...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)

1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
   Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
   Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
   Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
   Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
   Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
   Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
   Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
   Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
   Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
   Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
   Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.

Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

Lasīt tālāk

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 

Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

Lasīt tālāk

Kad, ko un kā?

(Jņ 17:1-11) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 

"Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi jābrauc?" 
Visi vecāki, kuriem ir nācies doties garākā ceļojumā kopā ar maziem bērniem, atpazīst šāda veida jautājumus. Es pat varu atcerēties savu bērnu balss toni, kādā parasti šie jautājumi tika uzdoti.
Dažkārt bērni ir tik ļoti nepacietīgi (vai arī tik ļoti nevēlas piedalīties garlaicīgā braucienā), ka jautājums par brauciena ilgumu tiek uzdots jau pirmajās piecās brauciena minūtēs.
Un vel, protams, daudz kas ir atkarīgs, ko mēs saprotam ar "drīz būsim".
Tad, kad es kādreiz braucu no manām mājām Liepājā pāri visai Latvijai uz Alūksni, lai apciemotu savu māsu, es varētu pamatoti teikt, ka "drīz būsim" ir tad, kad līdz galamērķim ir atlicis pusstundas brauciens. Savukārt, ja es esmu nedaudz aizkavējies un izbraucu no manām pašreizējām mājām Karmelā (Carmel, IN) tikai pusstundu pirms dievkalpojuma sākuma, tad "drīz būsim" varētu teikt tad, kad līdz Latviešu Centram ir atlikušas dažas minūtes ko braukt. Laiks un attālumi - tas viss ir relatīvs. 

Jēzum droši vien bija līdzīgas pārdomas tad, kad Viņa apustuļi sāka uzdot jautājumus par notikumu attīstību nākotnē. Vārds "apustulis", starp citu, ir viens no apzīmējumiem, kuru Lūkas regulāri izmanto, lai aprakstītu divpadsmit īpašos Jēzus sekotājus (vai arī šeit, kad pēc Jūdas nāves viņi bija palikusi tikai vienpadsmit). Tie bija paša Jēzus izraudzītie īpašie liecinieki.
Iemesls, kāpēc bija tieši divpadsmit apustuli, ir skaidrs ikvienam, kurš kaut nedaudz saprot ebreju kultūru un vēsturi. Vēsturiski visas divpadsmit Israela ciltis veidoja Dieva tautas kopumu. Un Jēzus, izvēloties tieši divpadsmit īpašos sekotājus, ar to uzsvēra Dieva nodomu caur Viņu (Jēzu Kristu) atjaunot Israela tautu kā īpašu Dieva bērnu saimi. 

To visu ņemot vērā, nav nekāds pārsteigums, ka viņi visi velējās uzdot šos jautājumus: "Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi? Vai tas notiks tagad? Vai vēl būs jāgaida?” 
Visi mācekļi, galu galā, bija ļoti lielā neizpratnē. Nekas no tā, kas bija noticis pāris iepriekšējās nedēļās, neatbilda vispār pieņemtajiem priekšstatiem par Dieva Valstību, tas nebija pēc iedomātajiem spēles noteikumiem.
Ciktāl mācekļi to bija sapratuši - tad, kad Jēzus viņus aicināja un apmācīja iepriekšējo trīs gadu laikā staigājot apkārt pa Galileju, viņi bija parakstījušies piedalīties kaut kādā ebreju tautas atbrīvošanas un atjaunošanas kustībā.
Viņi ticēja, ka Dievs bija iecēlis Jēzu Kristu par patieso Israela ķēniņu. Un viņi no sirds ticēja tam, par spīti lielākas sabiedrības daļas skepsei (lai neteiktu vairāk).
Viņi redzēja Jēzu līdzīgi kā ķēniņu Dāvidu Vecās Derības laikā, kurš vairākus gadus, kopā ar savu atbalstītāju grupu, bija karalis-bez-varas, un klejoja apkārt gaidot, kad pienāks viņu kārta pārņemt varu. 

Jēzus sekotāji bija iedomājušies, ka arī Viņš būs ķēniņš tādā pavisam parastā izpratnē. Tas arī bija iemesls, kāpēc daži no viņiem lūdza, vai būtu iespējams iegūt labākās darbavietas Viņa jaunajā valdībā.
Pēc viņu priekšstata, Jēzum ar savu ārkārtējo dziedinātāja spēku un Viņa neparasto mācību, būtu jāvalda Jeruzalemē, un no turienes jāatjauno Israelu, kā Dieva tautu. Tā rezultātā (daudzi ebreji tajā laikā tā uzskatīja) tad, kad Dievs atjaunos Israela tautas varenību, arī visa pasaule tiktu beidzot sakārtota. Israels varētu būt tā nācija, kas valdītu par pārējo pasauli.
Galu gala, vai tad tas nebija vairāk vai mazāk apsolīts Psalmos (skatīt Ps.72: un Ps.89:) un praviešu rakstos (skatīt Jes.40-55). Protams, pasaules tautas tad tiktu tiesātas par viņu ļaunajiem darbiem. Bet tur varētu būt arī kāda iespēja, ka Dieva svētības, kuras tiek dotas Israela tautai, beidzot nonāktu arī līdz visai radībai.
Tas viss tiek apkopots frāze: "uzcelt Israelam ķēniņvalsti".
Tas lūk ir tas, uz ko viņi cerēja... un tāpēc nākošais jautājums loģiski bija: "Vai tas būs drīz?"

Viņi nebija gaidījuši, ka Jēzus mirs vardarbīgā nāvē. Viņa krustā sišana pat izskatījās tā, it kā viņu priekšstati nebūtu pareizi: varbūt Viņš nebija Mesija? varbūt viņiem nav izredzes uz labiem amatiem valdībā? varbūt Israela tauta netiek atjaunota? varbūt pasaulē viss turpinās pastāvēt tajā ļaunā veidā, kur bagātie un varenie apspiež nabadzīgos un trūkumcietējus? Nekas nemainās - viss paliek ka parasti....?
Un tad Viņš augšāmceļas no miroņiem. Tas atkal izraisa mācekļu un visi pārējo neizpratni. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka viņu sapņi par "Israela ķēniņvalsts uzcelšanu" tomēr bija un ir pareizi? 

