Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.

Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.

Lasīt tālāk

Vai Tu šodien esi vētrā?

(Mt 14:22-33) Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekams Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls."

Kad "Jēzus [...] lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu" – vai Viņš zināja, ka drīz sāksies vētra? Iespējams. Tad kāpēc Viņš sūtīja viņus briesmās? Manuprāt, lai viņi mācītos un pieaugtu; lai stiprinātu viņu ticību. 
Bībelē mēs lasām, ka tad, kad "Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams..., tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." ... Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!"" (25.-27. p.). 
Šeit es saskatu trīs svarīgas mācības: 

1. Kalpošana Dievam neatbrīvo no dzīves vētrām. Bet Jēzus ir apsolījis būt ar mums, kad tajās atrodamies. 
2. Tas, ko Tu uztver kā vēl vienu iespējamu problēmu, var būt Jēzus, kas nāk pie Tevis. Mācekļi domāja, ka Jēzus ir spoks, lai gan patiesībā Viņš bija viņu Pestītājs. 
3. Jēzus var neparādīties tad, kad Tu to vēlies, bet Viņš vienmēr ieradīsies laikā. Pirms Jēzus parādījās, mācekļi vairākas stundas bija pavadījuši vētrā. Un, kad Viņš ieradās, Viņš teica: "Es tas esmu. Nebīstieties." 

Ievēro, ka pirms Jēzus risināja to, kas mācekļus apdraudēja no ārpuses, Viņš parūpējās par viņu iekšienes līdzsvaru un mieru. Tieši tā Jēzus darbojas arī šodien. Vispirms Viņš maina Tevi... un tikai tad Viņš maina Tavus apstākļus. Rezultātā Tu pieaudz ticībā un galu galā esi labāk sagatavots tikt galā ar nākamo vētru, kas varētu Tevi dzīvē sagaidīt.

Lasīt tālāk

Aicinājums visiem

(Jes 55:1-5) Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. 

Tradicionāli reformātu un prezbiteriāņu teoloģijas (kalvinisma) nostāja ir bijusi tāda, ka Dievs ir absolūti suverēns grēcinieka pestīšanā. Kā arī pestīšana ir un tai ir jābūt Dieva darbam katra cilvēka labā, gan viņos, un ka nevar būt pestīšanas, kas nebūtu Dieva dāvana un Dieva veikums no sākuma līdz galam. Vārdu sakot, Dievs glābj, ko grib, bet vēlas, lai visi tiktu glābti; Dievs glābj tikai dažus, bet vēlas, lai visi tiktu glābti! 

Kā tas ir iespējams? Vai Dievs var būt patiess, piedāvājot glābšanu visiem, ja patiesībā Viņš ir nolēmis glābt tikai dažus? Ja Dievs patiesi vēlas glābt ikvienu cilvēku un ir tas, kurš glābj ikvienu cilvēku, vai tad nevajadzētu glābt ikvienu cilvēku? Tas ir jautājums, uz kuru es nevaru atbildēt. Neviens nevar atbildēt. 
(Tāpēc arī es, šķiet, neesmu šīs teoloģiskās domas sekotājs.) 

Taču tas, ka pestīšana ir Dieva darbs, ka Viņš nesaka visiem: "Dariet, ko gribat... nekas nav svarīgi... jo visi tiks glābti...", un tomēr Viņš vēlas, lai visi tiktu glābti, – tā ir nepārprotama Bībeles mācība. Pravieša izteiktā vēsts, ko mēs atrodam Jesajas 55:1-3 (un daudzos citos tekstos), ir "brīvais piedāvājums" vai "labi domāts evaņģēlija piedāvājums". Tad, kad Dievs saka: "Nāc! ... Kam slāpst, lai nāk! Lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib!" (Atkl 22:17), Viņš domā to, ko saka. Viņš vēlas, lai Tu nāktu; Viņš vēlas, lai ikviens nāktu. Viņš vēlas, lai visi tiktu glābti! 

Un, kā mūsu Glābējs teica saviem mācekļiem, aprakstot Svētā Gara darbu, kad Viņš būs sūtīts pasaulē Vasarsvētkos, Dievs (Svētais Gars!) pārliecinās pasauli par grēku, jo viņi netic Viņam. Tas ir grēks neatsaukties uz Kunga aicinājumu ticēt un tikt glābtiem. Dievs Tev ir piedāvājis mūžīgo dzīvību; kā Tu uzdrīksties atteikties no šādas žēlsirdīgā un dāsnā Dieva, Tava paša Radītāja, dāvanas! 

