Gaismas bērni

(1Tes 5:1-11) Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Jo gulošie guļ naktī un dzērāji apdzeras naktī, bet mēs, kas piederam dienai, lai esam skaidrā prātā. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt! 

Vai esi dzirdējis stāstu par kādu mācītāju, kurš reiz sapņojis, ka sludina sprediķi? Tad kāds viņu pamodināja... un atklājas, ka tā ir patiesība, jo draudzes kopējā dziesma ir beigusies un viņam ir jākāpj kancelē. 

Grūti iedomāties, ka tā būtu noticis ar apustuli Pāvilu - lai gan Bībelē ir stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš vienā no Pāvila nakts mācīšanas sesijām esot aizmidzis un izkritis pa logu (skatīt Apustuļu darbi 19:7-12). 
Bet acīmredzot ceļotājs apustulis Pāvils zināja visu par to kā palikt nomodā, kad labprātāk būtu gājis gulēt (vai varbūt mums vajadzētu teikt - nedodas atpakaļ gulēt, jo šeit viņš runā par cilvēkiem, kuri ceļas agrāk nekā visi pārējie, lai redzētu saullēktu). 

Brīdinājums palikt nomodā, protams, atsaucas uz stāstu no evaņģēlijiem par pašu Jēzu. Jēzus vairākkārt mudināja mācekļus Getzemanes dārzā palikt nomodā kopā ar Viņu (Mk 14:34,38). Viņš brīdināja par gaidāmajiem notikumiem, kas, kā Viņš teica, būs kā laupītājs, kas ierodas tad, kad tas vismazāk tiek gaidīts (Mt 24.43; Lk 12.39; 21.34-35). 
Šeit, vienā no savām pirmajām vēstulēm, Pāvils atkārto to, ko Jēzus pats bija teicis un darījis pirms apmēram 20 gadiem, vienlaikus apzinoties, ka šo vēsti tagad ir jāpasludina citiem klausītājiem pavisam citā situācijā. 

Lai gan apustulis Pāvils arī izmanto Kristus izteicienu par iespējamo laupītāju ierašanos naktī, tomēr patiesībā viņa teiktais par palikšanu nomodā ir saistīts ne tik daudz ar laupītāju briesmām, cik ar ļoti svarīgo atšķirību starp veco laikmetu, tumsas, grēka un nāves laikmetu, un jauno laikmetu, gaismas, dzīvības un cerības laiku. Tāpēc viņš apvieno divas diezgan atšķirīgas idejas: palikt nomodā, jo drīzumā notiks briesmīgas lietas (kam viņš pievieno vēl vienu labi zināmu Bībeles ainu, proti, ainojumu par sievieti, kas pēkšņi sāk dzemdēt); un palikt nomodā, jo drīz būs rītausma un tāpēc ir īstais brīdis pārtraukt nakts laika ieradumus. 

Šī tēma ir šīs pamācības centrā. Iemeslu dēļ, kas tagad kļūst skaidri, kristieši ir dienas cilvēki, lai gan pārējā pasaule vēl dzīvo naktī. 
Mēs, kas dzīvojam laikmetā, kad ceļojam ar lidmašīnām, zinām, kas notiek, ja mēs šķērsojam vairākas laika joslas vienu pēc otras. Mūsu ķermenis apjūk; mēs pamostamies nakts vidū, it kā būtu diena. Tā notiek, piemēram, lidojot no Latvijas uz Ameriku. Nākamajā dienā tu pēkšņi pamodies četros no rīta; tavs ķermenis tev saka, ka jau ir diena, kaut gan aiz loga ir tumša nakts. 

Tā arī šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils saka – tu esi pasaules nakts vidū, bet Jēzus gars tev cenšas atklāt, ka jau ir diena. Tu esi dienas bērns, gaismas bērns. Dieva jaunā pasaule ir ielauzusies skumjajā, miegainajā un nāvējošajā vecajā pasaulē. Tā ir Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvanas jēga - jaunās pasaules dzīvība, kas ielaužas vecajā. Un Tu piederi jaunajai, nevis vecajai pasaulei. Tu esi pamodies pirms pilnā saullēkta. Tāpēc esi nomodā, jo šī ir Dieva jaunā realitāte, un drīzumā tā uzausīs visai pasaulei. 

Šo spilgto ainojumu papildina vēl divi piemēri. Pirmais ir par cilvēkiem (nakts cilvēkiem, Pāvils teiktu), kas savā miegā murmina viens otram: "Miers un drošība, miers un drošība. Viss ir kārtībā. Nekas nenotiks.” 
Nē, saka Pāvils, viss nav kārtībā! Tuvojas pēkšņa katastrofa. 
Par ko viņš runā? Par ikvienu, kurš iedomājas, ka Dieva jaunā pasaule nekad nepārņems šīspasaules realitāti. 
(Tīri vēsturiski interesants ir fakts, ka sauklis "miers un drošība" bija viena no frāzēm, kuru Romas impērija lietoja, lai pārliecinātu savas impērijas iedzīvotājus, ka slavenais "romiešu miers", kas Pāvila laikā bija iedibināts pirms vairāk nekā pusgadsimta, saglabāsies arī turpmāk bez problēmām. 
Tā ir ideja, kam Pāvils patiesībā uzbrūk. Viņš saka: "Neticiet impērijas propagandai. Pasaule drīzumā piedzīvos kaut ko tādu, kas nesīs teroru un iznīcību visapkārt." 
Apmēram divdesmit gadus pēc vēstules rakstīšanas šis brīdinājums piepildījās. 

Tāpēc Pāvils pievieno vēl vienu spilgtu salīdzinājumu. Rītausma ir sākusies, pasaulei kuru katru brīdi var sākties nelaimes kā dzemdību sāpes, laupītāji var ielauzties jebkurā brīdī, un pati impērija ir apdraudēta. 
Tāpēc jums ir jāapvelk bruņas! (Garāku šī ainojuma versiju vari lasīt Efez 6:10-20; šeit viņš piemin tikai divas galvenās aizsardzības bruņu sastāvdaļas - krūšu bruņas un ķiveri.) 

Ticība un cerība ir bruņas, lai atvairītu frontālos uzbrukumus. Pestīšanas cerība ir ķivere, kas aizsargā pašu galvu. 
Mums, tāpat kā tesaloniķiešiem, tas ir jāatgādina cits citam. Mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kurā notiek pēkšņi satricinājumi; pasaulē, kura vēl tikai gaida to brīdi, kad iestāsies Lielā Rītausma. 

Šis tad arī ir apustuļa Pāvila galvenais vēstījums: turieties ticībā pie evaņģēlija vēsts, un jūs tajā atradīsiet visu nepieciešamo mierinājumu un spēku. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

(Mt 25:1-13) Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu. 

Visi viesi bija ieradušies un apsēdušies. Ērģeles jau spēlēja. Līgavaiņa vecāki bija ieradušies jau pusstundu iepriekš. Fotogrāfs gaidīja. Visi ziedi bija skaisti noformēti. Koris bija izmēģinājis savas dziesmas. Un tagad tikai atlika ierasties līgavai ar līgavaini, lai laulību ceremonija varētu sākties… 
Tā kā tā bija mana laulību diena, tad es varētu stāstīt daudz un dažādas detaļas. Bet ir viena epizode, kura man pašam šķiet amizanta. Cik daudzi no jums (tie, kuriem ir notikušas laulības) esat devušies ar kājām uz savu laulību ceremoniju baznīcā? Jā, tieši tā – izejat no mājām… un tad visu ceļu līdz baznīcai dodaties nevis ar automašīnu vai zirgu pajūgu, bet vienkārši ejat ar kājām? 
(Varbūt nav vērts pieminēt, ka mums bija jāpāriet pāri ielai, jo līgavas dzīvesvieta bija tieši pretim baznīcai…) 

Katrā kultūrā ir savs veids, kā svinēt kāzas, un līdz ar to dažādi riski kļūdīties. Es reiz dzirdēju stāstu par “jauno pāri”, kurš tik ļoti baidījās, ka ceļā uz baznīcu varētu sabojāties automašīna, ka viņi nolīga otru automašīnu, lai tā tukša brauktu aiz pirmās… tikai katram gadījumam. 

Taču dažādās kultūrās riski būs atšķirīgi. 

Tuvajos Austrumos līdz pat šai dienai ir dažas vietas, kur kāzu paražas ir diezgan līdzīgas evaņģēlijā stāstā aprakstītajām. Mūsdienu Rietumos cilvēki parasti neprecas nakts vidū! Taču tajās kultūrās ir lāpu gājieni vēlu vakarā, un ceremonijai ir vairāki posmi, kas rada iespējamību, ka līgavainis aizkavējas kādā vietā, pirms ierodas uz pašu mielastu, lai viņu beidzot sagaidītu 'līgavas māsas' un visi ielūgtie viesi.
(Tik daudz par šī stāsta vietējo kolorītu, kas citādi varētu mulsināt cilvēkus, kuri pieraduši pie citām kāzu svinību tradīcijām.) 

Kas vēl šeit notiek? 
Kā šī līdzība papildina vairākkārtējos brīdinājumus, ko Jēzus jau ir sniedzis citās stāstītajās līdzībās par nepieciešamību būt gataviem?
Pirmkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekšējos gadījumos, šis stāsts sakņojas jūdu tradīcijā par gudrības un muļķības pretstatīšanu - t.i. būt saprātīgam vai būt muļķīgam. Sakāmvārdu grāmatas (viena no Bībelē iekļautajām daļām, kuru sauc arī par Sālamana pamācībām) autors gudrību un muļķību aplūko kā divas sievietes un apraksta, kā viņas uzrunā garāmgājējus, piedāvājot tiem savu dzīvesveidu. Tagad šajā stāstā Gudrības kundze un Muļķības kundze katra ir aizvietota ar piecām jaunām meitenēm, un stāsts aicina klausītājus izlemt, par kuru no viņām tie gribētu būt. 
Acīmredzot 'gudrība' šajā gadījumā nozīmē būt gatavam, bet 'muļķība' nozīmē nedomāt par to, kamēr ir jau par vēlu.