Uz šo jautājumu atbildēt nav vienkārši: gan jā, gan nē.
Tāpat kā viss pārējais, arī izpratne par Dieva Valstību ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās pārveidota. Tāpat kā Jēzus bija mācījis, ka viņiem nāksies zaudēt savas dzīvības, lai tās saglabātu, tagad Viņam bija jāizskaidro, ka mācekļiem nāksies zaudēt savus sapņus par Dieva Valstību. Nāksies zaudēt priekšstatu ar parastu administratīvo un valsts varu, kas atbild par konkrētu šis zemes valsts teritoriju un tās iedzīvotajiem. 

Bet šajā vietā daudzi cilvēki, kuri Bībelē lasa Apustuļu darbu grāmatu, ir to sapratuši pilnīgi nepareizi.
Būtu viegli iedomāties, ka tas, ko Jēzus (un grāmatas redaktors Lūka) vēlējās šeit pateikt, nozīmēja kaut ko apmēram sekojošu: "Nē, nē! Jūs esat sapņojuši par laicīgu valstību, bet Es stāstu jums par Debesu Valstību. Jūs domājat, ka svarīgākais ir reorganizēt šo pasauli, bet Es gribu jūs sagatavot tikai tai nākamajai. Nav svarīgi, kas notiek šajā pasaulē - šajā telpā un laikā. Svarīgākais ir sagatavoties tam, kā un kur jūs pavadīsit visu mūžību. Es tagad dodos prom uz debesīm, un jums ir jāstāsta cilvēkiem kā viņi var man uz turieni sekot."
No šī viedokļa raugoties, atbilde uz jautājumu: "Vai mēs drīz būsim tur?" ir "Nē, mēs vispār patiesībā nemaz tur nedodamies…” 

Tas, protams, nav tas, ko Lūka šeit bija domājis. Patiesībā, mums, tā pat kā bērniem automašīnā, nāksies pagaidīt un lasīt Bībelē Apustuļu darbu grāmatu tālāk uz priekšu, lai tad beigu beigās saprastu, ko tas viss nozīmē. Tomēr, mēs jau zinām pietiekami daudz no Luka pirmās grāmatas (Luka evaņģēlija), lai apjaustu, kas/kādā virzienā attīstās. Dieva Valstība nāk caur Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Un Dieva Valstība negrasās paņemt cilvēkus prom no šīs pasaules, bet gan pārveidot visu šajā pasaule tā, ka beigu beigās viss virs zemes tiktu pilnībā pakļauts Dievam saskaņā ar tiem noteikumiem, kadi tie ir debesis.

Tātad, kad tas viss notiks? Un atkal, daudzi cilvēki, lasot Jēzus atbildi šajā Bībeles fragmentā, ir pieņēmuši, ka Jēzus atbilde pamatā ir “Nē!' (Nē, nav īstais laiks... nē, visas šīs lietas notiks kaut kad tālā nākotnē; nē, jūs neesat gandrīz pie mērķa, jums vēl ir tik daudz lietas, ko darīt, tik daudz uzdevumi, kurus izpildīt... un tikai tad, kad jūs būsit visu pabeiguši, es "uzcelšu Israelam ķēniņvalsti").
Protams, no vienas puses tas patiešām arī ir taisnība. Visā Apustuļu darbu grāmatā mēs atrodam šo "nāks laiks" dimensiju. Bet pagaidiet!
Vai patiešām Jēzus atbilde to ari nozīmē? Es tam tā nevaru piekrist.

Jēzus patiešām brīdina savus mācekļus par to, ka viņiem netiks dots konkrēts laika plānojums jeb notikumu grafiks. Ja turpinātu mūsu iesākto salīdzinājumu par maziem bērniem automašīnā, tad tas, ko Viņš cenšas paskaidrot saviem mācekļiem, ir fakts, ka viņi vienkārši nav fiziski spējīgi aptvert to, kur pašlaik atrodas Dieva lielo plānu kalendārā. Tomēr, ar to pašu elpas vilcienu, Jēzus vēlas dot mājienu par kaut ko citu. “... jūs saņemsiet Svētā Gara spēku... jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzalemē un visā Jūdejā... un līdz pat pasaules galam.” (8.pants)

"Mani liecinieki" – ko tas nozīme? Ļoti vienkārši – ar augšāmcelšanos (un pacelšanos debesīs, kas tūlīt arī notiks), Jēzus patiešām tiek kronēts kā Israela Mesija (un tāpēc arī visas pasaules Ķēniņš). Viņš ir tas, kura "vārdā visi mestos ceļos", ka to formulē apustulis Pavils (Filip 2:10). 

Tajā pasaulē (kāda tā bija pirmajā gadsimtā), kad kāds tika kronēts par jauno karali, tad, lai pārvaldāmā teritorija zinātu, kam tagad pieder visa autoritāte, vēstneši tika izsūtīti, lai visiem paziņotu: "Mums ir karalis!" Šāda vēsts parasti vienmēr tika uztverta kā labas ziņas, jo visi senajā pasaulē (atšķirībā no mūsdienu pasaules) zināja, ka anarhija vienmēr ir sliktāka nekā stingra valdība. Valdnieks jau reizēm var būt slikts, tomēr haoss vienmēr ir sliktāks. Tātad vēstneši devās tālos ceļojumos, lai pat tālākajos valsts nostūros (iedomājieties, piemēram, jauns Romas imperators sēžas tronī un vēstnešiem ir jāceļo sākot no Romas uz Spāniju impērijas rietumos, tad uz Lielbritāniju ziemeļos un visbeidzot līdz pat Ēģiptei dienvidaustrumos) paziņotu, ka Klaudijs, vai Nerons vai kāds cits, tagad ir likumīgais valdnieks un pieprasa lojalitāti no saviem priecīgajiem (vēlams!) pavalstniekiem. 

Un tas tad ir tas, ko Jēzus tagad uzdod darīt saviem sekotājiem.
Jūs jautājat par valstību? Jūs jautājat, kad tā sāks darboties? kad notiks pirmās reformas? kad Israela tauta tiks paaugstināta kā īpašāki cilvēki salīdzinot ar pārējiem? kad pasaule pilnībā tiks pakļauta Dieva pārvaldībai caur Viņa īpašo tautu? 
Patiesībā tas jau ir noticis! Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Viņš jau ir paaugstināts par Israela tautas Mesiju, jeb īpašo pārstāvi.
Protams, vel ir lietas, kas notiks. Mēs joprojām gaidām laiku, kad visā pasaulē, grēka seku vietā, pilnībā atkal valdīs Dieva taisnīgie un dziedinošie noteikumi. Kamēr mēs pašlaik dzīvojam starp šiem diviem punktiem, mēs esam Jēzus "liecinieki gan Jeruzalemē ... un līdz pat pasaules galam."
Apustuļiem, to saprotot, ir jāiet un jāpavēstī ziņa par kādu, kurš jau ir iecelts un sēž tronī (nevis gatavojas kļūt par karali kādā nenosakāmā brīdī nākotnē).