Lasīt tālāk

Pieci dzīvi mainoši jautājumi

(Rm 8:26-39) Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu. Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem viņš jau iepriekš ir noteicis, tos viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina.
Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? – Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs! Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai nelaimes, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens? Tā, kā ir rakstīts:
tevis dēļ mēs augu dienu topam nodoti nāvē,
mēs esam pielīdzināti kaujamām avīm.
Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 

Mūsu Bībeles lasījuma fragmentā apustulis Pāvils uzdod piecus dzīvi mainošus jautājumus, par kuriem būtu labi padomāt arī mums šodien:

1. "Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?" (Rom 8:31) Patiešām, ja Dievs ir mūsu pusē, kas var mums kaitēt? No kā mums ir jābaidās? 
2. "… viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas?" (Rom 8:32) Vai Dievs izglābs mūsu dvēseles un pēc tam atstās mūs pašiem par sevi rūpēties? Vai Viņš pievērstos mūsu mūžīgajām vajadzībām un ignorētu mūsu zemes vajadzības? Protams, ka nē! 
3. "Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?" (Rom 8:33) Vai Dievs? Nē! Viņš ir tas, kas mums ir devis jaunu statusu visa universa priekšā. Katra balss, kas mūs apsūdz, tostarp mūsu pašu balss, Debesu tiesā neko nenozīmē. Dieva pieņemošā attieksme pārspēj jebkuru noraidījumu. 
4. "Kas tos pazudinās?" (Rom 8:34) Kas tad mūs nosodīs? Cilvēki var vērsties pret mums, aprunāt mūs, bet Jēzus ir mūsu aizstāvības garants, un Viņš apklusinās jebkuru apsūdzību. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņa žēlastība jūs apklāj. 
5. "Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom 8:35) Apustulis Pāvils pats atbild uz šo jautājumu – nāve nevar un dzīvība nevar; eņģeļi nevar un dēmoni nevar; mūsu bailes par šodienu, mūsu raizes par rītdienu un pat elles spēki nevar atturēt no Dieva mīlestības (skat. Rom 8:38-39).

Nekas visā radībā nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājas Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 
Vai tas nav lieliski? 

Lasīt tālāk

Ļauj Dievam Tevi vadīt

(Rom 8:12-25) Tātad mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet, – jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. 
Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta. Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā. Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas redzama, vairs nav cerība. Vai tad kāds vēl cer uz to, ko viņš jau redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību to gaidīt gaidām. 

Dzīvē Tev katru dienu ir jāizdara neskaitāmas izvēles, jāpieņem lēmumi un jāizmanto/jāpazaudē iespējas. Tad vēl – Tev apkārt ir tik daudz cilvēku ar stingru pārliecību, ka viņi labāk zina kuru ceļu, viņuprāt, Tev vajadzētu iet…

Ja mēs varētu pagriezt laiku atpakaļ, gandrīz ikviens no mums vēlētos mainītu kādu no savām pagātnes izvēlēm, jo tās ir likušas mums nonākt "netaisnības" ceļā.
Uz otru pusi, mums bieži ir tendence domāt, ka mēs zinām pareizo ceļu, lai gan patiesībā mums par to nav ne jausmas. Tad kur ir garantija, ka (pat ja mēs kādus kļūdainos pagātnes lēmumus varētu izmainīt) jaunā izvēle būtu perfekti pareiza?

Es piedāvāju uz to visu paskatīties no citas puses.
Vai Tu līdz šim esi sekojis savām vēlmēm un instinktiem, vai arī konsultējies ar Tavu Radītāju?
Tu teiksi – Bet Dievs man ir devis smadzenes, lai tās izmantotu.
Protams, un mums tās ir jāattīsta.
Tomēr mums ir jāatzīst ka esam ierobežotas būtnes, un tas nozīmē, ka mūsu pašu instinktīvie lēmumi un izvēles būs ierobežoti veiksmīgas. Savukārt Svētais Gars vēlas Tevi vadīt pāri šiem ierobežojumiem. 

“…tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni." (Rom 8:14-16).

Kā Dievs mūs vada?
Objektīvi caur Savu Vārdu un subjektīvi caur Savu Garu.
Kad lasi Viņa Vārdu, Tu dzirdi Viņa balsi, un, kad Tu lūdz Viņam padomu, Viņš iedvesmo Tevi tā, lai Tu saprastu kura tad ir labākā izvēle.

Bet ja esi nokļuvis uz nepareizā ceļa, vērsies pie Dieva, un Viņš Tevi vadīs atpakaļ uz pareizā.
Tu varbūt šaubies – Vai Dievs tiešām runātu ar tādu cilvēku kā es?
Jā, “…, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā." (Rom 8:17).
Tu vari jau šodien ļaut Dievam vadīt sevi tā, lai reiz piedzīvotu Viņa apsolīto godību un būtu Viņa ‘mantinieks'. 

Lasīt tālāk

Dzīve saskaņā ar Dieva ieplānoto priekš Tevis

(Rom 8:1-11) Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas, jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma. Tā kā bauslība miesas dēļ bija nespēcīga un to nespēja, Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas dzīvojam nevis pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, patur prātā miesīgo, bet tie, kas pēc Gara, – garīgo. Miesas saprašana ir nāve, bet Gara saprašana ir dzīvība un miers, jo miesas prāts ir naidā ar Dievu, tas nepakļaujas Dieva bauslībai, nedz arī to spēj. Tie, kas ir miesīgi, nevar būt tīkami Dievam. Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos; kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder. Un, ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet gars caur taisnību ir dzīvs. Un, ja jūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis. 