Manuprāt, ir nepareizi mēģināt uzminēt, ko šajā līdzībā "simbolizē" eļļa (daži uzskata, ka tā nozīmē labus darbus, citi - ticību, mīlestību vai gandrīz jebkuru no kristiešu tikumiem, vēl citi saskata tur pat Svētā Gara simbolu). 
Šis nav šāda veida stāsts! 
Šīs līdzības galvenā vēsts – būt gatavam galvenajam brīdim. Vispār, runājot par līdzībām evaņģēlijos, nav pareizi sakompilēt visas Jēzus stāstītās līdzības kopā un tad censties palīdzēt visām detaļām savstarpēji visur saskanēt. Piemēram, visas meitenes šajā līdzībā, ieskaitot "gudrās", iet gulēt, savukārt Jēzus pēc tam saviem sekotājiem saka, lai tie paliek nomodā. Šāda detalizēta līdzību analizēšana var provocēt pazaudēt galveno domu. Šajā stāstā svarīgākā vēsts ir būt gatavam; būt gudram; domāt uz priekšu, apzinoties, ka agrāk vai vēlāk pienāks krīze un ka, ja tu nesagatavosies tagad, tad var nākties nožēlot to vēlāk.

Šim konkrētajam stāstam ir vēl viens aspekts, kas sakņojas dziļi ebreju tradīcijā. Tā ir tradīcija par 'līgavaiņa atnākšanu'. Arī šeit Mateja evaņģēlijā Jēzus sevi jau nosauca par līgavaini (9:15). Kādā no iepriekšējām līdzībām Jēzus runāja par Dieva Valstību kā par ķēniņu, kas rīko kāzu mielastu savam dēlam (22:2).
Tas savukārt liek secināt, ka līdzība nav tikai par laiku galu, par lielo un briesmīgo dienu, kuru pasaule un baznīca joprojām gaida. Savas kalpošanas laikā Jēzus nāca kā Mesija pie savas tautas, Izraēla. Viņi bija tie, kas tika aicināti uz kāzu mielastu. Viņi šajā stāstā ir sadalīti starp gudrajiem, kas pazīst Jēzu un rūpējas par to, lai saglabātu modrību Viņa "atnākšanai", un muļķiem, kuriem beigās Jēzus sacīs: "Es jūs nepazīstu" (12. pants, atkārtojot 7:23). Tāpat kā Kalna sprediķī nav tik daudz apkopota Jēzus mācība vēlākajai draudzei, bet gan Viņa izaicinājumi sava laika cilvēkiem, tā arī šī līdzība, iespējams, būtu jālasa tādā pašā veidā (vismaz pamatnozīmē).

Mums reizēm ir neērti izdarīt šādu secinājumu, jo, pasakot, ka Jēzus dažas mācības īpaši attiecas tikai uz unikālu situāciju Viņa dzīves laikā, varētu šķist, ka tās nav attiecināmas uz visiem citiem laikiem. 
Taču tas tā nav. 
Tieši tāpēc, ka tas, ko Jēzus darīja, bija unikāls un izšķirošs, uz visiem laikiem mainot pasauli un Dieva attiecības ar to, mēs tagad dzīvojam jaunā laikmetā, kurā Viņa suverēnā vara ir jāievieš visā pasaulē. 
Un šajā jaunajā laikmetā (ne mazāk kā Jēzus šīszemes dzīves laikā un Viņa pirmo sekotāju laikā) mums tikpat ļoti kā jebkad ir nepieciešams brīdinājums, ka ir viegli atslābināties, pārstāt pievērst uzmanību Dieva Lielajam Plānam un tā pamudinājumiem. Būtu tik skumji, ja mēs būtu nesagatavoti brīdim, kad tas pēkšņi pienāks.

Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu mums katram sev – vai es esmu gatavs gaidīt Kristus apsolīto atgriešanos tik ilgi, cik tas ir nepieciešams? Vai esmu gatavs kopā ar Viņu ieiet Lielajā Debesu Valstības banketā jau šodien? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jautājums par nodokļu maksāšanu

(Mt.22:15-22) Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. 

Bija pašvaldību vēlēšanu laiks. Kaut kādā mirkļa neprātā es biju piekritis piedalīties un kandidēju uz vietējās pašvaldības deputāta vietu. Nebiju iestājies nevienā politiskā partijā, bet piedalījos kā Kristīgi demokrātiskās savienības atbalstītājs. Vēlēšanu kampaņā tātad biju iekļauts viņu sarakstā.
Žurnālisti bija visur, intervēja cilvēkus, fotografēja, rīkoja debates. Radio un televīzija šķita pilna ar to visu.
Piedaloties tajā pašam, es ieraudzīju šo procesu no “iekšpuses”. Visi šķita nervozi. Agrāk es biju domājis, ka politiķi labprāt uzstājās televīzijā vai radio. Tagad es sapratu, ka raidorganizācijas to vien vēlas kā viņus pieķert. Žurnālistus, šķiet, interesēja tikai sagaidīt brīdi, lai uzdotu viltīgus jautājumus, lai visus padarītu par muļķiem, lai uzbruktu un nomelnotu, nevis mēģinātu noskaidrot patiesību. Uz to, protams, raidorganizācijas cerēja, jo tad konkrētais ziņu kanāls iegūtu daudz lielāku skatītāju skaitu.

Jautājumi, ar kuriem cilvēkus varētu provocēt, ir pasaulē bijuši tik ilgi, kamēr vien ir eksistējušas kādas kopienas vai cilvēku grupas un ir bijuši vadītāji, kas cenšas piedāvāt jaunas idejas. Jautājumam, ko farizeji uzdeva Jēzum, bija acīmredzama dubulta nozīme. Jautājums par nodokļu maksāšanu Romas imperatoram bija viena no karstākajām tēmām Tuvajos Austrumos Jēzus laikā. Iedomājieties, kā jums patiktu, ja kādu rītu jūs pamostos un atklātu, ka cilvēki no otra pasaules gala ir ieradušies jūsu valstī un pieprasa maksāt viņiem nodokli kā atlīdzību par to, ka jūsu zeme ir nozagta! Šādas lietas joprojām izraisa nemierus un revolūcijas, un tas bija noticis arī laikā, kad Jēzus dzīvoja Galilejā.

Viens no slavenākajiem jūdu vadoņiem laikā, kad Jēzus vēl bija zēns, vīrs vārdā Jūda (labs revolucionāra vārds tajā laikā ebreju pasaulē), bija vadījis sacelšanos par tieši to problēmu. Romieši sacelšanos bija nežēlīgi apspieduši, atstājot apvidū krustus ar mirušiem un mirstošiem revolucionāriem, kā brīdinājumu, ka nodokļa maksāšana ir obligāta, nevis brīvprātīga. Farizeju jautājums bija, kā mēs varētu teikt, dzīvībai bīstams. Pasaki skaļi, ka cilvēkiem nav jāmaksā nodoklis okupantiem, un tu vari nonākt pie krusta.

Protams, tajā pašā laikā no ikviena, kas gribētu vadīt “Dieva izredzētās tautas” vidū kustību par “Dieva valstību”, tiktu sagaidīts, ka viņš iestāsies pret šo nodokli vai arī sastapsies ar cilvēku izsmieklu un sašutumu. Galu galā, vai tad ideja par to, ka Dievs-ir-mūsu-vienīgais-ķēniņš jēga nav tāda, ka Romas ķeizars tāds nav? Ja Jēzus nebija iecerējis atbrīvoties no nodokļa un visa, ko tas nozīmēja, tad kāpēc viņi bija devušies Viņam pakaļ no Galilejas? Kāpēc dažas dienas iepriekš viņi visi bija iesaukuši Hosanna (ko burtiski var tulkot kā "glāb tagad!”)? Ja Jēzus būtu bijis politiķis kādā televīzijas intervijā, jūs varat iedomāties skatītāju sajūsmu un producenta prieku, kad kāds uzdeva šo jautājumu. Šis jautājums Viņam patiešām sagādās grūtības!

Pirms Jēzus atbild, Viņš lūdz viņiem monētu. Respektīvi, lūgums pēc monētas patiesībā ir Viņa atbildes sākums. Tas, ka viņi spēja ātri pasniegt monētu, dināru, ar kuru tika maksāts nodoklis, parāda, ka paši jautātāji lieto naidīgās varas valūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc tā tika ienīstama, bija saistīts ar to, kas bija uz monētas. Ebreji nedrīkstēja uz savām monētām likt cilvēku attēlus, cilvēku sejas, bet Cēzars, protams, uz savām monētām bija uzspiedis savu attēlu. Un ap monētas malu, pasludinot visai pasaulei, kas viņš ir, Cēzars bija uzrakstījis vārdus, no kuriem ikvienu lojālu vai dievbijīgu jūdu pārņemtu drebuļi – "Dieva dēls” – tas bija tas, par ko Cēzars sevi uzskatīja. Vai kāds jūds varēja būt laimīgs, ja viņš bija spiests izmantot šādu naudu?

Tagad mēs vērojam ainu – Jēzus paņem no viņiem monētu, it kā kāds Viņam pasniegtu beigtu žurku. Viņš skatās uz to ar pilnīgu nepatiku. "Kam pieder šis... attēls? Un kas ir tas, kurš sev piešķir šādu uzrakstu?" Jēzus jau ir parādījis, ko domā par ķeizaru, bet nav pateicis neko tādu, kas varētu Viņam sagādāt nepatikšanas. Viņš ir pagriezis jautājumu un tagad uzdod to viņiem atpakaļ.