Vai ievēroji smalko atšķirību starp diviem vārdiem 7. un 8 pantā? Tie ir "vara" un "spēks". Dievam ir visa vara, un tikai caur Viņu un no Viņa var nākt visi “autoritatīvie" noteikumi šajā pasaulē. Mums, nevienam cilvēkam, nav kaut kāda augstāka vara, lai kāds arī nebūtu uzdevums vai pienākums, kuru mēs izpildām. Tas viss nāk no Dieva. Tomēr tas, ko Dieva ir apsolījis savai tautai, ir spēks. Vārds, kurš tiek izmantots šeit, ir 'dynamis' (no kura ir radies vārds dinamīts).
Mums ir nepieciešams šis spēks, tāpat kā tas bija vajadzīgs Jēzus pirmajiem sekotājiem. Ir vajadzīgs Dieva apsolītais spēks, lai mēs arī būtu Viņa liecinieki, lai atrastu veidus kā paziņot pasaulei, ka Viņš jau ir tās likumīgais Ķēniņš un Pavēlnieks. Un lasot tālāk Apustuļu darbu grāmatu, mēs varam uzzināt - kā šis spēks darbojās toreiz. 

Tomēr šajā brīdī es vēlos uzsvērt vēl vienu īpašu lietu. Jēzus dod saviem mācekļiem ļoti konkrētu darba kārtību: vispirms Jeruzaleme, tad Jūdeja (tuvējās aizsniedzamās teritorijas), tad Samarija (nepatīkamais kaimiņš blakus dzīvoklī), un tikai tad tālāk pasaule.

Un tad, tāpat kā bērni, kuri pārtrauc uzdodot jautājumus par galamērķa tuvumu, jo pēkšņi pats ceļojums ir kļuvis tik interesants, arī mēs atrodam tur tik daudz ko redzēt, piedalīties un darīt, ka mums vairs nav jāuztraucas par "kad" būs pasaules gals…
Jēzus jau ir iecelts un kronēts par pasaules Patieso Ķēniņu. Kādu dienu Viņa valstība šo mūsu pasauli pārņems un atjaunos pilnīgi un galīgi.
Kamēr mēs to vēl gaidām, mums ir darbs uzticēts!

Lasīt tālāk

Patiesa ticība un droša cerība

(1Pēt 1:1-9) Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā!
Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kuri tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas sagatavota, lai Dievs to atklātu laiku beigās. Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu. 

Es šeit Amerikā, sēžot savā istabā un rakstot šo sprediķi, ik pa brīdim atceros, cik skaisti bija viss iekārtots mūsu mājā Anglijā. Patiesībā maz bija tur tādu vietu, kur es nebūtu pielicis savu roku. Vienīgā lieta, kur es pasaucu palīgā speciālistu, bija gāzes pievada koriģēšana/pārslēgšana. Pārējais (jauna elektriskā instalācija, centrālapkures radiatori, siltā grīda vannas istabā, nemaz nerunājot par to, ka mums bija tā saucamā “gudrā māja” ar iespēju regulēt apgaismojumu, video novērošanu un citas lietas pat attālināti caur internetu) bija mans paša veikums. 

Lai to visu paveiktu, man bija jāiemācās dažas jaunas iemaņas. Bet pats galvenais – man bija uzmanīgi jāplāno, kuri darbi darāmi vispirms, kādi būvmateriāli kurā brīdī būs vajadzīgi un kādi instrumenti jānopērk. Tas viss nemaz nav salīdzināms ar to plānošanu, kas bija jāveic kopā ar sievu par sienu krāsu toņiem, grīdu segumiem un citām lietām.
Tomēr vislepnākais es esmu par lielu un plašu terasi ar jumtu, kuru es piebūvēju klāt mājai visā tās platumā. Sākot no maija līdz oktobrim mēs pat vairāk dzīvojām šajā terasē kā istabās. Tas bija mans pirmais šāda veida projekts un es ļoti daudz laika pavadīju plānojot terases pamatus un pārseguma dēļus/brusas, jaunā jumta slīpumu un lietus ūdeņu novadīšanu (utt.). Ja godīgi – biju/esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Šodien mēs atvērām Bībeli un lasījām fragmentu no brīnišķīgas vēstules, kuru pats apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem, kas bija izkaisīti pa teritoriju, kuru mēs šodien pazīstam kā Turciju.
Šīs īpašās vēstules ievads, jeb pirmās trīs rindkopas, kuras mēs izlasījām, ieskicē platumu, augstumu un dziļumu šai īpašai apustuliskai vēstulei. Šie pirmie deviņi panti ir apdomīgs ievads! – taču ir vērts tos visus aplūkot kopā kā plānu, kuram apustulis Pēteris vēlas sekot vēstules rakstīšanas gaitā.

Viss sākas ar ēkas platumu (1.–2.pants). Lūk, kādi ir kristieši: izredzēti; iesvētīti, lai varētu būt paklausīgi; apslacīti ar Mesija asinīm! (Mums jau par šo vajadzētu daudz ko pārdomāt!)
Pēteris neuzrunā šos cilvēkus, ņemot vērā viņu izcelsmi, morālās īpašības; vai uzsverot viņu sociālo stāvokli, bagātību vai nabadzību. Visas šīs lietas ir daļa no vecās ēkas, bet viņš tagad ieskicē jauno.
Reizēm ir tik viegli aizmirst mūsu (kā kristiešu!) pamatidentitāti, un tāpēc ir svarīgi to regulāri atgādināt. Tas ir tā, ka ja esam gudri, mēs regulāri vedam savu automašīnu uz remontu, lai viss, kas sāk nedarboties kā paredzēts, tiktu sakārtots. Tādā pat veidā mums bieži, nopietni un rūpīgi ir jāatgādina sev, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs to nedarīsim, informācija un viltus ziņas, ko saņemam no apkārtējās pasaules (ka mēs esam tādi, kādi esam, pateicoties tam, kāda ir mūsu izcelsme, kur dzīvojam vai cik nopelnam) mūs saēdīs kā rūsa sabojā automašīnu.

