Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē
(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […]
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.
“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).
Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.
Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.
Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.
Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.
No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”
Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.
Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.
Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).
Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.
Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.
Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.
Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.
No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”
Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.
Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.
Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?
* Aizgūts no Tomasa Raita
