viņi tik ļoti ilgojās atgriezties pie savām ģimenēm, ar kurām slimības dēļ nebija varējuši dzīvot kopā, ka viņiem pat prātā neienāca meklēt Jēzu.

Apustulis Lūkas nesaka, ka viņi būtu mazāk dziedināti. Bet viņš rāda, ka viņi bija mazāk pateicīgi. Pēc pazemības stundas seko pateicības stunda. Pazemība arī šeit paliek pamatā – tikai svešinieks, tikai samariešu vīrs, atdeva Dievam godu, apkaunodams “īstos ticīgos” (kuru pašu tautas vārds – Jūda – ebreju valodā nozīmē “slavēt”).

Bet ar to netiek atmaskoti tikai tie deviņi. Tiekam atmaskoti arī mēs, kas nepateicamies Dievam “vienmēr un par visu”, kā to mums māca Dieva Vārds (Ef 5:20). Ja mums ir kaut mazliet ticības, ar prātu mēs zinām, ka viss labais nāk no Dieva: katrs maizes kumoss, katrs elpas vilciens, katra melodija, katrs smaids drauga, bērna vai laulātā sejā – viss tas un vēl tūkstošiem lietu ir Viņa dāvana. Pasaulei nebija obligāti jābūt tik bagātai un skaistai. Tā varēja būt pelēka un skopa. (Un bieži vien mēs paši to padarām blāvāku, tomēr arī tad Dievs prot pārsteigt ar savu žēlastību.)

Kopš seniem laikiem ticīgie praktizējuši garīgu vingrinājumu – uzskaitīt un vārdā nosaukt Dieva dāvanas, pateikties par tām. Tas ir svētīgs ieradums, jo mūsu laikmetā mēs tik bieži uzskatām veselību, labklājību un ērtības par pašsaprotamām tiesībām.

Un tad Jēzus vārdi samarietim aicina paskatīties dziļāk. Viņam sacītais: “Celies augšā” skan kā atbalsis no augšāmcelšanās. Tāpat kā pazudušais dēls, šis vīrs bija “miris un tapis dzīvs”. Jaunā dzīve, kuru Israēls ilgojās sagaidīt nākamajā laikmetā, tajā dienā ienāca viņa dzīvē. Un tā atklāja viņā ticību, kuras viņš pats nebija apzinājies.

Atkal un atkal Evaņģēlijs rāda – ticība un dziedināšana iet roku rokā. Un ar ticību te nav domāta vien vispārēja reliģioza noskaņa, bet uzticēšanās tam, ka dzīvības un nāves Dievs darbojas caur Jēzu. Un ka tas nav tikai vispārīgs princips, bet patiesība šeit un tagad.

Šīs divas lietas – ticība un pateicība – tā ir pati kristietības būtība. Gan pirmajā gadsimtā, gan divdesmit pirmajā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Pazemība, piedošana un ticība… Kāda ir Tava sirds Dieva priekšā?

(Lk 17:1-10) Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” 
Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” 

Ir kāds labi zināms stāsts par cilvēku, kurš sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Īstā pazemība un kā es to esmu sasniedzis". Pats virsraksts jau ir sevī pretrunīgs – izklausās pēc pasaulē lielākās pazemības. 
Viens no lielākajiem paradoksiem, runājot par pazemību, ir šāds: tiem, kuriem tā patiesi ir, parasti nemaz neapzinās, ka viņiem šī īpašība piemīt.

Šīs dienas evaņģēlija fragmentā no Lūkas evaņģēlija Jēzus izteikumi šķietami ir dažādi un šķiet nesavienojami, tomēr tos visus vieno kopīgs pavediens – aicinājums uz pazemību. Tā ir pazemība, ko Jēzus mācekļiem un kalpotājiem jāmācās ne tikai ar prātu, bet ar visu dzīvi.

