Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību
(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku.
Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies.
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.
Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.
Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.
Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.
Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.
Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.
Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.
Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.
Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.
Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.
Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.
Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību.
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.”
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.
Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.
Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.
Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.
Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību.
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.”
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.