Tātad, kas mēs esam? Kāda ir tās telpas, kurā apustulis Pēteris mūs ieaicina, pirmā pamata dimensija?
Mēs esam cilvēki, kuri Dieva žēlastībā ir izvēlēti kādam noteiktam mērķim. Visi kristieši dzīvo dīvainu dubulto dzīvi: Pēteris uzrunā savus klausītājus kā “ārzemniekus” (svešiniekus), nevis tāpēc, ka viņi ir emigrējuši uz savu pašreizējo dzīvesvietu, bet gan tāpēc, ka viņiem tagad ir dubultpilsonība. Viņi vienlaikus ir tās vai citas valsts vai apgabala (Pontā, Galatijā vai jebkur citur) iedzīvotāji, bet arī pilsoņi Dieva jaunajā pasaulē, kura ir pasludināta un gatavojas drīzumā būt pilnībā realizēta.

Lūk, Dieva nolūks: aicināt cilvēkus būt par ceļa rādītājiem uz šo jauno realitāti, šo jauno pasauli.
Un jaunā pasaule jau ir radusies/sākusies tāpēc, ka Jēzus Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Caur šo upura nāvi, no vienas puses, un Dieva Svētā Gara izliešanos, no otras puses, Dievs ir sagatavojis cilvēkus, lai tie būtu par šīs jaunās Valstības pārstāvjiem. Tāpēc, kā apustulis Pēteris to šeit raksta, viņiem ir jābūt “svētiem” gan tehniskā nozīmē (ka Dievs tos ir svētījis šim nolūkam), gan praktiskā nozīmē (ka arī viņu ikdienas dzīve ir savādāka). Tas, kā viņi tagad uzvedas un ko piedzīvo, atspoguļo Dieva vēlmi/plānu priekš visas cilvēces. Tādi – lai cik biedējoši vai neticami tas izklausītos – mēs esam kristieši.

Bet kā ir ar šīs dievišķās telpas vertikālo dimensiju, kurā mēs esam aicināti (3.–5.pants)?
Labākais veids, kā runāt konkrēti par Dievu un Viņa paveikto, ir nevis vienkārši kaut ko aprakstīt vai uzskaitīt, bet slavēt. Jā, vienkārši slavēt. Un apustulis Pēteris tā arī dara.
– Lai Dievs ir slavēts savas žēlastības dēļ, viņš raksta.
Šīs telpas augstums ir Dieva žēlastība. Tie ir augstākie griesti, kādus vien varat iedomāties. Un mēs varam piedzīvot, ko nozīmē šī žēlsirdība, jo neatkarīgi no tā, kas bija mūsu vecāki, pats Dievs ir kļuvis par mūsu tēvu. Mēs esam kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Mūsos ir radusies jauna dzīvība, jo Jēzus augšāmcelšanās brīdī pasaulē ir ienākusi jauna dzīvība (3. pants). Kļūt par kristieti nozīmē, ka to, ko Dievs izdarīja Jēzus labā Lieldienās, Viņš dara arī mūsu labā.

Turklāt jaunā dzīve, ko Dievs radīja Lieldienās, nav saistīta tikai ar cilvēku garīguma izaugsmi. Ar šo lielo/īpašo darbu Dievs ir radījis pilnīgi jaunu pasauli. Šobrīd tā vēl nav pilnībā mums redzama. Tā, ja varētu tā teikt, atrodas aiz plāna neredzama priekškara, kas atdala mūsu pasauli (zemi) no Dieva pasaules (debesīm). Bet kādu dienu šis priekškars tiks noņemts. Un tad ‘neiznīcīgais mantojums’, kas pašlaik tiek glabāts drošībā debesīs, tiks sapludināts ar mūsu zemes realitāti, pārveidojot to ar Dieva klātbūtni, mīlestību un žēlastību (4.pants). Un šī jaunā pasaule ir patiešām priekš mums – apustulis Pēteris mums apliecina, ka tas ir absolūti droši. Mūsu ticība ir tas garants un arī līdzeklis, kā tas tiek realizēts (5.pants).

Visbeidzot, telpas dziļums (6.–9. pants).
Liela daļa no šīs vēstules pārējā teksta ir saistīta ar agrīno kristiešu ciešanām. Šajā vēstules ievadā apustulis Pēteris ieskicē tēmu, kuru viņš tālāk attīstīs: ka ciešanas ir līdzeklis, ar kuru kristiešu ticības kvalitāte var patiešām izgaismoties/atklāties. Saprotot šo patiesību, kristieši dzīvo savu ikdienas dzīvi, tajā pat laikā piedaloties šīs jaunās telpas attīstīšanā. Parasti mēs to Baznīcā saucam par evaņģēliju. Tam mēs esam aicināti un izredzēti. Tam sekojot mēs piedzīvosim kā pieaug mīlestība pret Jēzu mūsu sirdīs, un “neizsakāms un apskaidrots prieks” kļūst par mūsu piedzīvojumu (8. pants).
Tas ir tas, ko Dievs ir paveicis mūsu labā.

Būtu tik daudz, ko pārrunāt par šo jauno evaņģēlija istabu/ēku un apustulis Pēteris arī to savā vēstulē cenšas saviem lasītajiem atklāt.
Bet mēs tagad, izlasījusi ievadu, jeb iepazinusies ar plānu, jau sākam nojaust tās platumu, augstumu un dziļumu.
Ar Dieva spēcīgo žēlsirdību, kas mūs vienmēr pasargā, mēs varam iet uz priekšu un padarīt šo evaņģēlija telpu – šo ievērojamo apustuļa Pētera vēstuli – par vietu, kur mēs patiesi jūtamies kā mājās.

“Miers ar jums visiem, kas esat Kristū!” (1Pēt 5:14) 

Lasīt tālāk

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 

Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”

Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!

(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!) 

Lasīt tālāk

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 

Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 

Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.

Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 

(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 

Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 

1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.

Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

Lasīt tālāk

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.

Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:

(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 

Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.

(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 

Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 

(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 

Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 

...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)

Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 

Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)

Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā. 

Lasīt tālāk

Pravietojumi ir piepildījušies

(2Pēt 1:12-21) Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. 
Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. 