Pamēģināšu to pateikt saviem vārdiem – kas dzīvo saskaņā ar Svēto Garu, tam prāts ir vērsts uz to, ko Svētais Gars vēlas; miesas/grēka vadīts prāts vada nāvē, bet Svētā Gara vadīts prāts dzīvo mierā (pēc 5.-6.p.). 
Citiem vārdiem sakot, Svētais Gars ir Dieva klātbūtne (nav trauksmaina! vai uzbrūkoša!), kas darbojas Tavā dzīvē. Tu vai nu nodod savu prātu apkārtējās sabiedrības ietekmju un apstākļu kontrolei, vai arī nodod to Svētā Gara kontrolei. 

Kā varētu izskatīties šāda dzīve? 
Iedomājies kā ir, ka vairs nav jābaidās. Iedomājies kā ir, ka ar iekšēju mieru un paļāvību saskaries ar finansiālām grūtībām vai dusmīgu priekšnieku. Iedomājies kā ir, ka ja saņem sliktas ziņas, bet tā vietā, lai ieslīgtu depresijā, Tu pārdomā konstruktīvus veidus, kā atrisināt problēmu. Iedomājies kā ir, ka sastopoties ar atteikumiem un šķēršļiem, Tu nepadodies vilšanās sajūtai. Iedomājies kā ir, ka atzīsti savas pieļautās kļūdas un tad droši dzīvo tālāk. Un iedomājies kā ir, ja to visu dari kopā ar Dievu (kā partneri uz kuru vari vienmēr paļauties). 
Un tad iedomājies kā tas ir, ka cilvēki nāk pie Tevis pēc padoma un mierinājuma, kad jūtas satraukti vai nomākti, jo Tavs miers ir tik pievilcīgs. 

Tas arī ir tas, ko Dievs Tevi ir aicinājis darīt katru dienu. Kad Tu sastopies ar cilvēkiem, kuri ir stresā, Tev ir jākļūst par miera, drošības un cerības nesēju viņiem. 

Lasīt tālāk

Nekļūsti par vergu nepareizām lietām

(Romans 6:12-23) Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm! Neatdodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušiem darīti dzīvi, un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam! Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai. 
Ko nu? Vai varam grēkot, ja vairs neesam padoti bauslībai, bet gan žēlastībai? Nē, taču! Vai tad nezināt, ka, nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību. Bet lai pateicība Dievam, ka, reiz būdami grēka vergi, jūs no sirds esat paklausījuši tai mācībai, kas jums nodota, un, atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai. Jūsu cilvēciskā nespēka dēļ es runāju vienkāršā cilvēku valodā. Tāpat kā jūs, ļaunu darīdami, reiz nodevāt savus locekļus kā vergus nešķīstībai un ļaundarībai, tā tagad nododiet savus locekļus kā vergus taisnībai uz svētumu. Kad jūs bijāt grēka vergi, jūs nekalpojāt taisnībai. Kāds tad toreiz bija jūsu auglis? Tāds, par ko jums tagad jākaunas; tas viss ved nāvē. Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā. Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā. 

Pirmajā gadsimtā (laiks, kad apustulis Pāvils raksta šo vēstuli) verdzība atšķīrās no verdzības mūsdienās vai arī verdzības Amerikā pirms 300 gadiem. Pirmkārt, romiešu vergi bija vai nu kara gūstekņi, vai arī tādi bija tāpēc, ka paši sevi pārdeva verdzībā. Tad vēl, vergi varēja precēties, uzkrāt bagātību, izpirkt savu brīvību, nodarboties ar uzņēmējdarbību utt. Ir vēstures avoti, kas norāda, ka vergs varēja nopelnīt atbrīvošanu pat septiņu gadu laikā.
Tomēr skaidrs ir viens – vergam arī toreiz bija jābūt pilnībā paklausīgam savam saimniekam.

Tas tad arī ir tas, par ko apustulis Pāvils domā, kad viņš raksta: "...nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt..." (16.p).

Kad runa ir par grēku, Bībele iezīmē 'sarkano līniju' un saka, ka to nedrīkst pārkāpt. Kāpēc? 
Tāpēc, ka tad, kad Tu to pārkāp pirmo reizi, vēlāk ir vieglāk to pārkāpt vēlreiz. Neatkarīgi no tā, vai Tava "izvēlētā atkarība" ir alkohols, nelegālas vai bezrecepšu zāles, pornogrāfija, azartspēles vai pārēšanās, Tu tici, ka vari visu kontrolēt, ka esi kungs, un tikai beigās saproti, ka patiesībā esi vergs. 
Viens no lielākajiem meliem, ko mēs sev sakām, ir: "Es varu atmest, kad vien vēlos". 

Protams, Dievs mums var palīdzēt izkļūt no jebkuras problēmas. Bet mēs varam pazaudēt tik daudz... 
Garīgā ziņā Tu vari zaudēt savu uzticēšanos Dievam. Personiski Tu vari zaudēt savu pašvērtības sajūtu. Sabiedrībā Tu vari zaudēt cieņu un ietekmi citu cilvēku vidū. Un, ja Tu neesi uzmanīgs, pat "labas" lietas var Tevi sāpināt un ievainot. Pārmērīgā koncentrēšanās prieks sasniegumiem var novest pie tā, ka Tu atstāj novārtā savu ģimeni un zaudējat laulību. Vergošana televizoram var kavēt Tavu garīgo izaugsmi. Pat pārāk liela piesardzība un apdomība (labas īpašības!) var neļaut Tev doties uz priekšu ticībā un īstenot Dieva doto potenciālu.

Kad Dievs (caur Savu Vārdu) saka "nē", Viņš nav tirāns un necenšas apgrūtināt Tavu dzīvi; Viņš Tevi aizsargā! 

Ja kaut kas draud Tevi paverdzināt, nedari to. 
Un, ja Tu jau esi "iekritis", vērsies pie Dieva, un Viņš Tevi atbrīvos.

Lasīt tālāk

Kāpēc eksistē draudze?

(Mt 9:35-10:8) Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.

Kāpēc eksistē draudze?
Vai tāpēc, lai mums būtu domubiedri ar ko parunāt?
Lai nodziedātu dažas slavas dziesmas un noskaitītu lūgšanu Dievam?
Varbūt cilvēki organizējas kā draudze, lai kopīgiem spēkiem uzturētu kādu baznīcu, kura tad varētu notikt dievkalpojumi?

Pirms atgriežamies pie šīm pārdomām, man jums ir jautājums – Kur atrodas draudze?
Daudzi atbildēs, pieminot adresi vai baznīcas ēkas nosaukumu.
Bīskaps Kipriāns (Cyprian - 3gs sākums) būtu atbildējis – tur, kur bīskaps, tur ir draudze.
Reformatori (16.gs) teiktu – tur, kur māca pareizas doktrīnas.
Anabaptisti – tur, kur kopā ir apzinīgi atgriezušies cilvēki.

Es piedāvāju šādu atbildi – CIK IR PULKSTENIS?
Ja ir svētdienas rīts, tad varētu lietot atbildes variantu ar kādu konkrētu adresi, bet ja ir otrdiena plkst.12:05 – tad skolās, darbavietās, ieturot lenču ar saviem draugiem vai kaimiņiem…

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Kristus toreiz paskatījās uz cilvēkiem sev apkārt un iežēlojās par tiem! Tad Viņš saka saviem tuvākajiem draugiem – "...strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā."
Ko tas nozīmē? Jēzus sāk praktiski rīkoties. Viņš sasauc kopā savus 12 sekotājus un dod tiem konkrētu rīkojumu – "...pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm…" Un tad Krisus dod uzdevumu: "Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus;..."

Baznīcā mēs parasti šādu sludināšanu/stāstīšanu sauc par evaņģelizāciju. Draudzes eksistences būtība ir sludināt to, ka Dieva Valstība ir atnākusi. Un draudzes cilvēki liecina par Kristu tur, kur mācītājs, bīskaps nevar piekļūt. Tāda ir draudzes kopā sanākšanas jēga.
Svarīgākais brīdis draudzes dzīvē ir tad, kad mēs visi izejam no baznīcas – pēc pēdējās lūgšanas. Mēs izejam no baznīcas, lai liecinātu par Kristu, par Dieva Valstību…

Lasīt tālāk

Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 

Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.

Lasīt tālāk

Dieva attieksme pret mums nav mainījusies

(Jņ 14:15-21) Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.” 

Grēks ir kaut kas, kas izjauc mūsu uzticēšanos Dievam. Grēks ir sabojātas, izjukušas attiecības. Mēs grēkojam – jo neuzticamies Dievam. Ja grēks ir sabojātas attiecības, tad kurš virziens tas ir: Dievs – cilvēks vai cilvēks – Dievs? Dieva mīlestība ir beznosacījumu mīlestība – tātad tā nemainās apstākļu ietekmē…

(Esmu par šo tēmu jau rakstījis senāk. Skatīt ŠEIT...)

Iztēlosimies sekojošu ainu –

Ir svētdienas rīts... tēvs vēl ir gultā… ienāk mazais dēls un redz, ka tēva acis vēl ir ciet… drēbes stāv uz krēsla... Un tad dēls paņem 1USD. Tēvs, kurš nebija vairs aizmidzis, tomēr to redzēja.
Kā Tu domā – kā tēvs jūtas. Es domāju, ka tēvs ir bēdīgs. 
Kāpēc? Vai tāpēc, ka ir nabagāks? Viņš bēdājas par dēla attieksmi.
Bet vai tēvs tagad vairs nemīl savu dēli? Vai mīlēs tikai tad, kad atnesīs naudu atpakaļ?
Pēc dažām dienām mazais dēls izdomā - tā nebija labi darīts… in viņš atnes 1USD atpakaļ…
Ko tēvs tagad darīs? Tēvs saka - es Tev piedodu.
Vai piedod tikai tāpēc, ka atnesa naudu?
Tēvs piedod tāpēc, ka mīl… un tāpēc, ka dēlam ir vajadzīga piedošana.
Mēs cilvēki, reizēm neesam perfekti vecāki, bet Dievs IR! Dieva attieksme nekad nemainās…

Par to arī runā Jēzus Kristus, kad aicina savus sekotājus turēt VIŅA baušļus. (Kas ir Kristus bauslis? Šajā pašā Jāņa evaņģēlijā to varam lasīt – "Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu." (Jņ 13:34)
Dievs aicina mūs mainīt mūsu attieksmi.
Tas arī ir patiesas reliģijas mērķis – mainīt mūsu attieksmi.