'Tas ir Cēzara,' viņi atbild, apgalvojot acīmredzamo, ar to atzīstot, ka paši nēsā Cēzara monētas.
"Tad," saka Jēzus, "jums labāk būtu jāatdod ķeizaram viņa paša monētu, vai ne?". Pārsteigums!
Ko viņš gribēja teikt? 'Maksāt ķeizaram ar viņa paša monētām' izklausījās pēc revolūcijas, bet, tas, ka Jēzus tur rokā monētu, izklausījās tā, it kā Viņš būtu teicis, ka vajadzētu samaksāt nodokli …

" ... un Dievam atdodiet to, kas Dievam piederošs!”
Vēl lielāks pārsteigums. Vai Jēzus ar to grib teikt, ka Dieva valstība tomēr ir svarīgāka par ķeizara valstību?

Būsim godīgi. Jēzus nemēģināja dot atbildes uz visiem jautājumiem visos laikos par Dieva un politiskās varas attiecībām. Ne par to bija runa. Viņš farizeju izaicinājumam pret Viņu vērsās ar asu izaicinājumu pretī. Galu galā, vai viņi nebija tie, kas bija kompromitēti? Vai viņi patiešām bija pilnībā uzticīgi savam Dievam? Vai viņi paši nespēlēja spēles, lai apmierinātu ķeizaru, vienlaikus it kā turētos pie Dieva?

Mēs varam pilnībā saprast, ko Jēzus darīja/mācīja tikai tad, kad redzam Viņa atbildes visa evaņģēlija gaismā. Jēzus zināja - Viņš to jau bija teicis mācekļiem -, ka Viņš pats tiks sists krustā. Viņš nemēģināja izvairīties no personīgām vai politiskām briesmām. Viņš turpināja iet tieši pretī tām. Taču Viņš to darīja saskaņā ar saviem nosacījumiem.
Jēzus aicinājums nebija būt tādam revolucionāram, kādu cilvēki toreiz bija iztēlojušies. Dieva valstība uzvarēs ķeizara valstību nevis ar parastiem līdzekļiem, bet ar Dieva mīlestības un spēka atklāsmi.

Tad kurā pusē tagad izvēlamies nostāties mēs? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Sviniet iekš Tā Kunga

(Filip.4:2-9) Es mudinu gan Evodiju, gan Sintihi, lai viņas abas rod vienprātību Kungā. 
Jā, es lūdzu arī tevi, tu, kas esi ciešā saistībā ar mani, – palīdzi arī tu viņām, kas evaņģēlija sludināšanā cīnījās kopā ar mani un Klēmentu un pārējiem maniem darbabiedriem, kuru vārdi rakstīti dzīvības grāmatā. 
Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! 
Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. 
Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un ir slavējams! Visu, ko esat mācījušies un pieņēmuši, ko esat dzirdējuši un redzējuši manī, to tad arī dariet, un miera Dievs būs ar jums. 

Jūs nekad nevarat zināt, kad tas notiks… 
Divi cilvēki – kas visu laiku ir labi draugi, kas strādā līdzās viens otram, kas sēž vienā baznīcas solā, kas pavada kopā laiku sabiedriskos pasākumos… – pēkšņi nostājas viens pret otru.
Viens ass vārds no vienas puses, kuru otrs turklāt pārprata; rūgta atbilde, izteikta steigā un bez apdomāšanas; tad aizcirstas durvis, galva pagriezta uz otru pusi satiekoties uz ielas; sajūta (no abām pusēm), ka sāpes ir tik lielas un pāri nodarījums tik dziļš, ka nekas vairs to nevar dziedināt.

Es atceros mans tēvs (ilgus gadus bijis draudzes vecākais) stāstīja man par tādām lietām. Arī man savā darbā ir nācies saskarties ar dažiem šādiem starpgadījumiem un, es domāju, lielākā daļa mācītāju ir pieredzējuši to pašu.
Īpaši skumji un traģiski tas ir tad, ja tas notiek kristiešu draudzē – kopienā, kur visam vajadzētu būt savstarpējas mīlestības, piedošanas un atbalsta caurvītam.
Problēma ļoti bieži ir tā, ka katra no sāpinātajām pusēm apvaino otru: “Tu biji pirmais, kas pārkāpi šo kārtību!” Un tāpēc neviens nav gatavs piekāpties.
Tad vienīgais risinājums ir iejaukšanās no malas, ko starptautiskajās attiecībās sauc mediāciju (veic neatkarīgs starpnieks). Mācītājs vai pieredzējis un labs draugs abām pusēm, darbojas kā starpnieks, lai palīdzētu panākt progresu saspīlētajās attiecībās.
Tomēr ir gadījumi, kad publisks un atklāts aicinājums uz samierināšanos var palīdzēt abām pusēm izkļūt no strupceļa (lai gan tādos gadījumos ir jāzina ko un kā darīt, pretējā gadījumā tas problēmu varētu padarīt vēl lielāku).

Ieskatoties vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 2.pantā, mēs varam pieņemt, ka apustulis Pāvils zināja, ko viņš dara. Divas sievietes, Evodija un Sintihe, no Filipu draudzes ir lielās nesaskaņās. Un tagad Pāvils viņām publiski lūdz panākt izlīgšanu. Ieskatieties šīs vēstules 2.nodaļas pirmajos četros pantos – šie nav vienkārši aicinājumi izteikti draudzei katram gadījumam (lai gan izteiktais ir patiess jebkurā situācijā). Apustulim Pāvilam bija prātā šī konkrētā sarežģītā situācija.

Šādas problēmas labāk ir risināt ātrāk nekā vēlāk.
Pagājušajā nedēļā man bija iespēja parunāties ar kādu ļoti jauku un saprātīgu dāmu (viņa ir mamma un vecmāmiņa), kura man pastāstīja, ka viņas zelta likums visas dzīves laikā ir bijis – neļaut negludinātām drēbēm sakrāties un stāvēt vairāk kā divas dienas. Jo pēc tam tas būs pārāk grūti tikt ar to visu galā.
Tieši tā pat, ja kaut kas ir jānogludina vai jāsakārto kristīgajā draudzē, tas būtu jārisina cik ātri vien iespējams (pirms aizvainojums sacietē tik ļoti, ka tos nekas nevar vairs mīkstināt un izkausēt.
Šis domstarpības starp Evodiju un Sintihi acīmredzot turpinās jau ilgāku laiku, jo kā gan savādāk ziņas ar Epafroditu būtu paspējušas nonākt pat līdz apustulim Pāvilam.
Varbūt problēma bija pat tik sarežģīta, ka pēdējā cerība ir paša apustuļa izteiktais aicinājums, kas varētu veicināt kādas izmaiņas.

Kurš tad ir tas “īstais darba biedrs”, tas, kurš ir “ciešā saistībā ar” apustuli un kuram viņš (Pāvils) tagad lūdz palīdzību šīs sarežģītās pastorālās dilemmas risināšanā? Mēs nezinām…
Varbūt tas bija Epafrodītu – cilvēks, kurš gatavojās nogādāt Pāvila vēstuli atpakaļ Filipos? Tādā gadījumā šeit rakstītais dod viņam pilnvaras rīkoties apustuļa Pāvila vārdā.
Vai varbūt tas bija viens no vietējās draudzes vadītājiem, kuru Pāvils ļoti labi pazina, un kuru pārējie draudzes locekļi šādā uzrunas formā uzreiz atpazītu?

Pēc šīs nopietnās un konkrētās problēmas risināšanas, apustulis Pāvils savas vēstules beigās pievēršas ļoti nopietnam padomam.
Viņš sāk ar lielu virsrakstu 4.pantā: sviniet (χαίρετε) Kungā!
(Χαίρετε ἐν Κυρίῳ πάντοτε πάλιν ἐρῶ χαίρετε - Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz priecājieties)
Latviešu Bībelēs šis vārds tiek tulkots “priecājieties".
Mēs šodien šo vārdu parasti saprotam tādā veidā, ka kaut kas notiek iekšā cilvēkā - prieka sajūtas it kā vairojās un padara cilvēkus laimīgus no iekšienes.
Tas, protams arī ir svarīgi, un šis Pāvila padoms jeb norādījums to arī sevī iekļauj…
Tomēr apustuļa Pāvila laikā un kultūrā šis prieks nozīmētu sabiedriskas svinības.
Tajā laikā visapkārt, gan Efezā, gan Filipos, gan Korintā un citur bieži tika organizēti lieli festivāli, spēles un šovi, lai tā svinētu un pagodinātu savus dievus, savu pilsētu, kā arī jauno "dievu", pašu Cēzaru.
Kāpēc tad jaunā valdnieka Jēzus sekotāji nevarētu tāpat priecīgi svinēt?
Tā tas arī notika; un, atzīstot, svinot un pagodinot Jēzu kā Kungu, tas Viņa sekotājus iedrošināja, kā arī stiprināja viņu uzticību un paklausību Kungam Jēzum Kristum.

Tomēr ir interesanti, ka tajā pašā laikā Pāvils uzreiz piebilst, ka kristīgās baznīcas publiskajam tēlam ir jāliecina par maigu, žēlīgu un pieticīgu sabiedrību (5.pants).
Priecīgā svinēšana nedrīkst pārvērsties par pārspīlētu un uzspēlētu izrādi, kas aizskar jutīgas dvēseles vai aizvaino tos, kuri pēc dabas ir klusāki un rezervētāki.

Trīs lietas, kas noteikti jāpārdomā un jāņem vērā, lai kristīgā svinēšana būtu gan priecīga, gan pieticīga, ir: (1) lūgšana, kas dod mierinājumu jebkurās raizēs (6.-7.pants); (2) domāšanas veids, kas ievēro un priecājas par Dieva labestību visā (8.pants); un (3) dzīvesveids, kas iemieso visu evaņģēliju (9.pants).

Raizes un nemiers daudziem bija ikdienas dzīvesveids senajā pagānu pasaulē. Ar tik daudz dieviem un dievietēm, kur katrs no tiem varēja jūs sodīt par kādu nodarījumu, kas jums, iespējams, nav pat zināms. Neviens nevarēja būt drošs par to, vai kaut kas slikts negaida tepat aiz stūra.
Ar Dievu, kurš pats tagad bija atklājies Jēzū Kristū, netiek gan garantēts (kā arī mēs esam pieredzējuši), ka šajā grēcīgajā pasaulē ciešanas vispār vairs neeksistē.
Tomēr tagad ir drošība, ka šis Dievs galu galā visu kontrolē, ka Viņš vienmēr uzklausa un atbild lūgšanas (par jebkuru tēmu).

Cilvēki reizēm saka, ka nevajadzētu uzbāzties Dievam ar triviālām prasībām un privātiem lūgumiem (labus laika apstākļus draudzes piknikam; brīvu stāvvietu pilnīgi aizņemtā stāvlaukumā).
Protams, mūsu lūgšanas parasti koncentrējas uz nopietniem un globāliem jautājumiem, tādiem kā pateicība pielūgsme. Tomēr apustulis Pāvils šeit saka, ka mēs varam griezties pie Dieva par jebkuru jautājumu, jebkuru dzīves jomu. Ja tas ir svarīgi Tev, tas ir svarīgi arī Dievam.
Šāda veida lūgšanas nozīmē to, ka Dieva miers (nesajaukt to ar vieglprātīgu attieksmi pret dzīvi) visu dzīves problēmu un vētru vidū aizsargās Tavu sirdi un prātu.

8.pantā izteiktais aicinājums domāt par visu, kas ir brīnišķīgs un jauks, ir tik pretējs tam, ko mums cenšas uzspiest mūsdienu mediji. Ko jūs varat uzzināt klausoties vai lasot jaunākās ziņas: mums tiek piedāvāts viss tas, kas ir nepatiess, nesvēts, netaisnīgs, netīrs, neglīts, ar sliktu reputāciju, ļauns un nosodāms.
Vai tā ir objektīva Dieva labās un skaistās pasaules reprezentācija?
Kā jūs plānojat svinēt un priecāties par brīnišķīgo Radītāju, ja vienīgais par ko domājam un runājam ir tikai tas, ko cilvēki šajā pasaulē ir padarījuši neglītu?
Ko mēs kā Dieva bērni varam darīt, lai mūsu un mūsu apkārtējo cilvēku prātā būtu vairāk domas par to, ko Dievs mums ir devis baudīt, svinēt un par ko priecāties? 

Visbeidzot, uz brīdi padomāsim par apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 9.pantā izteikto aicinājumu. Tas ir viens no visprasīgākajiem rīkojumiem, kāds jebkur Bībelē ir atrodams. Un ne tik daudz prasīgs par tiem, kas šo rīkojumu saņem (lai gan nav šaubu, ka tas ir nopietni jāņem vērā), bet pret personu, kas šādu rīkojumu dod.
Kurš no mums, pēc pāris nedēļu uzturēšanās kādā vietā, varētu teikt, ka veids, kā būt labam kristietim, ir darīt tieši to, ko mēs esam darījuši?

Un visbeidzot tā, kā Pāvils bieži to dara – viņš, iesākot vienu tēmu, tad iestarpinot kādu padomu vai norādījumu, visbeidzot atgriežas pie sākotnējās tēmas, lai to paplašinātu un dotu atrisinājumu.
Runājot par nesaskaņu atrisināšanu, par svinēšanu un priecāšanos par visu labo, kas varētu būt visa tā pamatā?
No kurienes tad īsts "Dieva miers” varētu nākt (7.pants)? Protams, ka no “miera Dieva” (9.pants).

Iepazīsti Viņu… un Tev būs arī viss cits. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā svinēt svētkus, kad apzinies – Tu neesi pats trūcīgākais

(5Moz.26:1-15) Kad tu ieiesi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, kad iemantosi to un dzīvosi tur, tad ņem pirmos no visiem lauka augļiem, ko iegūsi no zemes, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, liec tos grozā un ej uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Ej pie priestera, kas tajā laikā būs, un saki tam: šodien es Kungam, savam Dievam, saku, ka esmu atnācis uz zemi, ko Kungs mūsu tēviem zvērējis mums dot! Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Tad liecini Kungam, savam Dievam: aramiešu ceļinieks bija mans tēvs, viņš devās uz Ēģipti ar nedaudz ļaudīm un tur kļuva par lielu tautu – stipru un varenu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu un apspieda mūs, un lika mums darīt smagus darbus. Tad mēs brēcām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu, un Kungs sadzirdēja mūsu balsi, redzēja mūsu apspiešanu, pūliņus un spaidus. Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un izstieptu elkoni, ar lielām briesmām, ar zīmēm un brīnumiem. Viņš atveda mūs šurp un deva mums šo zemi – zemi, kur piens un medus plūst! Un tagad, redzi, es pienesu pirmos augļus no zemes, kuru tu man esi devis, Kungs! – noliec tos Kunga, sava Dieva, priekšā un zemojies Kungam, savam Dievam! Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs, priecājies kopā ar levītu un svešinieku, kas mīt pie tevis!
Kad tu būsi nodalījis visas savas desmitās tiesas – trešajā gadā, kurš ir desmitās tiesas gads, – tad dod levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie ēd tavā namā un ir sāti. Saki Kungam, savam Dievam: es esmu nošķīris sava nama svēto daļu, esmu devis arī levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, es esmu darījis pēc visiem taviem baušļiem, ko tu man pavēlēji, es neesmu pārkāpis nevienu bausli, neesmu aizmirsis neko! Ēzdams es neesmu kurnējis par desmito tiesu, es neesmu ņēmis no tās, padarīdams sevi nešķīstu, neko no tās neesmu ziedojis mironim! Es esmu klausījis Kunga, sava Dieva, balsij, esmu darījis visu, ko tu man pavēlēji! Palūkojies lejup no sava svētuma mājokļa, no debesīm, un svētī savu tautu Israēlu un zemi, ko tu mums esi devis, kā zvērēji mūsu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst! 

Šodien mēs svinam ražas, jeb pļaujas svētkus, un tas ir lielisks iemesls, lai sanāktu kopā un svinētu. Mums ir svētku dievkalpojums, pēc kura ir paredzētas svētku pusdienas un pat speciāls mazs svētku koncerts tautiskā garā. Nezinu vai ir paredzētas arī dejas… Tam īsti nav tieša sakara ar ražas novākšanu, taču var teikt, ka mēs esam centušies veidot izdomas bagātu ražas svētku idejas kultūras adaptāciju.

Senās Israēlas ražas svētku laikā notiek kaut kas līdzīgs. Patiesībā jau visas tautas svin svētkus ražas novākšanas atzīmēšanai. Nekas neparasts nav novāktās ražas paraugu atnešana savu dažādo dievu vai dievību priekšā, kas tiek saprasts kā pateicības apliecinājums. Dieva tautas – Israēlas šīs prakses īpašā versija izriet no apziņas, ka viņu tautas un viņu valsts izcelsme nav tajā zemeslodes punktā, kur raža patlaban tiek novākta. Katros Pļaujas svētkos viņi ar sajūsmu un apbrīnu svinēja faktu, ka ir tauta, kas cēlusies no kāda aramiešu bēgļa, kura izcelsme ir kaut kur svešumā un kurš kopā ar savu ģimeni kā svešinieks bija dzīvojis Kanaānā. Bet tur viņi nebija varējusi dzīvot ilgi un laimīgi. Bada dēļ bija atkal jādodas klejojumos… un tā viņi nonāca Ēģiptē. Lai gan tur viņi dzīvoja garus gadus un pat kļuva par skaitliski lielu tautu, tomēr bija tikai vergi… Un tad Dievs viņus atbrīvoja no verdzības un ved uz zemi, kur beidzot viņi varēs būt savas zemes īpašnieki ar tās kalniem, aitām un augļu kokiem.

Šis Mozus grāmatas vārdi ir cēlušies brīdī, kad tauta vēl nesaimniekoja ‘savā' zemē. Viņi šo norādījumu došanas brīdī ir tikai ceļā uz apsolīto vietu, uz apsolīto zemi. Mozus mudina israēliešus iztēloties, ka viņi jau dzīvo valstī, kura ir tikai viņu iztēlē. Viņš aicina viņus iedomāties brīdi, kad viņi būs veikuši gadu desmitiem ilgu zemkopības darbu un tad kādā brīdī spēs pateikties Dievam par fantastiskiem rezultātiem, pateikties par bagātību, kuru var baudīt.

Bet tad seko seko interesantākais pavērsiens. Šādā svētku svinēšanas brīdī viņi – tauta, kura to visu ir piedzīvojusi – nedrīkst svētkus svinēt noslēgti savās ģimenēs vai tuvāko veiksmīgo draugu lokā.

5.Mozus grāmata nosaka to, kas pateicības svētki patiesībā tiek svinēti cittautiešu, bāreņu un atraitņu labā. Šajā pasaulē vienmēr bija un būs cilvēki, kuri nekad nevarēs piepildīt 'savus' grozus ar 'savas' zemes augļiem, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem nav 'savas' zemes. Tāpēc pateicības dienā izraēliešiem netiek dota atļauja aizvērt savu māju durvis un baudīt svētkus ģimenes lokā. Respektīvi, viņiem tiek dota atļauja svinēt, bet tikai tad, ja viņi ir paplašinājuši ģimenes apskāvienu tā, lai tajā iekļautu arī šos citus 'ne tik veiksmīgos' cilvēkus.

Es šajā brīdi negrasos veltīt laiku pamatīgai konkrēto noteikto ziedojumu apmēru analīzei. Jāpiebilst, ka viss pat nav īsti skaidrs un viennozīmīgi saprotams šo desmitās tiesas sadalījuma noteikumu tūkstošiem gadu senatnes dēļ.

Bet skaidrs ir viens – Dievs deva savai tautai ne tikai svētību apsolījumu, bet arī atbildību par saņemto svētību došanu tālāk. Mēs dotajā aprakstā varam atrast, ka tiek ieviesta īpaša trīsgadu desmitās tiesas sistēma, kas bija vai nu atšķirīgs veids, kā izmantot desmito tiesu trešajā gadā, vai arī papildināja parasto ikgadējo desmito tiesu. Gadu ritējums ir sadalīts pa septiņi, no kuriem divi ir parastie gadi, tad trešais gads ar šo īpašo noteikumu, tad vēl divi parastie gadi, tad vēl viens gads ar īpašo mērķi, tad 'sabata gads', pēc kura secība sākas no jauna. Īpašā noteikuma būtība ir tā, ka šajos īpašajos gados desmitās tiesa vai papildu(!) desmitā tiesa tika atdota šīm trūcīgajām ļaužu grupām. Līdzīgi kā daudzi citi norādījumi, kas aprakstīts 5.Mozus grāmatā, šī ideja rada praktiskus jautājumus. Ja trūcīgās grupas saņēma šo desmito daļu tikai reizi trijos gados, kā tās dzīvoja pārējos gados? Vai arī dažādām ģimenēm bija atšķirīgs sākumpunkts septiņu gadu sistēmas darbībai? Iespējams, šis ir vēl viens piemērs tam, kā konkrētie Mozus noteiktie noteikumi ir vairāk vīzijas vai idejas nekā burtiski priekšlikumi. Tas nozīmētu, ka israēliešiem būtu pašiem jāizstrādā saprātīga kārtība, lai iemiesotu šos principus.

Manuprāt, tieši šis arguments iesaista arī mūs – lasot tūkstošiem gadu senos noteikumus mums ir jāpārdomā, kā mēs mūsu šodienas kontekstā varētu realizēt to patiesību, kas ir šo seno noteikumu pamatā.
Man ir patiess prieks, ka mēs šodien šeit šajos Pļaujas Pateicības Svētkos varam būt kopā vairāk, kā tikai daži draudzes dalībnieki. Es priecājos šodien svinēt kopā ar jums visiem. Un ja tas arī jūs uzrunā un iedrošina, tad nopērciet labu vīnu un alu; sacepiet labi daudz pīrāgus… un sarīkojat kādas viesības vai svētkus, kur atverat savas mājas durvis; kur ieaicināt ne tikai savus tuvākos draugus un radiniekus, bet arī cilvēkus, kuriem šajā dzīve nav gluži tik labi veicies kā jums. Un tad sviniet kopā!
Un tad – lai Dievs jūs svētī bagātīgi!

Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.

Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kānaāniešu sievietes "lielā ticība"

(Mt 15: 21–28) Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 

Viens no lielākajiem morāles un kultūras problēmjautājumiem pēdējos simts gados ir bijis rasu identitātes jautājums. Pirms vairāk ka pusgadsimta pasaule ar šausmām uzzināja, ka vācu nacisti ir nogalinājuši sešus miljonus cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija ebreji. Tad pasaule ar vēl lielākām šausmām vēroja, kā Dienvidāfrikā pastāvošā aparteīda sistēma simtiem veidos diskriminēja lielāko daļu iedzīvotāju tikai viņu ādas krāsas dēļ. Galu galā pārmaiņas tomēr notika. Tomēr citās pasaules daļās vēl šodien radikāli tiek šķiroti dažādu rasu cilvēki.

Tagad daudzām pasaules valstīm ir jārisina grūts uzdevums: pieņemot plaši izplatīto pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no rases un ādas krāsas, kā panākt, lai tas darbotos reālā sabiedrībā, lai cilvēki ar ļoti atšķirīgu izcelsmi varētu dzīvot kopā mierā un harmonijā. Joprojām ir daudz aizspriedumu, naida un aizdomu, kas ir jāpārvar.

Tāpēc, lasot šo evaņģēlija stāstu Bībelē, mums tas var šķist diezgan šokējošs. Izskatās, it kā Jēzus iesākumā atteiktos palīdzēt kādai sievietei (kam vajadzīga palīdzība!) tikai tāpēc, ka viņa ir no nepareizās rases. Kā mēs reaģētu uz ziņu par ārstu vai medmāsu, kas atsakās ārstēt pacientu, jo viņš nav no pareizās ģimenes vai nav ar pareizo ādas krāsu.

Šis Bībeles fragments šķiet ļoti dīvains. Kas te notiek?
Mums ir jāsaprot, ka šeit tiek definēta Jēzus galvenā misija. Viņš nebija vienkārši ceļojošs ārsts, kura uzdevums bija dziedināt ikvienu slimu cilvēku, ko Viņš sastapa. Viņam bija ļoti īpašs aicinājums – Dieva tautai (Israēlam) bija jāzina, ka viņu Dievs tagad beidzot piepilda savus apsolījumus. Valstība, pēc kuras ebreji bija ilgojušies un lūguši, sāka parādīties. Un Jēzus bija tās vēstnesis (un, kā mācekļi lēnām sāka saprast, Viņš pats bija Dieva svaidītais ķēniņš).

Un šī vēsts pirmkārt bija domāta pašai Dieva tautai (Israēlam). Ja tas tā nebūtu, tas nozīmētu, ka Dievs bija kļūdījies, izvēloties un aicinot 12 ciltis būt Viņa īpašajai tautai, apsolījuma nesējiem, caur kuriem Viņa vārds un Viņa jaunā dzīve tiks nesta un atklāta pārējai pasaulei. Lai gan daudzi kristieši, diemžēl, ir mēģinājuši aizmirst Dieva tautas (Israēla) īpašo nozīmi Dieva nodomos, Jaunās Derības autori to tā nekad nedara, un Jēzus pats nekad nav (kaut netieši!) norādījis uz kaut ko citu. Kā Viņš saka Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Viņš bija nācis nevis atcelt likumu, bet gan to piepildīt; nevis likvidēt "Israēla", Dieva izredzētās tautas, misiju, bet gan piepildīt mērķi, kura dēļ šī tauta vispār bija radusies. Ja Dieva jaunajai dzīvei bija jānāk pasaulē, tad tai bija jānāk caur Viņa tautu (Israēlu).

Tāpēc ebrejiem vispirms bija jādzird šī vēsts. Ja apsolījumus nesošajiem ļaudīm draudēja apsolījumu aizmiršana, viņiem tas ir jāatgādina tieši tāpēc, ka apsolījumi tagad piepildās. Ja Jēzus un Viņa sekotāji būtu vienkārši sākuši visaptverošu misiju plašajā pasaulē (pirms Dieva nodoms ar “īpaši aicināto tautu” ir pabeigts), viņi būtu padarījuši Dievu par meli. Tāpēc pats Jēzus un viņa sekotāji savu darbību gandrīz pilnībā ierobežoja tikai ar jūdu tautu.

Taču, kā jau tas notiek daudzos Jēzus publiskās karjeras notikumos, nākotne arvien ielaužas tagadnē – pat, šķiet, pārsteidzot pašu Jēzu!

Kanaāniešu sievietei patiešām ir liela ticība. Viņa ne tikai skaidri tic, ka Jēzus var dziedināt viņas daudz cietušo meitu. Viņa uzrunā Jēzu kā "Dāvida dēlu” (lieto ebreju mesiānisko titulu), ko paši mācekļi attiecībās ar Jēzu, šķiet, nedarīja. Un, kas ir visievērojamākais, viņa saprot kā Dieva plānam par Israēla tautas īpašo misiju bija jāīstenojas praksē visu apkārtējo tautu labā. Jā, viņa saka, – suņi nevar vienkārši tikt pie bērnu ēdiena, kas atrodas uz galda (viņa pieņem apzīmējumu "suns", kas bija parasts veids, kā parādīt pagānus kā zemāku kastu). Taču viņa arī uzstāj uz savām tiesībām. Ja Israēla tauta patiešām ir apsolījumus nesošā tauta, tad Izraēlas Mesija galu galā nesīs svētību visai pasaulei. (Suņi dalīsies no tā, kas nokritīs no bērnu galda.)

Par vienu mēs varam būt droši – agrīnā baznīca to visu nebija izdomājusi. Jau no kristīgās kustības pirmsākumiem, par pagānu pieņemšanu/uzskatīšanu par vienlīdzīgiem ar jūdiem, baznīcā notika cīņa. Tas nebija viegli. Bet galu galā šī cīņa beidzās ar atziņu, ka pagāni IR jāpieņem (īpaši Pāvila nopelni šajā ziņā!).

Iespējams, ka tas, ko mēs šeit lasām, mūs pārsteidz tikpat ļoti, kā toreizējos Jēzus sekotājus. Sievietes ticība it kā paātrināja gaidīšanas periodu, laiku, kad Jēzus ieradīsies Jeruzalemē kā Izraēla Mesija, tiks nogalināts un augšāmcelsies, un tad sūtīs savus sekotājus pa visu pasauli. Mācekļi un, iespējams, arī pats Jēzus vēl nebija gatavi Golgātai. Šī ārzemniece, svešiniece jau uzstāj uz attiecībām, kādas tās būs pēc Lieldienām.

Tā tas ir un notiek arī visā turpmākajā vēsturē. Šķiet būt kristietim mūsdienu pasaulē, tas ir ticībā lūgt Dievam, lai Viņš jau tagad dara to, kas varbūt ir sagaidāms kaut kad nākotnē.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā daudzi kristieši piekrita, ka verdzība ir ļaunums un ka ar laiku tai būs jābeidzas, bet daudzi šo jautājumu vēl negribēja risināt uzreiz. Viljams Vilberforss (William Wilberforce) un viņa draugi strādāja un lūdza, pat veltīja savu dzīvi tam, lai verdzības izbeigšana, kas varbūt varētu notikt tālā nākotnē, ar Dieva spēku notiktu tagadnē. (Viljams nomira 3 dienas pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Britu Parlaments ir pieņēmis “Likumu par verdzības atcelšanu”.) 

Tāda ir "lielā ticība", ar kuru Jēzus apsveica kānaāniešu sievieti mūsu evaņģēlija fragmentā.

Kādi ir jautājumi, ar kuriem mēs saskaramies šodien?
Kādus Dieva apsolījumus mēs zinām (kas varētu piepildīties tālā nākotnē), pēc kuriem mums vajadzētu lūgt, un ar “lielu ticību” darīt visu iespējamo, lai tas sāktu piepildīties jau tagad? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus izteiktais iedrošinājums un aicinājums

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” 

Apmēram pirms diviem mēnešiem es devos uz piemiņas dievkalpojumu, kas bija veltīts Ilzei Koch. Kāpēc es saku “piemiņas dievkalpojums” tā vietā, lai teiktu bēres/izvadīšana? Tāpēc, ka šīs bija pirmās bēres (manā kalpošanas pieredzē!), kur NEKAS no pieminamās personas nebija klātesošs. Parasti taču ir zārks ar aizgājēju vai arī pelnu urna...

Tad, kad es biju izdarījis to daļu, kuru parasti bērēs dara mācītājs (Bībeles lasījumi, lūgšanas un svētīšana), tad pienāca kārta izteikties klātesošajiem. Izrādās aizgājēju pazina un mīlēja ļoti daudzi - ne tikai tuvākie ģimenes locekļi. Bija ieradušies bijušie klasesbiedri, politisko aktivitāšu līdz-aktīvisti, dažādu latviešu organizāciju pārstāvji.
Atmiņu stāstījumi bija daudz un plaši. Daudz labu vārdu tika teikts par viņas aktivitāti, darba spējām, ieinteresētību dažādos projektos. Taču man visaizkustinošākie bija brīži, kad runātāji pieminēja savu personīgo pieredzi attiecībās ar aizgājēju. Bija tik daudz skaistu stāstu, ka es (kaut arī iepriekš ar Ilzi Koch nebiju pazīstams) pēc visa šī atceres dievkalpojuma jutos tā, it kā es viņu būtu pazinis gadiem.

Šis Mateja evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzum bija tāda pieredze un informācija (par To, kuru viņš sauca par “tēvu”), kāda nebija nevienam zināma iepriekš. Bija lietas par “Viņa Tēvu”, kuras zināja tikai Viņš un tikai Viņš varēja pastāstīt.
Šī noslēpumainā atklāsme mūs aizved līdz apjausmai, ko nozīmē būt Jēzum. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva Valstība ir klātesoša šeit un tagad un tad nodemonstrēja Dieva apbrīnojamo mīlestību, dziedinot, piedodot un nesot jaunu dzīvību, Viņš acīmredzot saprata, ka pārējiem cilvēkiem, kurus sastapa (tostarp reliģiskajiem vadītājiem, saviem sekotājiem un vienkāršiem cilvēkiem), nebija tādas izpratnes par Viņa Tēvu, kāda bija Viņam.

Iedomājieties talantīgu mūziķi, kas atrodas starp cilvēkiem, kuri pat nespēj pareizi vienkāršu dziesmiņu nodziedāt. Tā droši vien jūtās Jēzus. Viņam jau no agras bērnības bija zināms, ka Viņā ir kaut kas atšķirīgs, ka Viņam, ir kāda atklāsme par to, kas patiesībā ir Israēla Dievs un ko šis Dievs vēlas dot savai tautai.

Tāpēc droši vien Jēzus jutās sarūgtināts, kad atklāja, ka lielākā daļa Viņa laikabiedru negribēja dzirdēt to, ko Viņš tiem stāstīja. Lielākā daļa no tiem, satraukti par tiešajiem izaicinājumiem, ko Jēzus izteica, vai nu pretojās Viņam, vai atrada “iemeslus”, lai neticētu Jēzum un tāpēc nesekotu viņam. Opozīcija pieauga… Un, dīvainā kārtā, tas Jēzum deva jaunu ieskatu par to, kā darbojas Viņa Tēvs. Tas, acīmredzot, izraisīja šos Dieva slavēšanas un pagodināšanas izteikumus, kurus lasām mūsu evaņģēlija fragmentā.

Ebreju rakstos jau vairāk kā tūkstoš gadu garumā bija daudzkārt runāts par īpašu “gudrību” – Dievs dod “gudrību” tiem, kas Viņu bīstas. Tika uzskatīts, ka tie, kuri veltīs sevi pamatīgai Toras studēšanai, likumu apguvei un centīsies izprast tās sīkākās nianses, kļūs gudri un galu galā varēs iepazīt Dievu. Jēzus šīs-zemes-dzīves laikā vidusmēra ebrejam "gudrība" bija tikpat nesasniedzama un tālu, kā mūsdienās lielākajai daļai cilvēku iespēja kļūt par smadzeņu ķirurgu vai izmēģinājuma pilotu. Vajadzēja būt mācītam un izglītotam senajās valodās; vajadzēja daudz brīva laika, lai studētu, pārdomātu un apspriestu svarīgus un sarežģītus seno rakstu jautājumus.
Jēzus visu šo “īpašās gudrības” ideju cenšas mainīt. Nē, Viņš paziņo: tev vajag būt kā mazam bērnam.

Jēzus bija iepazinis savu Tēvu tā, kā to spēj bērni ģimenē: nevis studējot grāmatas par saviem vecākiem, bet dzīvojot viņu klātbūtnē, klausoties viņu balsī un mācoties no viņiem (tieši tā dara mazi bērni – vēro un atdarina savus vecākus). Un tagad Jēzus atklāj, ka gudrie un mācītie patiesībā nekur ar savu “īpašo gudrību” netiek. Patiesībā ”mazie ļaudis" - nabagi, grēcinieki, muitnieki, vienkāršie ļaudis - atklāj un saprot par Dievu vairāk, vienkārši sekojot Viņam, Jēzum, nekā mācītie teologi, kas paziņoja, ka tas, ko Jēzus dara, neatbilst viņu sarežģītajām teorijām.

Mēs varētu teikt, ka Jēzus darbojās kā logs, caur kuru ieraudzīt īsto Dievu. Cilvēki caur Viņa vārdiem un darbiem varēja sākt apjaust, kas/kāds patiesībā ir “Dievs Tēvs".
Jēzus uzdevums bija atvērt priekškaru un "atklāt" patiesību par Dievu (vārds 'atklāt' šeit ir apocalypse, kas ietver nozīmi par kaut ko dramatisku, pēkšņu un satricinošu).

Vai tas bija mazliet biedējoši Jēzus sekotājiem? Vai tas nav diezgan satraucoši atklāt, ka patieso Dievu var iepazīt tikai caur Jēzu? Nē. Tā cilvēki varētu justies, ja tas būtu kāds cits, bet ar Jēzu viss bija citādi. Ieklausieties kā Viņš izteica to, kas joprojām ir visuzticamākais un iedrošinošākais aicinājums, kāds jebkad ticis izteikts. "Nāciet pie Manis," Viņš sacīja, "un Es jums došu atpūtu.”

Farizeji bija runājuši par aicinājumu nest "Toras jūgu” – jūdu simtiem likumu un baušļu smago nastu. Jēzus piedāvāja citu "jūgu", kas, tā kā nāca no Viņa žēlastības un mīlestības, bija viegli nesams.

Vai sekot Jēzum patiešām varētu būt tik viegli?
Jā, jo vieglums un prieks, atpūta un atspirdzinājums, ko Jēzus piedāvā, - tas viss izriet no Viņa paša rakstura, no Viņa maiguma un sirsnības pret visiem, kas ir morālu, fizisku, emocionālu, finansiālu nastu apgrūtināti.

Kad Jēzus šeit, šajā evaņģēlija fragmentā, paziņo, ka Viņš ir "lēnprātīgs un sirdī pazemīgs", Viņš nelepojas ar to, ka ir sasniedzis kādu īpašu garīgo līmeni.
Jēzus mudina mūs ticēt, ka Viņš negrasās stāvēt pretī mums kā bargs policists; Viņš negrasās uz mums kliegt kā dusmīgs skolotājs. Aicinājums, ko Jēzus mums piedāvā, ir arī paša Dieva Tēva aicinājums izteikts caur Viņu. Tas ir ielūgums, kas atver priekškaru un ļauj arī mums ieraudzīt, kas patiesībā ir “Tēvs”. Šis uzaicinājums mudina mūs atsaukties un ļauties Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara mīlošajai, laipnajai un dziedinošajai klātbūtnei.

Ko Tu atbildēsi šim ielūgumam? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Brīdinājumi un iedrošinājumi

(Mt 10:24–31) Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. 
Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 

Kura pavēle Bībelē atkārtojas visbiežāk?
Mēs varētu iedomāties, ka tas ir kaut kas sarežģīts, grūts, pat skarbs. Piemēram – Uzvedies labi! Daudz lūdz! Godini Dievu no visas sirds! Ziedo vairāk naudas!
Tu kļūdies. Tas ir rīkojums, ko mēs atrodam šajā īsajā evaņģēlija fragmentā 3x (26., 28. un 31. pantā): Nebaidieties!

Ir viegli saprast, kāpēc Jēzum vajadzēja teikt saviem mācekļiem, lai viņi nebaidās. Galu galā Viņš jau ir izteicis brīdinājumu, ka varas iestādes viņus vajās; ka viņi cietīs no fiziskas un emocionālas vardarbības; un tagad arī vēl tas, ka cilvēki sāks viņus apsaukāt tādiem vārdiem, ar kādiem jau apsaukāja Jēzu. Ir no kā baidīties! Un tomēr Viņš saka: Nebaidieties!

Kāpēc ne? Kādu iemeslu Jēzus min?
Ne tādu, kādu mēs sagaidām. Mēs varētu iedomāties, ka Viņš teiks: "jo Dievs par jums parūpēsies". Nu, galu galā Jēzus to arī saka. Bet pirmais iemesls, ko Viņš min (26.-27. pants), ir tas, ka pienāks laiks, kad viss būs atklāts. Viss, kas pašlaik ir noslēpums, kļūs zināms.

Kāpēc tas nozīmē, ka nav jābaidās?
Daudzi cilvēki viņu visprivātāko domu un vārdu atklāšanu uzskatītu par vēl vienu iemeslu, lai baidītos. Jēzus, šķiet, pieņem, ka tas, kas tajā dienā nāks gaismā, ir mācekļu uzticība un ticība; būs redzams, ka viņi ir sekojuši patiesajam Israēla Mesijam, patiesajam pasaules Kungam. Viņu pacietība un neatlaidība parādīsies atklātībā. Tas, kas varēja izskatīties pēc stūrgalvības vai pat augstprātības, beidzot tiks atzīts par to, kas tas ir, proti, par apņēmību sekot dzīves Kungam, lai kur Viņš vestu. Citiem vārdiem sakot, patiesība atklāsies, taisnīgums uzvarēs, un tie, kas ir dzīvojuši godīgi un nevainīgi, neskatoties uz to, ko par viņiem saka pasaule, tiks attaisnoti. Tāda nopietna perspektīva, nevis pavirša vēsts “Dievs-tevi-vienmēr-sargās“, ir tas, ko Jēzus galu galā piedāvā.

Bet, lai viņi iemācītos nebaidīties, viņiem ir arī jāiemācās, ka ir kaut kas, no kā patiešām ir jābaidās (lai gan šis brīdinājums (28. pants) tiek līdzsvarots ar vēl vienu "nebaidieties" 31. pantā). Daudzus cilvēkus šis fragments ir mulsinājis, un mums tas ir jāaplūko nedaudz rūpīgāk. Kāpēc Jēzus saviem sekotājiem saka nebaidīties, tad baidīties, tad atkal nebaidīties, un tas viss tikai dažos teikumos?

Jēzus uzskatīja, ka Israēla tauta Viņa laikā saskārās ar ienaidniekiem divos diezgan atšķirīgos līmeņos. Bija acīmredzami ienaidnieki: Roma, Hērods un viņu padotie. Tie bija tie, kam ir vara nogalināt ķermeni.
Bet bija arī citi, tumšāki ienaidnieki, kuriem ir vara nogalināt arī dvēseli: ienaidnieki, kuri cīnījās par dvēseli arī Jēzus kalpošanas laikā, un kuri izmanto tos acīmredzamākos ienaidniekus kā aizsegu. Tāpēc tas ir vēl bīstamāk. Dēmoniskie spēki, kas alkst pēc Dieva ļaužu dvēseles, kā ēsmu uz āķa izmanto cilvēku vēlmi pēc atmaksas. Gaismas ļaudis nekad nav vairāk pakļauti riskam kā tad, kad viņi tiek vilināti cīnīties pret tumsu ar vēl lielāku tumsu. Tas ir tas, no kā mums vajadzētu baidīties.

Taču tajā pašā laikā, lai līdzsvarotu šīs bailes - un pat atsvērtu tās - mums ir viens no Jēzus visspilgtākajiem apsolījumiem par Dieva mīlestību un rūpēm ne tikai par katru no Viņa brīnišķīgajiem radījumiem (cilvēkiem!), bet arī par katru matu uz mūsu galvām.

Ir svarīgi, lai būtu skaidrs – daži cilvēki domā, ka tad, kad Jēzus mudina mūs bīties no tā, kurš var pazudināt miesu un dvēseli ellē, Viņš domā pašu Dievu. Taču šeit runa ir tieši par pretējo. Dievs ir tas, no kura mums nav jābaidās. Patiešām, Viņš ir tas, kam mēs varam uzticēt savu dzīvību, savu dvēseli, savu ķermeni, visu.

Dažreiz esmu dzirdējis, kā cienījami un nopietni kristiešu sludinātāji norāj cilvēkus par to, ka viņi lūdz Dievu par pavisam nenozīmīgām lietām: par stāvvietu automašīnai uz ielas, par labiem laika apstākļiem baznīcas pasākumam, par to, lai kāds pazudis priekšmets tiktu atrasts.
Protams, ir daudz svarīgākas lietas, par kurām ir jālūdz, un mums vajadzētu to darīt. Bet, ja Dievs patiešām ņem vērā katru zvirbuli debesīs un katru mūsu galvas matiņu, tas nozīmē, ka, tāpat kā nekas nav pārāk liels, lai Viņš to darītu, tā arī nekas nav pārāk mazs, lai Viņš par to rūpētos.

Šajā kontekstā vēstījums ir skaidrs. Tu esi vērtīgāks par daudziem zvirbuļiem, tāpēc esi drošs, ka Dievs zina un rūpējas par tavas dzīves detaļām, pat tad, kad tu saskaries ar kārdinājumiem un briesmām, kas tik viegli tevi ieskauj. Mums, Jēzus sekotājiem, noteikti nāksies piedzīvot uzbrukumus visos līmeņos. Taču mums vajadzētu iemācīties, ka Tas, kam mēs kalpojam, ir stiprāks par visspēcīgāko pretinieku, kādu mēs jebkad varētu sastapt. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)

1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
   Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
   Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
   Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
   Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
   Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
   Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
   Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
   Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
   Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
   Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
   Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.

Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

Lasīt tālāk

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 

Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

Lasīt tālāk

Kad, ko un kā?

(Jņ 17:1-11) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 

"Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi jābrauc?" 
Visi vecāki, kuriem ir nācies doties garākā ceļojumā kopā ar maziem bērniem, atpazīst šāda veida jautājumus. Es pat varu atcerēties savu bērnu balss toni, kādā parasti šie jautājumi tika uzdoti.
Dažkārt bērni ir tik ļoti nepacietīgi (vai arī tik ļoti nevēlas piedalīties garlaicīgā braucienā), ka jautājums par brauciena ilgumu tiek uzdots jau pirmajās piecās brauciena minūtēs.
Un vel, protams, daudz kas ir atkarīgs, ko mēs saprotam ar "drīz būsim".
Tad, kad es kādreiz braucu no manām mājām Liepājā pāri visai Latvijai uz Alūksni, lai apciemotu savu māsu, es varētu pamatoti teikt, ka "drīz būsim" ir tad, kad līdz galamērķim ir atlicis pusstundas brauciens. Savukārt, ja es esmu nedaudz aizkavējies un izbraucu no manām pašreizējām mājām Karmelā (Carmel, IN) tikai pusstundu pirms dievkalpojuma sākuma, tad "drīz būsim" varētu teikt tad, kad līdz Latviešu Centram ir atlikušas dažas minūtes ko braukt. Laiks un attālumi - tas viss ir relatīvs. 

Jēzum droši vien bija līdzīgas pārdomas tad, kad Viņa apustuļi sāka uzdot jautājumus par notikumu attīstību nākotnē. Vārds "apustulis", starp citu, ir viens no apzīmējumiem, kuru Lūkas regulāri izmanto, lai aprakstītu divpadsmit īpašos Jēzus sekotājus (vai arī šeit, kad pēc Jūdas nāves viņi bija palikusi tikai vienpadsmit). Tie bija paša Jēzus izraudzītie īpašie liecinieki.
Iemesls, kāpēc bija tieši divpadsmit apustuli, ir skaidrs ikvienam, kurš kaut nedaudz saprot ebreju kultūru un vēsturi. Vēsturiski visas divpadsmit Israela ciltis veidoja Dieva tautas kopumu. Un Jēzus, izvēloties tieši divpadsmit īpašos sekotājus, ar to uzsvēra Dieva nodomu caur Viņu (Jēzu Kristu) atjaunot Israela tautu kā īpašu Dieva bērnu saimi. 

To visu ņemot vērā, nav nekāds pārsteigums, ka viņi visi velējās uzdot šos jautājumus: "Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi? Vai tas notiks tagad? Vai vēl būs jāgaida?” 
Visi mācekļi, galu galā, bija ļoti lielā neizpratnē. Nekas no tā, kas bija noticis pāris iepriekšējās nedēļās, neatbilda vispār pieņemtajiem priekšstatiem par Dieva Valstību, tas nebija pēc iedomātajiem spēles noteikumiem.
Ciktāl mācekļi to bija sapratuši - tad, kad Jēzus viņus aicināja un apmācīja iepriekšējo trīs gadu laikā staigājot apkārt pa Galileju, viņi bija parakstījušies piedalīties kaut kādā ebreju tautas atbrīvošanas un atjaunošanas kustībā.
Viņi ticēja, ka Dievs bija iecēlis Jēzu Kristu par patieso Israela ķēniņu. Un viņi no sirds ticēja tam, par spīti lielākas sabiedrības daļas skepsei (lai neteiktu vairāk).
Viņi redzēja Jēzu līdzīgi kā ķēniņu Dāvidu Vecās Derības laikā, kurš vairākus gadus, kopā ar savu atbalstītāju grupu, bija karalis-bez-varas, un klejoja apkārt gaidot, kad pienāks viņu kārta pārņemt varu. 

Jēzus sekotāji bija iedomājušies, ka arī Viņš būs ķēniņš tādā pavisam parastā izpratnē. Tas arī bija iemesls, kāpēc daži no viņiem lūdza, vai būtu iespējams iegūt labākās darbavietas Viņa jaunajā valdībā.
Pēc viņu priekšstata, Jēzum ar savu ārkārtējo dziedinātāja spēku un Viņa neparasto mācību, būtu jāvalda Jeruzalemē, un no turienes jāatjauno Israelu, kā Dieva tautu. Tā rezultātā (daudzi ebreji tajā laikā tā uzskatīja) tad, kad Dievs atjaunos Israela tautas varenību, arī visa pasaule tiktu beidzot sakārtota. Israels varētu būt tā nācija, kas valdītu par pārējo pasauli.
Galu gala, vai tad tas nebija vairāk vai mazāk apsolīts Psalmos (skatīt Ps.72: un Ps.89:) un praviešu rakstos (skatīt Jes.40-55). Protams, pasaules tautas tad tiktu tiesātas par viņu ļaunajiem darbiem. Bet tur varētu būt arī kāda iespēja, ka Dieva svētības, kuras tiek dotas Israela tautai, beidzot nonāktu arī līdz visai radībai.
Tas viss tiek apkopots frāze: "uzcelt Israelam ķēniņvalsti".
Tas lūk ir tas, uz ko viņi cerēja... un tāpēc nākošais jautājums loģiski bija: "Vai tas būs drīz?"

Viņi nebija gaidījuši, ka Jēzus mirs vardarbīgā nāvē. Viņa krustā sišana pat izskatījās tā, it kā viņu priekšstati nebūtu pareizi: varbūt Viņš nebija Mesija? varbūt viņiem nav izredzes uz labiem amatiem valdībā? varbūt Israela tauta netiek atjaunota? varbūt pasaulē viss turpinās pastāvēt tajā ļaunā veidā, kur bagātie un varenie apspiež nabadzīgos un trūkumcietējus? Nekas nemainās - viss paliek ka parasti....?
Un tad Viņš augšāmceļas no miroņiem. Tas atkal izraisa mācekļu un visi pārējo neizpratni. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka viņu sapņi par "Israela ķēniņvalsts uzcelšanu" tomēr bija un ir pareizi? 

Uz šo jautājumu atbildēt nav vienkārši: gan jā, gan nē.
Tāpat kā viss pārējais, arī izpratne par Dieva Valstību ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās pārveidota. Tāpat kā Jēzus bija mācījis, ka viņiem nāksies zaudēt savas dzīvības, lai tās saglabātu, tagad Viņam bija jāizskaidro, ka mācekļiem nāksies zaudēt savus sapņus par Dieva Valstību. Nāksies zaudēt priekšstatu ar parastu administratīvo un valsts varu, kas atbild par konkrētu šis zemes valsts teritoriju un tās iedzīvotajiem. 

Bet šajā vietā daudzi cilvēki, kuri Bībelē lasa Apustuļu darbu grāmatu, ir to sapratuši pilnīgi nepareizi.
Būtu viegli iedomāties, ka tas, ko Jēzus (un grāmatas redaktors Lūka) vēlējās šeit pateikt, nozīmēja kaut ko apmēram sekojošu: "Nē, nē! Jūs esat sapņojuši par laicīgu valstību, bet Es stāstu jums par Debesu Valstību. Jūs domājat, ka svarīgākais ir reorganizēt šo pasauli, bet Es gribu jūs sagatavot tikai tai nākamajai. Nav svarīgi, kas notiek šajā pasaulē - šajā telpā un laikā. Svarīgākais ir sagatavoties tam, kā un kur jūs pavadīsit visu mūžību. Es tagad dodos prom uz debesīm, un jums ir jāstāsta cilvēkiem kā viņi var man uz turieni sekot."
No šī viedokļa raugoties, atbilde uz jautājumu: "Vai mēs drīz būsim tur?" ir "Nē, mēs vispār patiesībā nemaz tur nedodamies…” 

Tas, protams, nav tas, ko Lūka šeit bija domājis. Patiesībā, mums, tā pat kā bērniem automašīnā, nāksies pagaidīt un lasīt Bībelē Apustuļu darbu grāmatu tālāk uz priekšu, lai tad beigu beigās saprastu, ko tas viss nozīmē. Tomēr, mēs jau zinām pietiekami daudz no Luka pirmās grāmatas (Luka evaņģēlija), lai apjaustu, kas/kādā virzienā attīstās. Dieva Valstība nāk caur Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Un Dieva Valstība negrasās paņemt cilvēkus prom no šīs pasaules, bet gan pārveidot visu šajā pasaule tā, ka beigu beigās viss virs zemes tiktu pilnībā pakļauts Dievam saskaņā ar tiem noteikumiem, kadi tie ir debesis.

Tātad, kad tas viss notiks? Un atkal, daudzi cilvēki, lasot Jēzus atbildi šajā Bībeles fragmentā, ir pieņēmuši, ka Jēzus atbilde pamatā ir “Nē!' (Nē, nav īstais laiks... nē, visas šīs lietas notiks kaut kad tālā nākotnē; nē, jūs neesat gandrīz pie mērķa, jums vēl ir tik daudz lietas, ko darīt, tik daudz uzdevumi, kurus izpildīt... un tikai tad, kad jūs būsit visu pabeiguši, es "uzcelšu Israelam ķēniņvalsti").
Protams, no vienas puses tas patiešām arī ir taisnība. Visā Apustuļu darbu grāmatā mēs atrodam šo "nāks laiks" dimensiju. Bet pagaidiet!
Vai patiešām Jēzus atbilde to ari nozīmē? Es tam tā nevaru piekrist.

Jēzus patiešām brīdina savus mācekļus par to, ka viņiem netiks dots konkrēts laika plānojums jeb notikumu grafiks. Ja turpinātu mūsu iesākto salīdzinājumu par maziem bērniem automašīnā, tad tas, ko Viņš cenšas paskaidrot saviem mācekļiem, ir fakts, ka viņi vienkārši nav fiziski spējīgi aptvert to, kur pašlaik atrodas Dieva lielo plānu kalendārā. Tomēr, ar to pašu elpas vilcienu, Jēzus vēlas dot mājienu par kaut ko citu. “... jūs saņemsiet Svētā Gara spēku... jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzalemē un visā Jūdejā... un līdz pat pasaules galam.” (8.pants)

"Mani liecinieki" – ko tas nozīme? Ļoti vienkārši – ar augšāmcelšanos (un pacelšanos debesīs, kas tūlīt arī notiks), Jēzus patiešām tiek kronēts kā Israela Mesija (un tāpēc arī visas pasaules Ķēniņš). Viņš ir tas, kura "vārdā visi mestos ceļos", ka to formulē apustulis Pavils (Filip 2:10). 

Tajā pasaulē (kāda tā bija pirmajā gadsimtā), kad kāds tika kronēts par jauno karali, tad, lai pārvaldāmā teritorija zinātu, kam tagad pieder visa autoritāte, vēstneši tika izsūtīti, lai visiem paziņotu: "Mums ir karalis!" Šāda vēsts parasti vienmēr tika uztverta kā labas ziņas, jo visi senajā pasaulē (atšķirībā no mūsdienu pasaules) zināja, ka anarhija vienmēr ir sliktāka nekā stingra valdība. Valdnieks jau reizēm var būt slikts, tomēr haoss vienmēr ir sliktāks. Tātad vēstneši devās tālos ceļojumos, lai pat tālākajos valsts nostūros (iedomājieties, piemēram, jauns Romas imperators sēžas tronī un vēstnešiem ir jāceļo sākot no Romas uz Spāniju impērijas rietumos, tad uz Lielbritāniju ziemeļos un visbeidzot līdz pat Ēģiptei dienvidaustrumos) paziņotu, ka Klaudijs, vai Nerons vai kāds cits, tagad ir likumīgais valdnieks un pieprasa lojalitāti no saviem priecīgajiem (vēlams!) pavalstniekiem. 

Un tas tad ir tas, ko Jēzus tagad uzdod darīt saviem sekotājiem.
Jūs jautājat par valstību? Jūs jautājat, kad tā sāks darboties? kad notiks pirmās reformas? kad Israela tauta tiks paaugstināta kā īpašāki cilvēki salīdzinot ar pārējiem? kad pasaule pilnībā tiks pakļauta Dieva pārvaldībai caur Viņa īpašo tautu? 
Patiesībā tas jau ir noticis! Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Viņš jau ir paaugstināts par Israela tautas Mesiju, jeb īpašo pārstāvi.
Protams, vel ir lietas, kas notiks. Mēs joprojām gaidām laiku, kad visā pasaulē, grēka seku vietā, pilnībā atkal valdīs Dieva taisnīgie un dziedinošie noteikumi. Kamēr mēs pašlaik dzīvojam starp šiem diviem punktiem, mēs esam Jēzus "liecinieki gan Jeruzalemē ... un līdz pat pasaules galam."
Apustuļiem, to saprotot, ir jāiet un jāpavēstī ziņa par kādu, kurš jau ir iecelts un sēž tronī (nevis gatavojas kļūt par karali kādā nenosakāmā brīdī nākotnē).

Vai ievēroji smalko atšķirību starp diviem vārdiem 7. un 8 pantā? Tie ir "vara" un "spēks". Dievam ir visa vara, un tikai caur Viņu un no Viņa var nākt visi “autoritatīvie" noteikumi šajā pasaulē. Mums, nevienam cilvēkam, nav kaut kāda augstāka vara, lai kāds arī nebūtu uzdevums vai pienākums, kuru mēs izpildām. Tas viss nāk no Dieva. Tomēr tas, ko Dieva ir apsolījis savai tautai, ir spēks. Vārds, kurš tiek izmantots šeit, ir 'dynamis' (no kura ir radies vārds dinamīts).
Mums ir nepieciešams šis spēks, tāpat kā tas bija vajadzīgs Jēzus pirmajiem sekotājiem. Ir vajadzīgs Dieva apsolītais spēks, lai mēs arī būtu Viņa liecinieki, lai atrastu veidus kā paziņot pasaulei, ka Viņš jau ir tās likumīgais Ķēniņš un Pavēlnieks. Un lasot tālāk Apustuļu darbu grāmatu, mēs varam uzzināt - kā šis spēks darbojās toreiz. 

Tomēr šajā brīdī es vēlos uzsvērt vēl vienu īpašu lietu. Jēzus dod saviem mācekļiem ļoti konkrētu darba kārtību: vispirms Jeruzaleme, tad Jūdeja (tuvējās aizsniedzamās teritorijas), tad Samarija (nepatīkamais kaimiņš blakus dzīvoklī), un tikai tad tālāk pasaule.

Un tad, tāpat kā bērni, kuri pārtrauc uzdodot jautājumus par galamērķa tuvumu, jo pēkšņi pats ceļojums ir kļuvis tik interesants, arī mēs atrodam tur tik daudz ko redzēt, piedalīties un darīt, ka mums vairs nav jāuztraucas par "kad" būs pasaules gals…
Jēzus jau ir iecelts un kronēts par pasaules Patieso Ķēniņu. Kādu dienu Viņa valstība šo mūsu pasauli pārņems un atjaunos pilnīgi un galīgi.
Kamēr mēs to vēl gaidām, mums ir darbs uzticēts!

Lasīt tālāk