Es šo rakstu agri no rīta. Aiz loga vēl ir tumša nakts. Un tas uz mirkli man liek atcerēties bērnību, kad es reiz ziemā vēlu vakarā (kopā ar saviem vecākiem!) tumsā devos uz mājām. Es jutos ļoti piekusis un būtu labprātāk nespēris ne soli tālāk. Bet viņi man ieteica paraudzīties uz augšu… Un tā, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, es spēju pieveikt atlikušo ceļa posmu, lai nokļūtu siltumā, drošībā – mājās. 
Es neesmu labs zvaigžņu pazinējs. Varbūt varu, atrodoties Latvijā (arī Anglijā), atrast Lielos Greizos Ratus. Tad vēl esmu dzirdējis, ka jau no seniem laikiem par agrīnu rītausmas vēstnesi tika uzskatīta "rīta zvaigzne” (lai gan patiesībā tā ir planēta Venēra), kas bieži darbojas kā zīme, ka rīts ir klāt. 

Apustulis Pēteris arī piemin “Rīta Zvaigzni”, kas “uzlēks jūsu sirdīs” (19. pants)… un viņš šeit nerunā par vienkāršu zvaigzni/planētu. Apustulim Pēterim “Rīta Zvaigzne” ir paša Jēzus atnākšana, kas norāda uz Dieva Lielo Dienu. Visam, kam agrīnie kristieši ticēja, bija šī īpašā perspektīva: noteikti pienāks laiks, kad tas, kas iesākās ar Jēzus pirmo atnākšanu mūsu pasaulē, tiks pabeigts (ar Viņa atgriešanos). 
Tas palīdz mums saprast, kāpēc Pēteris raksta to, ko viņš raksta 12.–15. pantā. Viņš zina, ka tuvojas viņa nāves stunda (Jēzus bija viņu brīdinājis par to – Jāņa 21:18-19). Tāpēc viņam bija svarīgi būt pārliecinātiem, ka vēstules lasītāji spēs saprast/paturēt tās patiesības, kuras viņš bija mācījis. Apustuļa nāve nedrīkst nozīmēt kristīgās ticības pagrimumu. 

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jāgaida tumsā, nesaprotot kam sekot, kam nē. Jēzus Kristus jau ir atklājies Pēterim, Jēkabam un Jānim, kad viņi stāvēja kopā ar Viņu kalnā (Mt 17:1-9). Šī, starp citu, ir vienīgā reize ārpus evaņģēlijiem, kad kāds atsaucas uz šo īpašo piedzīvojumu (kā Jēzus pēkšņi staroja īpašā gaismā; kā Viņš sarunājās ar Mozu un Eliju; kā balss no debesīm pasludināja, ka Viņš patiešām ir Dieva dēls).
Šis stāsts, kā Pēteris apgalvo, nav “sagudrots stāsts”. Jādomā, ka kādi agrīnās baznīcas ticības pretinieki ņirgājās par neparastajiem stāstiem, kas par Jēzu tika stāstīti. Apustulis Pēteris uzstāj, ka tā visa bija patiesība.

Šo aculiecinieku liecību rezultātā, visi apustuļi un visa pirmo kristiešu kopiena varēja atskatīties uz Bībeles pravietojumiem – šo lielo visu aptverošo stāstu, kas visu laiku darbojās kā ceļa norādījumi – un varēja sākt saskatīt/saprast kāda tam visam ir jēga.
Viens no pravietojumiem patiešām bija par “zvaigzni" (4.Mozus 24:17). Tolaik tas tika saprasts kā pravietojums par Mesijas nākšanu, un, iespējams, tas Pēteri iedvesmoja nosaukt Jēzu kā "Rīta Zvaigzni" savas otrās vēstules 1.nodaļas 19.pantā.
Apustulis Pēteris raksta, ka tas, kas notika ar Jēzu neparastajā godības atklāsmē, nozīmē to, ka tagad var patiesi sākt saprast senos jūdu rakstus (jo mēs zinām ar ko viss beidzas). Dieva godības atklāsme Jēzū Kristū ir cieši saistīta ar apsolījumu, ka arī mēs varēsim būt “dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2Pēt 1:4). Šajā ziņā apustuļa Pētera vēstule ir unikāla, atklājot kā šīs divas lietas ir saistītas.

Apustulis Pēteris cenšas paskaidrot saviem lasītājiem jauno situāciju, kas bija kļuvusi realitāte (par ko ebrejiem viņu rakstos nebija pilnīgas skaidrības). Vecās Derības dažādās vietās ir pierakstīti apsolījumi, ka reiz atklāsies Dieva godība, tiks atjaunots Templis un parādīsies Mesija, lai glābtu savu tautu.
Nu, tas bija noticis! Agrīnie kristieši ticēja, ka Jēzus atnākšana bija/ir visu šo ilgu/vēlmju piepildījums. Vispirms jau Jēzus apskaidrošana, tad nedaudz vēlāk Viņa augšāmcelšanās, to pierāda.
Problēma ir tajā, ka neviens nekad nebija iedomājies, ka starp Mesijas parādīšanos un šīs-pasaules beigām, jeb Lielās Dienas rītausmu būs tāda liela laika nobīde. Nebija nekādu minējumu par to, kāds varētu būt šis starp-periods un pat kāpēc šādam periodam vajadzētu pastāvēt.

Tāpēc apustulis Pēteris, tāpat kā citi apustuļi, ķērās pie darba, lai balstoties uz Svētajiem Rakstiem (Vecā Derība!) izskaidrotu, kāpēc ir šāda kavēšanās un (tik ļoti svarīgi arī mums!) kas pa to laiku būtu jādara. Mēs, kristieši, sākot no tām dienām līdz mūsdienām atrodamies situācijā, kādu viņš apraksta 19. pantā: Jēzus (Viņa piedzimšana, apskaidrošana/pārveidošana, nāve un augšāmcelšanās) ir apstiprinājis Svēto Rakstu Vecās Derības pravietiskos vārdus. Tagad mēs turamies pie tiem, uzticamies tiem un sekojam tiem kā cilvēki, kas uzticas un seko kabatas lukturītim caur nakts tumšākajam laikam līdz brīdim, kad Jēzus beidzot atkal parādīsies kā Rīta Zvaigzne, lai uzsāktu apsolīto Dieva Lielo Dienu.

Taču tagad mums ir jāapdomā/jāpārrunā kāds iespējams iebildums.
Pieņemsim, ka šis Svēto Rakstu lasīšanas/skaidrošanas veids ir tikai kristiešu izgudrojums.
Pieņemsim, ka Bībelē (Vecajā Derībā) tas viss bija domāts savādāk.
Apustulim Pēterim ir stingrs/noteikts arguments pret šādiem iebildumiem (20. un 21. pants). Tas nav privātas interpretācijas jautājums. Tas nav atkarīgs no cilvēkiem, jo Svētie Raksti galu galā neradās kādiem cilvēkiem vienkārši nolemjot uzrakstīt šo vai to. Jā, Bībelē ir ārkārtīgi plašs materiālu klāsts, sākot no dzejas un vēstures līdz pareģojumiem un dīvainām simboliskām atklāsmēm. Bet aiz dažādiem žanriem un dažādiem autoriem ir dievišķā iedvesma/inspirācija, kas, neapejot cilvēku prātus, personības un attiecīgās situācijas, caur cilvēku vārdiem atklāj Dieva Vārdu (“…tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki” (21.p).

Tāpat kā visi citi agrīnie kristieši, apustulis Pēteris stingri turas pie divām principiem: senajiem rakstiem (Vecās Derības Svētie Raksti) un viņiem atklātā/apskaidrotā Dieva Dēla.
Ja mēs nepaturam redzes lokā Jēzu Kristu, tad nesaprotam par ko īsti Vecās Derības Raksti runā. Ja mēs ignorējam Svētos Rakstus, tad īsti nesapratīsim kas Jēzus bija un ko Viņš darīja. Mums ir vajadzīgi Svētie Raksti un Dieva Dēls Jēzus Kristus. Un mums ir jāturas pie abiem, lai Rīta Zvaigzne iemirdzas mūsu sirdīs, un tad caur mums atspīd visā pasaulē.

Lasīt tālāk

Dieva likumi kā padomi, lai piedzīvotu svētību

(Ps 119:1-8) Svētīti tie, kuru takas bez vainas, 
kas Kunga bauslībā staigā. 
Svētīti tie, kas viņa liecības sarga, 
kas no visas sirds viņu meklē, 
tie, kas netaisnību nedara un viņa ceļos staigā! 
Savus rīkojumus tu pavēlēji ievērot krietni, 
kaut es ietu stingru ceļu un tavus likumus ievērotu! 
Tad es kaunā nepaliktu, 
tik lūkotos uz visiem taviem baušļiem! 
Es tevi slavēšu ar taisnu prātu 
un mācīšos tavas taisnības tiesas! 
Tavus likumus es sargāšu, nepamet mani nemūžam! 

Es esmu piedzimis, uzaudzis un dzīvojis (lielāko savu mūža daļu līdz nesenai pagātnei) kā Septītās dienas adventists. Es pat atceros kā es kādreiz lepojos, ka esmu adventists ceturtajā paaudzē. Es negrasos šajā brīdī sākt aktīvi nežēlīgu kritiku par Adventistu Baznīcas atsevišķiem ticības pamat-punktiem. Tomēr ir kāds aspekts, kuru tagad vēlos pieminēt. 
Mani, vēl pat esot adventistu mācītājam, izbrīnīja ļoti lielas adventistu daļas attieksme kādā Bībeles fragmenta interpretācijas jautājumā. Runa ir par vienu no adventistu konfesijas mācības pīlāriem – sabata (septītās dienas!) stingra ievērošana. 
Problēma jau nav tikai tas, ka sabata ievērošana no pagāniem netiek prasīta un vairs nav pienākums arī ebrejiem, kuri sākuši ticēt Jēzum (apustulis Pāvils to izskaidro vēstulē Kolosiešiem 2.nodaļā). Bausli, kurā visa cita starpā ir teikts “…septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos…” (2Moz 20:10), liela daļa adventistu uztver kā adresētu tikai sev, varbūt arī saviem bērniem... Bet kā ar “svešinieku, kas tavos vārtos”? Man šķita/šķiet savādi, ka lielai daļai adventistu nav īpaša problēma izmantot īrētas telpas ar algotiem darbiniekiem saviem pasākumiem sabatā (sestdienā). Nemaz nerunājot par sabiedriskā transporta darbiniekiem, kuri arī strādā sestdienās un pārvadā adventistus uz dievkalpojumu vietām (kāds varbūt teiks – tie jau nav “tavos vārtos”). Varbūt problēma ir tajā, ka daļa adventistu sevi redz kā vienīgos īstos “Dieva tautas mantiniekus”, un visi citi ir “pagāni”, uz kuriem baušļi neattiecas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ar attieksmi pret “svešinieku, kas tavos vārtos” (manuprāt!) nav īsti kārtībā. 

Mēs, kristieši, tomēr pieņemam, ka visi baušļi mums joprojām kaut ko māca (arī sabata bauslis, kas attiecas uz laiku Dievam un laiku atpūtai). Īstā izpratne, tad arī sekojošā attieksme un darbība, šķiet, sākas ar to, kā mēs saprotam – kas īsti IR Desmit Baušļi. 
Vecās Derības noteikumi nebija tikai nejauši tabú vai aizliegumi, kas paredzēti, lai atturētu cilvēkus no dzīves baudīšanas. Tieši pretēji – tie tika doti, lai palīdzētu mums dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi. 

119.psalms ir pilns aizrautīga entuziasma. Pat tā sarakstīšanas stils ir savdabīgi interesants – it kā autors gribētu mums pastāstīt visu pār Dieva vārdu no A līdz Z. Un tas patiesībā arī notiek burtiskā nozīmē. Ebreju alfabētā ir 22 burti. Un ko jūs domājat(!) - 119.psalmā ir divdesmit divas sadaļas, katrā no tām ir astoņi izteicieni (mūsu Bībelēs kā panti), un katrs no šiem astoņiem pantiem sākas ar vienu un to pašu burtu — tātad no 1. līdz 8.pantam katrs izteiciens sākas ar 'A' ekvivalentu; 9.–16.pants sākas ar 'B' ekvivalentu; un tā tālāk. 
Rezultātā psalms nav veidots kā viens lineārs stāstījums, tāpēc ir iespējams meditēt par katru izteicienu/pantu atsevišķi neatkarīgi no konteksta (piemēram, mēs varam jebkuru 119.psalma pantu izmantot kā atsevišķu lūgšanu katrai dienai utt). 

Tātad, 119.psalms māca, ka Dieva likumu vērtēšana/ievērošana ir veids kā piedzīvot svētības. Tavā dzīvē viss ir labi. Tu vari droši raudzīties nākotnē. Tu vari sagaidīt, ka Dievs būs ar Tevi un nekad Tevi nepametīs. 
Un savukārt, lāsts gulstas uz cilvēkiem, kuri novēršas no Dieva pavēlēm. 

Protams, psalma autors necenšas pārliecināt mūs par kādu utopisku, ar dzīves realitāti nesaistītu pasauli. Neraugoties uz teikto, ka turēties pie Dieva noteikumiem nozīmē iespēju pacelt galvu un dzīvot ar prieku, psalma turpinājumā mēs varam lasīt par situācijām, kad apkaunojumu/pazemojumu piedzīvo arī Dievam uzticīgs cilvēks. Tomēr arī šādas reālas dzīves situācijas nav likušas 119.psalma autoram atteikties no apņemšanās ievērot Dieva dotos brīnišķīgos padomus. 
Šī pārliecība nāk no atziņas, ka ir jādzīvo, ņemot vērā to, kā viss darbojas ilgtermiņā. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt labiem padomdevējiem, bet viņi izrādās neuzticami - jo sliktāk šiem cilvēkiem. Viņu uzvedība patiesībā tikai nostiprina psalma autora pārliecību, ka tieši Dieva padomi ir vislabākie padomdevēji. 
Tātad Dieva likumi ir prieka avots. Šajā 119.psalma sākuma daļā šis vārds tiek izmantots vairākkārt; tas ir vārds, kas citur Bībelē apraksta to prieku un laimi, ko savstarpējās attiecībās cilvēks sniedz cilvēkam. 
Pat tad, ja mēs kādu personu pazīstam pietiekami labi, vienmēr no viņa var kaut ko jaunu uzzināt, mācīties. Tāpat attiecībā par Dieva labajiem padomiem – varbūt mums šķiet, ka mēs tos vairāk vai mazāk zinām, bet īstais prieka avots ir tos izzināt un saprast daudz dziļāk un pēc tam dzīvot saskaņā ar tiem. 

Interesanti, ka 119.psalms runā par cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādu ļaunumu attiecībā pret šiem likumiem kā tādiem. Tas nozīmē to, ka Dieva padomi neizvirza neiespējami augstus neizpildāmus standartus. 

Autora ideju mēs varam saprast, pārdomājot Desmit baušļus – nav tik sarežģīti pielūgt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; nepielūgt citus dievus, nelietot Dieva Vārdu nepareizi, godāt māti un tēvu, izvairīties no laulības pārkāpšanas utt. Tas nav nekas pārdabisks. 
Sarežģītāk tas kļūst tad, ja ap mums ir citi cilvēki, kuri pielūdz citus dievus un zaimo Īsto Dievu, strādā 24/7 vai zog, melo un pārkāpj laulību. 

Tomēr galu galā mēs nonākam pie pamat problēmas/jautājuma – vai mēs to patiesībā VĒLAMIES… 
119.psalms mudina mūs atcerēties, ka ir vērts vēlēties dzīvot pēc Dieva padomiem/noteikumiem. 
Pateicība Dievam, ka caur Viņa Vārdu, caur Sakramentiem un caur Svētā Gara darbu mūsu sirdīs, mēs varam šādu VĒLĒŠANOS piedzīvot. 

Lasīt tālāk

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 

Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 

Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to… 

Lasīt tālāk

Pateicība par Dieva žēlastību

(1Kor 1:1-9) Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. 
Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. 

Tas notika pirms daudz daudz gadiem. Man toreiz varēja būt ne vairāk kā astoņpadsmit gadi. Bija jāatgriežas mājās pēc kāda pasākuma, un izrādījās, ka kāds no maniem draugiem (kurš bija mazliet vecāks par mani, jau ar autovadītāja apliecību un arī automašīnu) varēs mani nogādāt mājās, jo viņam tas bija pa ceļam. 
Mums ceļā bija jāpavada apmēram stunda un mēs visu ceļu runājām par kādu meiteni, kuru es arī mazliet pazinu. Patiesībā jau runāja tikai viņš, jo viss, ko es teicu, bija apmēram tā: “Ahā… nu jā… kā tad…”. No vienas puses es biju nedaudz apmulsis par šo situāciju, bet jutos arī pagodināt, ka kāds gados vecāks par mani dalās savās pārdomās un pārdzīvojumos. Kādā brīdi viņš pat apstājās ceļmalā, lai nolasītu man priekšā vēstuli, kuru bija uzrakstījis šai meitenei un gatavojās nosūtīt. 

Manam atmiņu stāstam nav laimīgas beigas… jo viņi tomēr neprecējās. Bet es gribēju šo gadījumu pieminēt ar mērķi parādīt un uzsvērt, kā cilvēki vēlas runāt un domāt (dažreiz tas pat var šķist kā apsēstība) tikai par to, kas viņus patiesi uztrauc, nodarbina vai sajūsmina. Nepaies ilgs laiks, atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, pirms jūs atklāsiet, kas patiešām ir viņa visas uzmanības centrā. 

Ja mums būtu kādas šaubas par ko apustulis Pāvils bija sajūsmā, kas bija viņa pārdomu un uzmanības centrā, tad šī pirmā rindkopa vienā no viņa daudzveidīgākajām un garākajām vēstulēm mums to atklāj. Atkal un atkal tur parādās viens vārds. Patiesībā, mums kā Bībeles lasītājiem, ir svarīgi saprast, kam ir pieķērusies apustuļa Pāvila sirds, jo ir tik viegli lasīt šo viņa vēstuli kā argumentētu pamācību sarakstu, kurā viņš norāda korintiešiem darīt šo un nedarīt to, it kā viņa vienīgā rūpe būtu viņus pāraudzināt. 

Tā tas nav! Apustuļa Pāvila galvenā tēma gan šeit, gan visā viņa dzīvē un darbā bija vienkārši Jēzus Kristus. Jēzus vārds šajos deviņos pantos parādās astoņas reizes. Apustulis Pāvils, šķiet, nevar beigt runāt par Jēzu Kristu, jo bez Jēzus nekam citam viņa dzīvē nebija jēgas. Un tas, ko apustulis Pāvils visvairāk vēlas, ir, lai arī cilvēki Korintā saprot – kā tas ir, ka Jēzus Kristus ir visas jūsu dzīves, jūsu domu, jūsu iztēles centrā. 
Ja viņi to varētu aptvert, tad visi citi jautājumi atrisināsies paši. 

Jo īpaši apustulis vēlējās, lai Jēzus būtu viņa vēstules lasītāju pasaules un vēstures izpratnes centrā. Lielākā daļa kristiešu Korintā nebija ebreji, bet gan "pagāni". Viņi bija ticējuši dažādiem dieviem un dievietēm, taču viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka vēsture, pasaules attīstība kaut kur virzīsies un ka viņu pašu dzīve varētu būt daļa no šīs virzības uz priekšu, uz kaut ko labāku. Atkal un atkal apustulis Pāvils aicina ieklausīties šajā apbrīnojamajā idejā: tagad viņi ir iesaistīti viena patiesā Dieva, Izraēla Dieva, mīlestības un spēka Lielajā Plānā, kurš visai pasaulei ir atklājies caur Viņa Dēlu. Tāpēc Jēzus Kristus ir visa centrā. 

Paskatieties, kā apustulis ar dažām rakstāmspalvas kustībām ieskicē Korintas kristiešiem atklāsmes ainu – visa viņu dzīve tagad ir saistīta ar Jēzus dzīvi. Vispirms Dievs ir viņus izvēlējies Savam īpašajiem mērķim Ķēniņā Jēzū (tas ir tas, ko nozīmē 'svētīts' un 'svēts' – skat. 2.pants). Man, piemēram, nav daudz uzvalku, bet ir viens, ko es glabāju visrūpīgāk un uzvelku tikai visīpašākajos gadījumos. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt 'svētam'. Tātad Dievs ir izvēlējies cilvēkus īpašiem mērķiem; un tiek sagaidīts, ka attiecīgie cilvēki sadarbosies ar Viņu. 

Bet, tiklīdz ticīgie Korintā ir piekrituši būt 'svēti' jeb īpaši, viņi atklāj, ka ir daļa no lielas un augošas vispasaules ģimenes, ka ir māsas un brāļi visiem, kas "piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu". Apustulim Pāvilam šī vārda piesaukšana faktiski ir vienīgā pazīme, kas liecina par piederību šai ģimenei (lai gan jau viņa laikā un līdz pat mūsdienām daudzi ir mēģinājuši ieviest arī citas piederības pazīmes). Protams, ir jāsaprot, ko nozīmē "piesaukt Viņa vārdu”. Bībelē tas nozīmē ticēt un uzticēties Tam Kungam YHWH, Izraēla Dievam. 
Tāpēc ir svarīgi ieklausīties apustuļa Pāvila argumentos par to, kas patiesībā notiek: Jēzū, Senās Izraēla tautas patiesajā ķēniņā, pasaules patiesajā Kungā Neaptveramais Visvarenais Dievs ir kļuvis klātesošs šajā pasaulē, ieaicinot visus cilvēkus savā ģimenē. Dievs viņiem deva Savu 'žēlastību' ķēniņā Jēzū (4.pants). 'Žēlastība' ir viens no tiem vārdiem, kas ietver sevī tik plašu un dziļu nozīmi. Šeit apustulis paskaidro, ka ar “Dieva doto žēlastību” ir jāsaprot Dieva mīlestība un izlēmīga rīcība cilvēku labā, kaut gan viņi neko nebija darījuši, lai to būtu pelnījuši. 

Šīs 'žēlastības' rezultāts ir tāds, ka Dieva viņus ir apdāvinājis (5.-6. pants). Korintas kristieši ir kļuvuši par daļu no kopienas, kas dedzīgi iegūst zināšanas par Dievu un Viņa piedāvāto jauno dzīvi, kas spēj pamācīt viens otru un tādējādi attīstīt un nodot tālāk īpašo pasludinājumu, ‘mesiānisko vēsti’, kas viņiem tika sniegta. Faktiski, runājot par “garīgajām dāvanām” (t.i. īpašajām spējām, ko Dievs cilvēkiem dod caur Svēto Garu, lai viņi varētu kalpot viens otram tā, kā viņi citādi nebūtu varējuši to izdarīt), arī Korintas kristieši tagad ir apdāvināti tik ļoti, ka apustulis to nosauc pat par bagātību.

Dievs viņus sauca un aicināja, Dievs viņus tagad bagātīgi apdāvina, un tas nozīmē, ka Dievs ļoti nopietni dara visu, lai Savu Lielo Labo Plānu nākotnē pilnīgi īstenotu. 

Bet tas jau nebija tikai kāds sens, viens īpašs gadījums. Agrīnās kristiešu draudzes Korintā piedzīvojums, iespējas un apsolījumi attiecās arī uz mums. 
Tas, ko apustulis Pāvils raksta par korintiešiem: piederība ģimenei, kuras tēvs ir Pats Dievs, bet vecākais brālis ir Jēzus, viņa unikālais Dēls – ir pieejams arī mums. Šis jaunais skatījums uz visu pasauli (Dieva pasauli ar Jēzu kā tās patieso Kungu) un uz katru cilvēku (aicinātu uzticīgam svētumam un kalpošanai Dievam) ir daļa no procesa, kurā Dievs ieaicina visus kristiešus – arī mūs šodien. 

Pateicība Dievam, ka arī mēs šādu žēlastību varam piedzīvot!

Lasīt tālāk

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 

1618.gada 29.oktobrī Tauera (viduslaiku cietoksnis Londonā) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?” 
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.” 
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais. 
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām. 
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve. 

Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā. 

Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos. 

Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis. 

Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir. 

Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek. 

Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu. 

Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem. 
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis! 

Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši. 
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts. 
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties. 

Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki… 
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku! 
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man! 

Jēzus, protams, vēlas atbildēt arī uz šīm un visām citām lūgšanām. Viņš negaida, kad mūsu motīvi būs tīri vai, ka mēs būsim sakārtojuši savu dzīvi tik tālu, lai varētu skatīties Viņam acīs un slēgt darījumus ar Viņu. 
Protams, Viņš to nedara. 
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos. 
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem. 

Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas. 
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām. 

Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta. 
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies. 
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi. 

Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi. 

Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī. 
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši). 

Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai. 
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību. 

Lasīt tālāk