Vispirms Jēzus brīdina par kārdinājumiem un to, ka cilvēki var viens otru novest no ticības ceļa. Šeit varam atsaukties uz iepriekšējiem notikumiem evaņģēlijā – kur Jēzus pieņem tos, ko sabiedrība atstumj, bet farizeji cenšas viņus aizkavēt. Tomēr Jēzus brīdinājums nav tikai par to. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ticība bieži tiek pārbaudīta – reizēm līdz robežai, ko šķiet grūti izturēt. No tā nevar pilnībā izvairīties. Taču tas nekādā gadījumā nav attaisnojums tiem, kuri apzināti vai vieglprātīgi kļūst par cēloni otra ticības ievainošanai. Jēzus izsaka vienu no skarbākajiem brīdinājumiem evaņģēlijos: labāk būtu tikt ierautam jūras dzelmē ar dzirnakmeni ap kaklu, nekā nest sodu par kāda ticīgā pazudināšanu.

Kristīgiem vadītājiem un skolotājiem šis ir nopietns atgādinājums. Viņu vārdiem un rīcībai var būt tālu sniedzoša ietekme. Ja kāds, redzot garīdznieka vai ticīga cilvēka rīcību, domā: “Ja jau Dieva pārstāvji tā uzvedas, tad ticībai nav nekādas jēgas,” – tā ir traģēdija. Kā to var novērst? Atkal – pazemība.

Pēc tam Jēzus pievēršas piedošanai. Mēs bieži viegli nonākam morālā pārākuma pozīcijā: “Es taču neko sliktu neesmu darījis, tāpēc, ja es izvēlos tev piedot, esmu pārāks par tevi.” Un tad pēc pāris reizēm piedošana sāk šķist kā dāvana, ko otrs vairs nav pelnījis. Kāpēc atkal dot vēl vienu iespēju?

Bet Jēzus pieeja ir pilnīgi citāda. Piedošana nav varas apliecinājums. Piedošana ir kalpošana – tu neesi kungs, bet kalps tam, kuram piedod. Piedot atkal un atkal nevajadzētu kļūt grūtāk un grūtāk – tā nav elpas aizturēšana zem ūdens, kur katru reizi jāiztur arvien ilgāk. Ja tā ir, tad piedošanas būtība vēl nav saprasta. Piedodot, mēs neiegūstam morālus punktus. Mēs vienkārši dodam otram to pašu dāsno, laipno piedošanu, ko Dievs tik daudzkārt devis mums pašiem. Un šeit atkal atgriežamies pie pazemības avota – Dieva žēlastības. Ja rodas šaubas vai pretestība piedot, apstājies un apdomā, cik daudz Dievs tev jau ir piedevis.

Tāpēc nav pārsteigums, ka mācekļi šajā brīdī izsaucas: “Kungs, vairo mums ticību!” (Lk 17:5) Viņi saprot – tam visam būs vajadzīga lielāka ticība, nekā viņiem šķiet, ka ir. Un Jēzus atbilde ir skaidra: nav nepieciešama liela ticība, bet ticība lielam Dievam. Ticība ir kā logs – svarīgi nav tas, cik liels ir logs, bet tas, kas redzams caur to. Pat niecīgs lodziņš, ja tas vērsts uz dzīvo Dievu, uz Radītāju, kas darbojas caur Jēzu un Svēto Garu, atver ceļu uz spēku, kādu neesam iedomājušies. Bet tiklīdz šo spēku cenšamies lietot savam labumam, kļūst skaidrs, ka esam piemirsuši – šis Dievs ir nevis mūsu rīks, bet mūsu Kungs. Un atkal – viss sākas ar pazemību.

Noslēgumā Jēzus atgādina vēl kādu skarbu, bet vajadzīgu patiesību: neviena kalpošana, neviens nopelns, neviens ziedojums Dievam neliek Viņam kļūt mums parādā. Cik bieži cilvēki domā: “Es esmu tik daudz devis, tik daudz darījis – Dievam tas noteikti būs pieņemams.” Bet īstā kalpošana nāk nevis, lai ko iegūtu, bet pateicībā. Teikt: “Mēs esam necienīgi kalpi” (Lk 17:10), nenozīmē, ka mums trūkst pašcieņas vai mīlestības pret sevi. Tas nozīmē apzināties vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: Dievu nekad nevar ielikt parādnieka stāvoklī.

Un tas ir evaņģēlijs šodienai. Piedošana, ticība, kalpošana – tās visas sakņojas vienā sirds stāvoklī: pazemībā. Kaut mēs būtu ļaudis, kas ar atvērtu sirdi kalpo Dievam un cilvēkiem, nevis sev!  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk