Kad pestīšana ienāk Tavās mājās

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Svētdienas skolas ļoti mīl stāstu par Zacheju. Visiem patīk šo stāstu izspēlēt un dziedāt par to. Maza auguma vīrs, kurš uzrāpjas kokā, lai redzētu Jēzu, ir viena no spilgtākajām īsajām epizodēm visā Bībelē. Bērni viegli ar viņu identificējas – viņi bieži paliek pūļa aizmugurē un nevar redzēt, kas notiek. Bet arī pieaugušie labi saprot Zacheju – viņiem varbūt gribētos pietuvoties Jēzum, bet tas šķiet apkaunojoši un iespējams var prasīt lielus ieguldījumus.

Evaņģēlists Lūka, protams, padara Zacheju par vienu no saviem mazajiem varoņiem. Tikai viņa evaņģēlijā šis stāsts ir atrodams, un šis vecais, rūdītais muitnieks iederas trīs Lūkas iecienītajās tēmās: bagātības problēma un ko ar to iesākt, Jēzus tuvība “grēciniekiem” un ticība, kas atzīst Jēzu par Kungu un tā rezultātā piedzīvo jaunu dzīvi. Šis stāsts ir kā pretmets bēdīgajam bagātā jaunekļa notikumam iepriekšējā nodaļā, un reizē kā pēdējais akords pirms Jēzus tuvojas Jeruzalemei. Lūka vēlas sacīt: lūk, šāda dziedināšana un šāda jauna dzīve ir tas, ko Jēzus ir nācis nest. Ja vien Jeruzālemes ļaudis to saprastu un atsauktos tāpat!

Nevienam Jērikā Zachejs nepatika. Neviens nebūtu spējis iedomāties, ka tieši viņš kļūs par vienu no pazīstamākajiem pilsētas iedzīvotājiem, kuru vārdu pazīs miljoni vēl divtūkstoš gadu vēlāk. Viņš bija tas cilvēks, kuru visi nicināja. Ne tikai muitnieks, bet virsmuitnieks (!). Tas nozīmē – ne tikai viņš pats piepelnījās no savām nodevām, bet vēl vairāk viņš pelnīja no tiem muitniekiem, kas strādāja zem viņa. Kur vien apgrozās nauda, tur rokas viegli kļūst netīras – vai tā notiek darījumos tirgū mazpilsētā, vai biznesa darījumu telpā debesskrāpja 99. stāvā. Un, kad nauda sāk runāt, tās balss skan skaļāk par godīguma, cieņas un cilvēcības balsīm. Iedomāsimies kaimiņu, draugu un pat radu sajūtu, kad Zacheja māja kļuva greznāka, viņa kalpu bars pieauga, apģērbi kļuva smalkāki un mielasti bagātāki. Visi zināja, ka tā ir viņu nauda. Visi zināja, ka neko nevar izdarīt.

Līdz brīdim, kad caur pilsētu izgāja Jēzus. Tas brīdis, kad sastapās abu skatieni, ir kā spilgta operas dueta cienīgs. Ziņkārība bija uzvarējusi bagātajā, bet mazajā cilvēkā, un aiz viņa cietā, viltīgā skata slēpās neizteikts jautājums. Jēzus redzēja cauri visiem korupcijas un alkatības slāņiem, cauri nicinājumam pret līdzcilvēkiem. Viņš jau bija sastapis pietiekami daudz muitnieku, lai zinātu, kāda ir viņu dzīve – un kā tās dziļumā ir slēpta slimība, kurai Viņš var dot dziedināšanu.

Un atkal – Jēzus sēž pie galda ar nepareizo sabiedrību. Un atkal pūlis ārpusē ir neapmierināts. Bet šoreiz nav jāstāsta līdzība. Šoreiz pats muitnieks atklāti, publiski runā ar Jēzu un apliecina savu pārsteidzošo atgriešanos. Un atgriešanās šeit nav tikai iekšēja sajūta vai sirds pārmaiņa. Tā nozīmē atjaunošanu, vēlēšanos izlabot, ko vien var. Zachejs ir gatavs to darīt bagātīgi. Viņš nesola pārdot pilnīgi visu, un arī Jēzus to neprasa. Bet, kad viņš jau ir devis pusi no sava īpašuma nabagiem un četrkārtīgi atlīdzinājis tiem, kam bija parādā, mēs varam iedomāties, ka viņa dzīvesveids krietni mainījās.