Lasīt tālāk

Kāds ir Dievs? Jēzus mums to atklāj...

(Jņ 14:1-14) “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu. 

Kāpēc Tu kalpo Dievam? 
Tev ir bail degt un mocīties tad, kad būs jānonāk tajā brīdī/vietā, ko Bībele sauc par elli? 
Vai arī debesu labumi šķiet kaut kas pārāk labs, lai to palaistu garām? 
Kāds ir tas Dievs, kuru Tu pielūdz, kuram tici, kuram kalpo? 

Atkal es vēlos atskatīties uz tēmu, par kuru jau reiz esmu rakstījis (skatīt ŠEIT...).
Nav svarīgi vai Stāsts par Lielajiem Grēku Plūdiem ir reāls vēsturisks notikums vai līdzība, bet tas mums ļauj nojaust, aizdomāties un mazliet saprast kādu svarīgu patiesību par Dievu – Kāpēc Dievs nepielieto savu bezgalīgo spēku, gudrību un varu, lai risinātu šīs grēka pasaules problēmas? Tas ir tāpēc, ka tas jau neko neatrisinātu!
Grēka problēmu nevar atrisināt ar spēku! 

Tomēr nav pareizi teikt, ka Dievs neko nedara!
Viņam ir cits, daudz labāks plāns, kas patiešām darbojas!

(Jņ 14:6-7) Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” 

Jēzus Kristus ir Dieva atbilde šīs pasaules GRĒKA problēmai!

Lasīt tālāk

Kā tas ir – atklāt Dievu nepareizā gaismā

(Jņ 10:1–10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. 
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. 

(Apd 2:42-47) Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām. 
Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos. 

Mūsu šodienas Bībeles lasījumā (no Apustuļu darbu grāmatas) varam lasīt par apbrīnojamu sadraudzību un vienprātību kāda valdīja pirmkristiešu draudzē pašos tās iesākumos. Tad, protams, nav brīnums, ka notiek kā mēs lasījām – “...baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos..." (Apd 2:47). 
Tad Evaņģēlija fragmentā lasām, kā Jēzus uzsver Labā Gana balss pazīšanu un avju sekošanu tai. Vai nav brīnišķīgi? Sprediķi varētu tagad beigt, sakot – ejiet un dariet arī jūs tāpat! 

Bet es jums atzīšos – mani nodarbina viens jautājums, kurš ienāca prātā, kad sākot gatavot šo sprediķi, es izlasīju šos Svēto Rakstu fragmentus – Kāpēc tā nenotiek šodien? Varbūt mēs esam nepareizas avis? Varbūt apustuļi (tātad draudzes vadība) nedara kaut ko īsti pareizi? Varbūt es, kuram būtu patreiz jāiejūtas gana lomā, neesmu īsti “labs gans”?

Tad es atcerējos kādu stāstu Bībelē (Vecajā derībā), par to, ko piedzīvoja Mozus (manuprāt viens no labākajiem dievbijības paraugiem - kādam vajadzētu būt ticīgam cilvēkam).
Es esmu par šo stāstu domājis un rakstījis jau pirms vairākiem gadiem (skat. ŠEIT...).
Ja manas toreizējās atziņas būtu jāpasaka vienā teikumā, tad Dieva teiktais Mozum varētu tikt formulēts šādi – "Tāpēc ka tu mani nostādīji nepareizā gaismā, tu neieiesi apsolītajā zemē!"
Tas ir nopietns grēks – parādīt Dievu nepareizā gaismā! 

Tad, ja mēs runājam par savu ticību, ja sakām citiem, ka esam kristieši, ticīgi cilvēki – vai viss ir kārtībā ar Dieva atklāšanu/parādīšanu citiem? Kādu Dievu redz tie cilvēki, kuri klausās jūsos un redz jūsu dzīvi? Vai cilvēki reizēm nedomā – cik labi, ka es neesmu tajā draudzē! 

Kad pārdomājam/lasām par draudzes pašiem sākumiem (kā tas aprakstīts Apustuļu darbu grāmata), es ticu, ka draudze toreiz bija iepazinusi Jēzu Kristu. Viņi sekoja Viņam kā Labajam Ganam. Un tieši šī Labā Gana jeb Jēzus Kristus patiešām(!) pazīšana, bija tas, ko kaimiņi, darbabiedri un radinieki viņos redzēja.
Apkārtējie redzēja/saskatīja viņos Jēzus Kristus atklāšanos. 
Lai Dievs dod, ka cilvēki, kas ir ap mums, TO varētu saskatīt arī tagad – šodien, rīt…

Lasīt tālāk

Neatpazītais Jēzus uz ceļa

(Lk 24:13-35) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. 

Šoreiz es savu pārdomu vietā gribu piedāvāt mācītāja Osvalda Gulbja sprediķa mazu fragmentu, kas tika sprediķots pirms gandrīz precīzi 45 gadiem. Mācītājs O.Gulbis (dzimis 26.12.1910. Jelgavā – miris 02.10.1979. Longailendā (ASV)) 20 gadus bija Ņujorkas latviešu draudzes mācītājs.

Kas bija Jēzus divi mācekli, mēs patiesībā nemaz nezinām. Tiem, tā sauktajiem 12, viņi nepieder. Bet sveši šie 12 viņiem nav. Viņi ar tiem tiekas.
Tā ir iespējams, ka ari šie divi ir tur klāt, kad pirmās nedēļas dienas rītā Lieldienu stāstā pieminētās sievietes pārnāk ar Lieldienu vesti: Kristus augšāmcelies! Mācekli netic. Nevar būt! Nav iespējams! Tāpat, acīm redzot, domā arī šie divi.
Vienam vārds ir Kleops, pilnā vārdā Kleopatrs (Kleops ir vārda Kleopatrs saīsinājums).
Kas ir otrs? Mēs nezinām. 3.gadu simtenī domāja, tas esot bijis kāds Sīmanis. Varbūt, varbūt nē. Kāds autors domā, ka runa te nav vis par 2 mācekļiem, bet par viru un sievu un ka tieši tāpēc arī otras personas vārds nav pieminēts. Varam jau ari tā domāt. Bet zināt nezinām.
Kad viņi abi - vai nu tie ir divi vīrieši, vai virs un sieva - ar Jēzu iepazinušies, ari to nezinām. Ļoti iespējams tikai Pūpolu svētdienā - ozianna saucienu sajūsmināti. Un varbūt tieši tāpēc viņi no Jeruzalemes aiziet, ir tik briesmīgi vīlušies.
Jēzus ir miris. Briesmīgi. Bet it kā ar to vēl nebūtu diezgan - kā miris? Kā noziedznieks. „Bet mēs cerējām,” viņi saka.
[…]
Tas būtu gaužām bēdīgs stāsts, ja ceļā šiem sarūgtinātajiem cilvēkiem nebūtu piebiedrojies Jēzus, kaut ari nepazīts.
[…] (1978.g. 9.aprīlī) 

Cik labi, ka šie divi uz ceļa sāka neatpazītājā personā ieklausīties. Tas izmainīja visu. Pavisam ar citu noskaņojumu viņi varēja doties atpakaļ uz Jeruzālemi.

Un nepazīts Viņš reizēm ir arī mums. Augšāmcelto Jēzu pasaule nepazīst. Pasaule pazīst Jēzu, kas ir miris. 
Bet Viņš ir ieinteresēts uzrunāt cilvēkus arī šodien tieši tāpat kā toreiz. 
Ja varbūt mūsdienu cilvēki nezin un nepazīst Bībeli (ar tiem diviem ceļā uz Emmausu varēja diskutēt par Svētajiem Rakstiem!), tomēr es esmu pārliecināts, ka Kristus atradīs veidu kā sākt sarunu ar mums. 

Tāpēc klausīsimies uzmanīgāk, kad Viņš arī mūs uzrunā...

Lasīt tālāk

Kādam Dievam mēs kalpojam

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 

Bija Pūpolsvētdiena un visa ģimene devās uz baznīcu. Bet 5 gadus vecais Jānītis palika mājās ar auklīti, jo viņam sāpēja kakls.
Kad ģimene atgriezās mājās, viņi atnesa vairākus pūpolu zarus. Mazais Jānītis, uzzinot, ka tie ir atnesti no baznīcas, ziņkārīgi jautāja, kam tie baznīcā bija vajadzīgi.
“Nu kā, Jānīt, vai tad Tu nezini,” tētis saka paskaidrot, “cilvēki klaja zarus uz ceļa, kad Jēzus gāja garām…”
“Nu, vai zināt!” Jānītis iesaucās, “vienā svētdienā, kad es neaizeju, tad viņš ierodas...” 

Jau labu laiciņu atpakaļ es rakstīju par trīs reliģijas modeļiem (skatīt šeit... un šeit...). 
Īsumā to varētu paskaidrot šādi: 
Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī). 
Otrais jeb pseido-kristīgais modelis – viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? (jo Viņš tika sodīts mūsu vietā). 
Trešais modelis (bibliskais) – risina ļaunuma cēloņus manī, aizskar manu egoismu... 

Vai tas bieži nav parasta kristieša pirmais jautājums – Ak Dievs, kas būs ar mani? 
Īstas reliģijas centrā nav uztraukums par to – kā Dievs izglābs MANI. Visa uzmanība ir koncentrēta uz mīlošo Dievu, kurš vēlas glābt visu pasauli. 
Ieskaties vēlreiz, ko raksta apustulis Pāvils par Jēzu Kristu:

…kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. (Flp 2:6-8)

Vai tas Tevi nesaviļņo?
Tāds ir Dievs, kuram es kalpoju.
Tāds ir Dievs, kurš aicina mūs Viņam uzticēties! 

Lasīt tālāk

Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

(Jņ 11:17-27) Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” 

Vai ievērojāt – Marta uzsāk šo sarunu ar ļoti drosmīgu apgalvojumu. “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris!” Kas tas ir? Viedoklis? Pieviltas cerības?
Manuprāt Marta šeit vienkārši pauž savu ticību. No savas pieredzes viņa zina, ka, ja Jēzus ir tuvumā, tad neredzīgie sāk redzēt, kurlie dzird un paralizētie sāk staigāt. Viņa to ir redzējusi jau vairākas reizes.
Viņa pazīst Jēzu - galu galā viņš ir tāds kā ģimenes draugs, kurš bieži ciemojas pie viņiem. Tāpēc, ka Marta pazīst Jēzu, viņai ir pietiekami daudz zināšanas par Jēzu un pieredze, kuru Marta ir ieguvusi esot ar Viņu kopā.
Tieši tāpat Dievs grib veidot attiecības ar mums… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs uzzinātu par Viņu vairāk… un varētu uzticēties.

Martas uzticēšanās gan tiek izaicināta tādā pakāpē, kādu mēs lielākā daļa droši vien savās ikdienas gaitās nekad nepiedzīvojam – 

Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” […] Vai tu tici tam?

Mums šodien ir daudz vieglāk.

Mēs zinām, ar ko šis stāsts beidzās. Martas brālis Lācars iznāca ārā no kapa.
Tāpēc viņas atbilde Jēzum pirms šī brīnumainā notikuma atklāj mums vēl kādu īstas ticības/uzticēšanās šķautni.

“Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē…”

Marta ir sapratusi (balstoties uz savu pieredzi, uz to, ka viņa pazīst Jēzu), ka Jēzus IR Kristus (Mesija) – Mesija, kas ir no senatnes apsolītā Dieva atbilde un risinājums visām šīs pasaules sāpēm, traģēdijām un problēmām.

Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”

Dievs vēlas, lai arī mēs mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš mums dod!
Tāpēc Dievs mums dod Savu Vārdu, dod Sakramentus… 
Tāpēc Viņš caur mūsu ikdienas dzīves piedzīvojumiem vēlas mums atklāt un paskaidrot: “Tāds es esmu...”

Lasīt tālāk

Redzīgie un neredzīgie (patiesums vs godīgums)

(Jņ 9:1-41) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. [...]
(Jēzus) sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. [...]
Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. [...]
Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja... [...]
Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja... [...]
Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja... [...]
Tad tie viņu izdzina ārā.
Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?”
Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.”
Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”
Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?”
Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.”

Es pirms apmēram 13.gadiem es rakstīju to, cik (manuprāt!) katram ir svarīgi būt patiesam un godīgam (skat. šeit...). Tagad tikai varu piebilst, ka savas domas par to neesmu mainījis :)

Un vēl – (manuprāt!) šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Kristus beigu beigās farizejiem arī saka apmēram to pašu:
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas.
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis.
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi.

Bet farizeji ir tik pārliecināti par 'savu taisnību', ka nav gatavi pieņemt to, kas ir acīm saredzams.

Kā ir ar mums?
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies?
Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?

Lasīt tālāk

Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 

Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 

Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 

Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

Lasīt tālāk

Ko Dievs teiks?

Jesajas 58:5-9-12 Sauc pilnā rīklē, netaupies! 
Cel savu balsi kā ragu! 
Stāsti manai tautai
par tās pārkāpumiem
un Jēkaba namam
par viņa grēkiem!
Dienu no dienas
tie meklē mani,
manas gaitas
tie kāro zināt –
itin kā tauta,
kas taisnību darījusi,
kas sava Dieva tiesas
nav pametusi,
tie jautā man tiesas spriedumus,
Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām
un tu neredzēji,
vārdzinājām sevi
un tu nezināji! –
pat gavēņa laikā
jūs meklējat sev tīkamo
un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos,
un neganti triecat ar dūri –
ne tāda nu jūsu gavēšana,
ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu,
diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi,
kad galvu liec kā niedri,
tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni,
Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, –
kad tiek atraisītas apspiestības važas,
kad noņem spaidu jūgu,
kad apspiesto atlaiž brīvībā
un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo
tu dali savu maizi,
kad nabagu un bezpajumtnieku
tu ieved namā,
kad ieraugi kailo
un apģērb viņu,
kad nenovērsies no otra,
kas tāds kā tu pats, –
tad tava gaisma izlauzīsies ausmā,
tava dziedināšana steigs plaukt,
taisnība ies tev pa priekšu,
un Kunga godība būs tavs aizsegs. 

Makss Lukado (Max Lucado) raksta: "Mēs esam visu laiku bagātākā kristiešu paaudze. Mēs esam attapīgi  izglītoti un pieredzējuši. Mēs varam apceļot pasauli divdesmit četrās stundās vai nosūtīt kādam ziņu milisekundē. Mums ir pieejami visizsmalcinātākie pētījumi un medikamenti. Mums ir pietiekami daudz resursu. Ar tikai 2 procentiem no pasaules graudu ražas pietiktu (ja tos sadalītu!) lai visā pasaulē nebūtu bada un nepietiekama uztura problēmas. Uz planētas ir pietiekami daudz pārtikas, lai katram cilvēkam būtu divi tūkstoši pieci simti kaloriju dienā. Mums ir pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu izsalkušos… Kad jūsu mazbērni atklās, ka dzīvojāt laikā, kad 1,75 miljardi cilvēku bija nabadzīgi un 1 miljards bija izsalkuši, ko viņi par to teiks?" 

Vēl svarīgāk ir, ko Dievs teiks? 

Kad Vecās Derības izraēlieši sūdzējās, ka Dievs neatbild uz lūgšanām pat pēc tam, kad viņi bija gavējuši, Viņš tiem sacīja: "Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk... maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs..." (7–9.p - Glika tulk.). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kaut ko ļoti svarīgu: citu vajadzību apzināšanās un cenšanās darīt visu iespējamo, lai tās apmierinātu, ir ārkārtīgi spēcīgs apliecinājums mūsu uzticībai Dievam. Viņš priecājas par mūsu laipnajiem darbiem. Izvēlēsimies koncentrēties uz citu vajadzībām, nevis domāt tikai par sevi. 

Lasīt tālāk

Tuvojies Dievam

(Ps 27:1, 4-9) Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
[...] 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 

Saules sistēmā ir dažādas planētas. Merkurs (Saules sistēmas mazāka planēta, kas apriņķo Sauli 88 dienās) ir karsts, bet Neptūns (viena no Saules sistēmas milzu planētām un apriņķo Sauli 165 Zemes gados) ir auksts. Tas ir tāpēc, ka Merkurs atrodas tuvu Saulei un Neptūns ir tālu. Planētu virsmas temperatūru un klimatu nosaka daudz un dažādi aspekti, bet viens no ļoti svarīgiem faktoriem ir tās atrašanās tuvums siltuma avotam. 

Un tā tas ir arī mūsu garīgajā dzīvē. Kā Dieva bērniem mūsu garīgo temperatūru nosaka tas, cik tuvu esam Jēzum. Mēs bieži varam citiem stāstīt, ka ļoti gribētu būt tuvāk Dievam. Bet patiesība ir tāda, ka mēs esam tik tuvu Viņam, cik vēlamies būt, cik nolemjam būt un cik disciplinējam sevi būt. Mūsu tiekšanās pēc Dieva atklāj mūsu aizraušanos ar Dievu vai tās trūkumu. 
Psalma autors rakstīja: 

"Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs." (Ps 27:8). 

Mums vajadzētu vēlēties Viņu satikt un iepazīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, Viņš mums apsola, ka mēs Viņu atradīsim. Dievs neslēpjas no mums. Pravietis Jesaja šo Dieva plānu apraksta sekojoši: "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Jes 9:1). Savukārt apustulis Jēkabs raksta: "Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums..." (Jēk 4:8). 
Nav gluži tā, ka no mums nekas netiek sagaidīts. Protams, visa Labā iniciators ir Dievs, tomēr Viņš nav vardarbīgs attiecību veidošanā. Ja mēs atsaucamies Viņa aicinājumam un ilgojamies, meklējam un tuvojamies Viņam, Viņš tuvojas mums. Dievs nespiež mūs veidot attiecības ar Viņu. Mums ir jātic, jāgrib un jātiecas pēc tā. Un jo tuvāk mēs nonāksim Dievam, jo vairāk mēs ilgosimies pēc Viņa. 
Tāpēc tuvosimies Viņam un tas būs arī mūsu piedzīvojums. 

Lasīt tālāk

Šis ir Mans mīļais Dēls

(Mt 3:13-17) Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Pravieša Jesajas grāmatā 42:1-4 atrodam tekstu, kas tiek uzskatīts par pravietojumu par Jēzu Kristu. 
“Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk...” (1.pants; ja Tev ir iespējams, izlasi visus pirmos četrus pantus). 
Dieva pravieša Jesajas pierakstītie vārdi ļoti līdzinās tiem vārdiem, kuri atskanēja no debesīm Jēzus kristībās (Mt 3:17). Tātad... Dievs iedvesmoja PIERAKSTĪT vārdus par Jēzu Kristu pravieša Jesaja grāmatā (kas ir uzrakstīta apmēram 1000 gadus pirms Viņa atnākšanas uz zemes), pēc tam šos vārdus PASAKOT tad, kad Jēzus iegāja Jardānas upē, lai tiktu kristīts (tā simboliski uzsākot savu misiju). Un ar to aizraujošie vēsturiskie fakti nebeidzas. 

Pravietis Jesaja, protams, rakstīja senebreju valodā. Savukārt Mateja evaņģēlijs ir sarakstīts sengrieķu valodā. Tātad orģināltekstos lietotie vārdi, kas raksturo Dieva attieksmi, atšķiras – ebreju valodā 'ratsah' un grieķu valodā 'eudokéō'. Bet interesanti ir tas, ka tie nozīmē vienu un to pašu: 'būt patiesi sajūsmā par kādu vai kaut ko'. Turklāt gan ebreju, gan grieķu vārdiem ir īpaši specifiska pieskaņa. Abi šie vārdi nozīmē ne tikai 'būt apmierinātam', bet arī kaut ko līdzīgu kā 'atjaunot' vai 'atrisināt'. Abās valodās ir doma par izpirkšanu. Svētie Raksti mums atkal un atkal parāda, ka Jēzus Kristus ienāca šajā nekārtīgajā, nemierīgajā pasaulē tieši izpirkšanas dēļ. Viņš atnāca, lai atjaunotu mūsu attiecības ar Dievu. Tā arī ir Bībeles galvenā tēma no sākuma līdz beigām. 

Lasīt tālāk