Mēs tikko bijām pārcēlušies uz jauku svaigi remontētu dzīvokli Liepājā. Mūsu dzīvesvieta nebija pats pilsētas centrs, bet pietiekami tuvu, lai būtu ērti un ātri visur nokļūt. Pilsētas parks un pludmale bija 5 minūšu gājiena attālumā. Viss šķita mierīgs un harmonisks. Taču jau pirmajā sestdienas vakarā notika kas pavisam negaidīts. Sākās haoss: skaļa mūzika, paziņojumi no skaļruņiem, gaviles, salūts – tas viss turpinājās gandrīz līdz pašam rītam, neļaujot mūsu mazajiem bērniem gulēt. Mēs bijām šokēti. Vai tas būs katru nedēļas nogali? No kurienes nāk šī troksnis? Un kāpēc neviens mums par to nepabrīdināja iepriekš?
Izrādījās, ka nav tik traki – nē, tas nenotiek regulāri. Tas notiek tikai dažas nedēļas nogales gadā. Vasaras sezonas laikā pludmalē un parkā tika rīkoti festivāli un koncerti ar diezgan iespaidīgi slavenu mākslinieku uzstāšanos. Bet, kad pienāca vasaras beigas, miers atgriezās.
Bet tas lika man aizdomāties: cik bieži kādu cilvēku svinības savukārt citiem šķiet traucējošas vai pat nepieņemamas – īpaši tad, ja vietējam iedzīvotājam nešķiet īpaši saistoši festivālos skanošie mūzikas stili.
Tā ir arī ar Jēzus stāstītajām trīs līdzībām Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā. Jēzus pastāstīja šos stāstus tāpēc, ka Viņš regulāri piedalījās svinībās kopā ar visnepiemērotākajiem cilvēkiem – un citiem tas šķita kā pretdabīgi un pat aizskaroši. Visas trīs līdzības saka vienu un to pašu:
“Tieši tāpēc mēs svinam! Vai tad tu arī nerīkotu svētkus, ja tas notiktu ar tevi? Kā gan lai mēs nesvinam?”
Šajos stāstos tiek atvērts plašs skatījums uz to, kā Jēzus saprata savu misiju – un, iespējams, arī to, kas mums būtu jādara šodien.
Kuri tad ir pie galda kopā ar Jēzu?
Galvenais iemesls neapmierinātībai bija cilvēki, ar kuriem Jēzus regulāri ēda. Nodokļu ievācējus neieredzēja ne tikai tāpēc, ka viņi iekasēja nodokļus (tas reti kuram šķiet pievilcīgi), bet gan tāpēc, ka viņi to darīja Heroda vai romiešu okupantu labā (vai pat abu labā). Un daudzi uzskatīja viņus par rituāli nešķīstiem, jo viņi sadarbojās ar pagāniem.
Savukārt “grēcinieki” bija plašāka kategorija. Iespējams, tie bija vienkārši cilvēki, kuri bija pārāk nabadzīgi vai neizglītoti, lai zinātu Bauslību un centīgi to ievērotu. Katrā ziņā viņi tika uzskatīti par reliģiski nepilnvērtīgiem – tādiem, kuri nav cienīgi Dieva prasību priekšā.
Svarīgi saprast: Jēzus neapgalvo, ka šiem cilvēkiem nav jāmainās vai ka grēks nav problēma. Līdzības uzsver to, ka Pazaudētais jērs tiek atrasts; Pazudusī monēta – atkal atrasta; Dēls, kurš bija aizgājis prom, atgriežas. Grēciniekam ir jānožēlo grēki.
Taču Jēzus saprot “atgriešanos” citādi nekā viņa kritiķi. Viņi uzskatīja, ka nožēla nozīmē pieņemt viņu tīrības un likuma standartus. Bet Jēzus uzskatīja: ja cilvēks seko Viņam, tas jau ir patiess grēku nožēlas ceļš.
Un – lai gan Jēzus to nesaka tieši, tas ir jūtams starp rindām – arī farizejiem un bauslības zinātājiem pašiem vajadzēja atgriezties. Viņš runā par “taisnajiem, kam nav vajadzīga atgriešanās” ar ironiju, gandrīz kā ar smaidu un jautājuma zīmi balsī. Un tas ir stāsta kodols.
Kāpēc notiek svētki? Jo debesis svin.
Šie līdzību stāsti pasaka vienkāršu, bet milzīgu patiesību: debesīs ir svētki katru reizi, kad kāds cilvēks no jauna sāk iet Dieva ceļu.
Eņģeļi priecājas. Visas debesis svin. Un ja mēs šeit, uz zemes, neiesaistāmies šajos svētkos, mēs neesam saskaņā ar debesu realitāti.
Jūdaisma izpratnē debesis un zeme tika radītas, lai tās būtu vienotā harmonijā. Tāpēc arī Jēzus mācīja lūgt: “Lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
Farizejiem likās, ka tuvākais ceļš uz debesīm ir Templis, kur priesteriem bija jādzīvo īpaši tīri. Savukārt pārējie cilvēki varēja tuvoties debesīm, dzīvojot tikpat šķīsti visās dzīves jomās.
Bet Jēzus saka: nē – debesis tagad ir pilnas ar prieku un troksni, jo viens grēcinieks ir atgriezies. Un, ja tu gribi dzīvot kā debesīs – tad nāc, svini! Tā rīkojās Jēzus. Un tieši tas uztrauca Viņa pretiniekus.
Zaudētais bija īpašs nevis ar savu vērtību, bet ar savu pazušanu.
Ne jērs, ne monēta paši par sevi nebija īpaši. (Starp citu, pazudusī monēta, iespējams, bija sievietes daļa no iekrājuma vai pūra. Vienas zaudēšana bija arī personiska un emocionāla traģēdija.)
Vēlākos gadsimtos daži apšaubāmi avoti liek Jēzum sacīt pazudušajam jēram: “Es tevi mīlu vairāk par pārējiem.” Bet tas ir pretstats stāsta būtībai.
Vienīgais, kas šo jēru atšķīra – tas bija pazudis. Un Jēzus to meklēja. Tieši to dzirdēja grēcinieki: tev nav jānopelna Dieva mīlestība. Viņš pats tevi meklē. Un kad atrod – Viņš svin.
Jēzus darīja to, ko dara pats Dievs.
Un te ir pati svarīgākā atziņa, kas šiem līdzību stāstiem piešķir dievišķu mērogu: Jēzus nedarīja kaut ko savu. Viņš darīja to, ko dara Dievs. Viņa rīcība zemes virsū bija precīzs atspoguļojums tam, kā Dievs mīl, plāno un glābj debesīs.
Un ko tas nozīmē mums?
Lielais jautājums šodienai: ko Baznīcai būtu jādara, lai cilvēki sāktu uzdot jautājumus, uz kuriem šie stāsti ir atbilde?
Ko mēs – šodienas kristieši – varētu darīt tik drosmīgi, tik priecīgi, tik nesavtīgi, ka cilvēki sāktu jautāt:
“Kāpēc jūs tā darāt?”
Un tad mēs varētu pastāstīt viņiem stāstu – par to, kā Dievs atrod to, kas bija pazudis.