Viņš par to vairs nebēdā. Viņš ir atradis kaut ko daudz vērtīgāku. “Šodien man jāpaliek tavā namā” pārtop par “Šodien pestīšana ir nākusi šim namam.” Kur ir Jēzus, tur ir pestīšana – tiem, kas Viņu pieņem par Kungu un pārkārto savu dzīvi. Un atkal – kā reizēm citur Lūkas evaņģēlijā – Jēzus piesaista bijušo atstumto atpakaļ pie patiesās Ābrahāma ģimenes. Zachejs neatstās visu un nesekos Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. Viņš paliks tur, kur ir, lai dzīvotu savu jauno dzīvi un kļūtu par daļu no atjaunotās Israēla tautas tieši savā pilsētā.

Un visbeidzot – tur ir evaņģēlista Lūkas piezīme, kas it kā rāda uz priekšu – uz stāvo, putekļaino ceļu uz Jeruzalemi. Mēs jau gandrīz esam klāt. Pravieši ir runājuši par to, kas sagaida Cilvēka Dēlu. Bet Viņa misija nav tikai ciest un mirt. Viņa misija ir – caur šo ceļu – meklēt un glābt pazudušos. “Viņš ir iegājis pie grēcinieka” drīz kļūs par “Viņš ir gājis, lai mirtu kopā ar noziedzniekiem.”
Un vienmēr iemesls būs viens un tas pats. Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un izglābtu pazudušo. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk

Līdzības par neatlaidīgo atraitni un muitnieku

(Lk 18:1-14) Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” 

Vai vari iztēloties tiesas zāli, kur tiek izskatīta kāda civillieta? 

Es pats neesmu piedalījies tiesā ne kā apsūdzētais, ne cietušais, taču esmu redzējis tiesas procesus televizorā, laikrakstos un internetā publicētajos video fragmentos. Laiku pa laikam kāds tiesas process ir tik nozīmīgs, ka tiek plaši atspoguļots un ieiet vēsturē.

Ja tas nebūtu tik nopietni, tas atgādinātu sporta sacensības. Lūk, prasītājs, kurš pārliecinoši apgalvo, ka viņam ir nodarīts pāri. Viņam ir savi advokāti, un tie aizstāv viņa lietu, izsauc lieciniekus, mēģina pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņa pusē. Otrā pusē ir atbildētājs – tas, kurš tiek apsūdzēts. Arī viņam ir sava komanda, kas cenšas pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņam. Eksperti, kas vēro procesu, varbūt nojauš, uz kuru pusi sliecas spriedums, bet rezultāts nav zināms, līdz brīdim, kad tiesnesis – gluži kā sporta spēlē – pieņem lēmumu un to paziņo.

Senajā jūdu tiesā visi tiesu procesi bija tādi, ne tikai civillietas. Ja kāds bija tevi apzadzis, tev pašam bija jāceļ apsūdzība; policijas, kas to darītu tavā vietā, nebija. Ja kāds bija nogalinājis kādu no taviem tuviniekiem, bija tāpat. Katrs tiesas process Jēzus laikā nozīmēja, ka tiesnesim bija jāizšķiras – kuru pusi attaisnot. Vārds “attaisnošana” vai “taisnošana” nozīmē tieši to: tiesnesis sprieduma beigās pasludina kādu par taisnu un nostājas viņa pusē (salīdz. Romiešiem 2:1–16; 3:21–31; Galatiešiem 2:16–21).

Šīs divas evaņģēlijā pierakstītās līdzības, lai gan dažādas, abas runā par attaisnošanu. Pirmā to parāda visuzskatāmāk – darbība norisinās tiesas zālē. Un tomēr – te mēs uzreiz apjūkam: ja Jēzus grib, lai tiesnesis simbolizētu Dievu, tad šis tēls ir tik ļoti atšķirīgs no mūsu priekšstata par Dievu. 
Jēzus stāsta, ka tiesnesim nav bijības pret Dievu, un viņš neinteresējas, vai dara cilvēkiem taisnību. Līdzības jēga ir šāda: ja pat tik samaitātu un sliktu tiesnesi var pierunāt darīt pareizi, ja vien viņu traucē dienu un nakti, tad cik daudz vairāk Dievs, kurš pats ir Taisnība un kuram rūp cilvēki, parūpēsies par savējiem un gādās, lai taisnība tiek īstenota!

Līdzība pieņem, ka Dieva ļaudis ir kā prasītāji tiesā, kas gaida Dieva spriedumu. Un par ko ir šī tiesa? Visticamāk tie ir Jēzus sekotāji, kas tagad pulcējas ap Jēzu, gaidot, kad Dievs attaisnos viņus, kad tiks galīgi uzvarēts viss, kas pretojas Jēzus vēstij. Citiem vārdiem runa ir par to – kad tad beidzot kļūs redzams, ka Dievs ir attaisnojis pašu Jēzu un līdz ar Viņu arī Viņa sekotājus. Lai arī šis brīdis pats par sevi būs biedējošs, tas vienlaikus būs atbrīvojošs un attaisnojošs spriedums, uz kuru Dieva ļaudis ir gaidījuši un lūguši. Un, ja tas ir patiesi par šo īpašo brīdi visa Universa vēsturē, tad tas ir spēkā arī daudzās mazākās situācijās, kas piepilda kristieša ikdienas dzīvi.

Otrā līdzība sākotnēji šķiet aprakstām reliģisku notikumu, bet patiesībā arī tas izrādās tiesas process. Varētu pat sacīt, ka farizejs templī pats to jau bija pārvērtis sacensībā: viņa “lūgšana” ir tikai sava labo darbu uzskaitījums Dieva priekšā, un viņš pats sevi slavē un paaugstina, pazemojot muitnieku. Bet muitnieks, ar savu mazo ticību, tomēr ierauga lielo Dieva sirdi (sal. Lk 17:6) un pilnībā paļaujas uz Dieva žēlastību. Un Jēzus atklāj, ko saka dievišķais Tiesnesis: taisnots mājās aizgāja muitnieks, nevis farizejs.

Šīs divas līdzības kopā pasaka spēcīgu patiesību par to, ko apustulis Pāvils vēlāk nosauks par “taisnošanu ticībā”. Plašākā nozīmē runa ir par pēdējo tiesu, kurā Dieva izredzētie tiks attaisnoti pēc dzīves, kas pavadīta ciešanās un kalpošanā. Lai gan ienaidnieki no ārpuses vai iekšienes var apmelot un vajāt, Dievs atklās un parādīs, ka viņi patiesi ir Viņa ļaudis. Bet tas nenozīmē, ka jau tagad var noteikt, kas ir Dieva izredzētie, vērojot tikai ārējos tikumības simbolus vai sīkumainu bauslības ievērošanu. Ja gribi zināt, kur jau tagad redzama šī galīgā attaisnošana, meklē vietās, kur ir patiesa grēku nožēla un patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību.

“Šis aizgāja mājās taisnots” – tie ir vieni no vismierinošākajiem vārdiem visā evaņģēlijā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina desmit spitālīgos

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Kas būtu tas, kas liktu Tev skaļi iesaukties no prieka? Kas būtu tas, kas liktu Tev nokrist zemē – jā, tieši uz sava vaiga – kāda priekšā?

Pirms kāda laika es lasīju par diviem ceļotājiem, kuri nomaldījās Dienvidamerikas džungļos. Deviņus mēnešus viņi klejoja, nezinādami, kur atrodas un kā izkļūt no džungļiem. Beigu beigās, pēc daudzām piedzīvotām grūtībām un brīžiem, kad jau bija zaudējuši cerību, viņi tika atrasti un izglābti. Droši vien viņiem vairs nebija spēka skaļi gavilēt, taču sirdī viņi noteikti to darīja. Bet jo īpaši to izjuta viņu ģimenes un tuvinieki mājās.

Arī mēs varam iedomāties situācijas, kad prieka sauciens izlaužas pats no sevis. 
Kad ārsts pavēsta, ka kāds jums ļoti mīļš cilvēks ir veiksmīgi pārcietis operāciju un viņam viss būs labi. 
Vai kad pēkšņi tiek dzēsti visi jūsu parādi un dota jauna iespēja dzīvē.

Un nu vaicāsim: kas ir pārsteidzošāk – tas, ka viens no dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, gavilēja un krita Jēzus kājās? Vai tas, ka pārējie deviņi to nedarīja?

Evaņģēlists Lūkas atkal pievērš uzmanību Jēzus attieksmei pret svešinieku, pret to, kurš tiek uzskatīts par atstumtu. Tāpat kā līdzībā par samarieti, arī šoreiz tieši šis svešinieks atgādina īstajiem Dieva ļaudīm, ko nozīmē pateikties. 
Varbūt tie deviņi, kuri neatgriezās, baidījās – galu galā priesterim bija jāpārbauda vai patiesi notikusi dziedināšana, un varbūt viņi nevēlējās parādīties līdzās Jēzum, par kuru jau klīda dažādas runas un kurš bija nonācis tempļa vadības aizdomās turamo sarakstā. 
Varbūt viņi tik ļoti ilgojās atgriezties pie savām ģimenēm, ar kurām slimības dēļ nebija varējuši dzīvot kopā, ka viņiem pat prātā neienāca meklēt Jēzu.

Apustulis Lūkas nesaka, ka viņi būtu mazāk dziedināti. Bet viņš rāda, ka viņi bija mazāk pateicīgi. Pēc pazemības stundas seko pateicības stunda. Pazemība arī šeit paliek pamatā – tikai svešinieks, tikai samariešu vīrs, atdeva Dievam godu, apkaunodams “īstos ticīgos” (kuru pašu tautas vārds – Jūda – ebreju valodā nozīmē “slavēt”).

Bet ar to netiek atmaskoti tikai tie deviņi. Tiekam atmaskoti arī mēs, kas nepateicamies Dievam “vienmēr un par visu”, kā to mums māca Dieva Vārds (Ef 5:20). Ja mums ir kaut mazliet ticības, ar prātu mēs zinām, ka viss labais nāk no Dieva: katrs maizes kumoss, katrs elpas vilciens, katra melodija, katrs smaids drauga, bērna vai laulātā sejā – viss tas un vēl tūkstošiem lietu ir Viņa dāvana. Pasaulei nebija obligāti jābūt tik bagātai un skaistai. Tā varēja būt pelēka un skopa. (Un bieži vien mēs paši to padarām blāvāku, tomēr arī tad Dievs prot pārsteigt ar savu žēlastību.)

Kopš seniem laikiem ticīgie praktizējuši garīgu vingrinājumu – uzskaitīt un vārdā nosaukt Dieva dāvanas, pateikties par tām. Tas ir svētīgs ieradums, jo mūsu laikmetā mēs tik bieži uzskatām veselību, labklājību un ērtības par pašsaprotamām tiesībām.

Un tad Jēzus vārdi samarietim aicina paskatīties dziļāk. Viņam sacītais: “Celies augšā” skan kā atbalsis no augšāmcelšanās. Tāpat kā pazudušais dēls, šis vīrs bija “miris un tapis dzīvs”. Jaunā dzīve, kuru Israēls ilgojās sagaidīt nākamajā laikmetā, tajā dienā ienāca viņa dzīvē. Un tā atklāja viņā ticību, kuras viņš pats nebija apzinājies.

Atkal un atkal Evaņģēlijs rāda – ticība un dziedināšana iet roku rokā. Un ar ticību te nav domāta vien vispārēja reliģioza noskaņa, bet uzticēšanās tam, ka dzīvības un nāves Dievs darbojas caur Jēzu. Un ka tas nav tikai vispārīgs princips, bet patiesība šeit un tagad.

Šīs divas lietas – ticība un pateicība – tā ir pati kristietības būtība. Gan pirmajā gadsimtā, gan divdesmit pirmajā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Pazemība, piedošana un ticība… Kāda ir Tava sirds Dieva priekšā?

(Lk 17:1-10) Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” 
Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” 

Ir kāds labi zināms stāsts par cilvēku, kurš sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Īstā pazemība un kā es to esmu sasniedzis". Pats virsraksts jau ir sevī pretrunīgs – izklausās pēc pasaulē lielākās pazemības. 
Viens no lielākajiem paradoksiem, runājot par pazemību, ir šāds: tiem, kuriem tā patiesi ir, parasti nemaz neapzinās, ka viņiem šī īpašība piemīt.

Šīs dienas evaņģēlija fragmentā no Lūkas evaņģēlija Jēzus izteikumi šķietami ir dažādi un šķiet nesavienojami, tomēr tos visus vieno kopīgs pavediens – aicinājums uz pazemību. Tā ir pazemība, ko Jēzus mācekļiem un kalpotājiem jāmācās ne tikai ar prātu, bet ar visu dzīvi.

Vispirms Jēzus brīdina par kārdinājumiem un to, ka cilvēki var viens otru novest no ticības ceļa. Šeit varam atsaukties uz iepriekšējiem notikumiem evaņģēlijā – kur Jēzus pieņem tos, ko sabiedrība atstumj, bet farizeji cenšas viņus aizkavēt. Tomēr Jēzus brīdinājums nav tikai par to. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ticība bieži tiek pārbaudīta – reizēm līdz robežai, ko šķiet grūti izturēt. No tā nevar pilnībā izvairīties. Taču tas nekādā gadījumā nav attaisnojums tiem, kuri apzināti vai vieglprātīgi kļūst par cēloni otra ticības ievainošanai. Jēzus izsaka vienu no skarbākajiem brīdinājumiem evaņģēlijos: labāk būtu tikt ierautam jūras dzelmē ar dzirnakmeni ap kaklu, nekā nest sodu par kāda ticīgā pazudināšanu.

Kristīgiem vadītājiem un skolotājiem šis ir nopietns atgādinājums. Viņu vārdiem un rīcībai var būt tālu sniedzoša ietekme. Ja kāds, redzot garīdznieka vai ticīga cilvēka rīcību, domā: “Ja jau Dieva pārstāvji tā uzvedas, tad ticībai nav nekādas jēgas,” – tā ir traģēdija. Kā to var novērst? Atkal – pazemība.

Pēc tam Jēzus pievēršas piedošanai. Mēs bieži viegli nonākam morālā pārākuma pozīcijā: “Es taču neko sliktu neesmu darījis, tāpēc, ja es izvēlos tev piedot, esmu pārāks par tevi.” Un tad pēc pāris reizēm piedošana sāk šķist kā dāvana, ko otrs vairs nav pelnījis. Kāpēc atkal dot vēl vienu iespēju?

Bet Jēzus pieeja ir pilnīgi citāda. Piedošana nav varas apliecinājums. Piedošana ir kalpošana – tu neesi kungs, bet kalps tam, kuram piedod. Piedot atkal un atkal nevajadzētu kļūt grūtāk un grūtāk – tā nav elpas aizturēšana zem ūdens, kur katru reizi jāiztur arvien ilgāk. Ja tā ir, tad piedošanas būtība vēl nav saprasta. Piedodot, mēs neiegūstam morālus punktus. Mēs vienkārši dodam otram to pašu dāsno, laipno piedošanu, ko Dievs tik daudzkārt devis mums pašiem. Un šeit atkal atgriežamies pie pazemības avota – Dieva žēlastības. Ja rodas šaubas vai pretestība piedot, apstājies un apdomā, cik daudz Dievs tev jau ir piedevis.

Tāpēc nav pārsteigums, ka mācekļi šajā brīdī izsaucas: “Kungs, vairo mums ticību!” (Lk 17:5) Viņi saprot – tam visam būs vajadzīga lielāka ticība, nekā viņiem šķiet, ka ir. Un Jēzus atbilde ir skaidra: nav nepieciešama liela ticība, bet ticība lielam Dievam. Ticība ir kā logs – svarīgi nav tas, cik liels ir logs, bet tas, kas redzams caur to. Pat niecīgs lodziņš, ja tas vērsts uz dzīvo Dievu, uz Radītāju, kas darbojas caur Jēzu un Svēto Garu, atver ceļu uz spēku, kādu neesam iedomājušies. Bet tiklīdz šo spēku cenšamies lietot savam labumam, kļūst skaidrs, ka esam piemirsuši – šis Dievs ir nevis mūsu rīks, bet mūsu Kungs. Un atkal – viss sākas ar pazemību.

Noslēgumā Jēzus atgādina vēl kādu skarbu, bet vajadzīgu patiesību: neviena kalpošana, neviens nopelns, neviens ziedojums Dievam neliek Viņam kļūt mums parādā. Cik bieži cilvēki domā: “Es esmu tik daudz devis, tik daudz darījis – Dievam tas noteikti būs pieņemams.” Bet īstā kalpošana nāk nevis, lai ko iegūtu, bet pateicībā. Teikt: “Mēs esam necienīgi kalpi” (Lk 17:10), nenozīmē, ka mums trūkst pašcieņas vai mīlestības pret sevi. Tas nozīmē apzināties vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: Dievu nekad nevar ielikt parādnieka stāvoklī.

Un tas ir evaņģēlijs šodienai. Piedošana, ticība, kalpošana – tās visas sakņojas vienā sirds stāvoklī: pazemībā. Kaut mēs būtu ļaudis, kas ar atvērtu sirdi kalpo Dievam un cilvēkiem, nevis sev!  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Svētīgs tas... kura cerība ir uz To Kungu, savu Dievu

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu!
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu!
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem – pie viņiem nav glābiņa.
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, tai pašā dienā to nolūki zūd!
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, kura cerība – Kungs, viņa Dievs, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajās.
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs pieceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešinieku, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 

Es reiz lasīju, ka dažreiz krīzes situācijās, kad naudas nepietiek pat pašiem nepieciešamākajiem tēriņiem, un cilvēki iesaka sastādīt budžetu, un mēs tikai pasmaidām. Mēs paskatāmies uz situāciju un sakām: "Nekas tur nesanāks!" Bet tieši tad ir laiks saņemties, kā arī ir laiks paļauties uz Dievu. Tavas iespējas nav ierobežotas ar pagātni vai tagadni. Ja ar ienākumiem nepietiek, lai segtu visus pamatotus izdevumus, tomēr izdari, cik vien iespējams, un tad paļaujies uz Dievu, ka Viņš piepildīs tavas vajadzības. Skaties pāri savam tukšajam maciņam. Skaties uz savu Svētību Avotu. Pieņem dievišķo, neierobežoto apgādību. Dari savu daļu. Centies būt finansiāli atbildīgs domās un darbos. Lūdz gudrību un ieklausies Dieva vadībā. Tad atlaid bailes un vēlmi visu kontrolēt. Mēs visi zinām, ka diemžēl nauda ir nepieciešama arī ikdienas dzīvei..., bet Dievs to arī zina. 

F. B. Meijers (F. B. Meyer) ir teicis: “Mūsu ticība nav pilnīga, kamēr neiemācāmies, ka Dieva apredzība darbojas arī caur zaudējumiem… Pastāv ceļš caur lietu neizdošanos un zaudējumiem. Mums jāmācās atšķirt paļaušanos uz gadījuma veiksmi un paļaušanos uz Devēju. Veiksme var būt tikai uz kādu laiku, bet Devējs ir mūžīgs...”

Lasīt tālāk

Padomā par savu motivāciju...

(1Tim 2:1-7) Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. 

Kad mūsu uzmanības centrā ir vairāk tas, ko paši uzskatam par pareizu, vajadzīgu un svarīgu, nevis otra cilvēka vajadzības, visi to ātri pamana un zaudē interesi. Pat tad, ja darām kaut ko labu un vērtīgu – piemēram, dibinām kompāniju (kuras mērķis būs palīdzēt cilvēkiem), pārdodam produktu (kas varētu atvieglot kādu monotonu darbu), vai dalāmies ar savu ticību Jēzum –, mēs varam tik ļoti aizrauties, lai sniegtu izcilu “prezentāciju” un panāktu rezultātus, ka cilvēki vienkārši zaudē interesi un mūsu patiesais vēstījums viņu nesasniedz.

Savā grāmatā "Prezentēt, lai uzvarētu" (Presenting to Win by Jerry Weissman) Džerijs Veismans norāda, ka cilvēki komunikācijā pārāk bieži koncentrējas uz sava produkta vai pakalpojuma īpašībām, nevis uz jautājumu: “Kā tas var man palīdzēt?” Galvenais ir pievērst uzmanību ieguvumiem, nevis īpašībām. 

Viņš raksta: “Īpašība/kvalitāte ir kāds fakts vai raksturojums par tevi, tavu uzņēmumu, pārdodamo produktu vai aizstāvēto ideju. Savukārt ieguvums/pielietojums ir tas, kā šis fakts vai raksturojums palīdzēs cilvēkiem, kuri klausās. Ja gribi kādu pārliecināt, nepietiek tikai izstāstīt produkta vai idejas īpašības; tas ir jāpārvērš ieguvumā. Jo īpašības var būt klausītājiem nebūtiskas, bet ieguvums pēc definīcijas vienmēr ir saistošs un nozīmīgs.”

Arī Baznīcai un draudzei rūpēm par citiem vienmēr ir jābūt kā motīvam un sākuma punktam. Apustulis Pāvils raksta: “Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem...” (1Tim 2:1, 3).
Patiesas aizlūgšanas un pateicības "par visiem cilvēkiem" atklās Tavus motīvus. 

Vai rūpes un līdzcietība Tev vienmēr ir pirmajā vietā?

Vai Tu to dari tāpēc, ka tas ir pareizi? 

Vai tāpēc, ka Bībele to māca? 

Vai tāpēc, ka Tev patiesi rūp, lai otram cilvēkam būtu iespēja piedzīvot Dieva mīlestību un pestīšanu?

Lasīt tālāk