Kur vērsties pēc palīdzības?

(Ps 25:1-10) 
Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu,
mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā,
neļauj maniem naidniekiem smieties par mani!
Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi,
liec tos kaunā, kas steidzas nodot!
Savus ceļus, Kungs, ierādi man,
savas takas man iemāci!
Vadi mani savā patiesībā un māci mani,
jo tu esi mans glābējs Dievs,
uz tevi es ceru augu dienu!
Atceries savu žēlsirdību, Kungs,
un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!
Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini,
atceries mani ar žēlastību,
jo tu, Kungs, esi labs!
Labs un taisnīgs ir Kungs,
tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš,
viņš vada pazemīgos uz taisnprātību,
māca pazemīgiem viņu ceļu.
Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība –
tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības.

Kad Tev ir nepieciešama palīdzība, atver 25.psalmu. Šis ir tas gadījums, kad Tu vari ņemt Dāvidu kā piemēru: 

1. Dāvids zināja pie kā griezties – “Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu”(Ps 25:1). Es atceros kādu sarunu, kurā kāds cilvēks vēlējās, lai draudze lūgtu par viņa ģimenes locekli, kuram tikko bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Cik ātri mūsu dzīve var mainīties! Kur mēs varam vērsties šādos brīžos? Bībelē Dievs tiek saukts/apzīmēts ar daudziem dažādiem vārdiem, un viens no tiem ir 'Jehova-Rafa' (Tas Kungs, kas tevi dziedina). Cik brīnišķīgi! Ar Dievu neviena slimība nav neārstējama, un tas nozīmē, ka šodien Tu vari griezties pie Viņa ar drošu pārliecību. 
2. Dāvids zināja, kam uzticēties – “mans Dievs, tev es uzticos” (Ps 25:2). Katrs cilvēks, kurš dzīvo bez Dieva, ir pats ieņēmis Dieva lomu savā dzīvē. Labos laikos tas var šķist viegli, labi un interesantu. Bet kā ar ļaundabīgām šūnām, sirdsdarbības traucējumiem, atlaišanu darbā, mājas pazaudēšanu un tālruņa zvaniem, kas agrā rīta stundā sniedz sliktas ziņas? Kam tad Tu uzticēsies? 
3. Dāvids zināja, kā lūgt: “Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs” (Ps 25:4-5). Teologs Ričards Fosters (Richard Foster) raksta: “Lūgt nozīmē mainīties. Mūsu lūgšanas ir tas, ko Dievs izmanto, lai mūs pārveidotu. Ja mēs nebūsim gatavi mainīties, mēs drīz vien pārtrauksim lūgt." 

Tātad, kur vērsties pēc palīdzības? 

Vai Tu jau griezies pie Dieva un uzticēji Viņam visu? 
Vai par to, kas Tevi satrauc, nospiež vai nomoka, esi lūdzis? 

Ja nē, tad nav nozīmes lieki kavēties... 


 
(Savu lūgšanu vari ierakstīt arī šeit kā komentāru.) 

Lasīt tālāk

Kā mēs varam ‘darīt labu visiem’?

(Gal 6:1–16) Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību! Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi. Katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu, jo katram jānes sava nasta. Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. 
Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Šodienas Bībeles lasījums mums sniedz dažas idejas par to, kā mēs varētu sekota apustuļa Pāvila dotajam aicinājumam 'darīt labu visiem'. 
Pirmkārt, mēs varam mīlestībā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies acīmredzami nepareizo ceļu. Apustulis iesaka sekojošu pieeju – ja "kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā" (Gal 6:1). Tas nozīmē – tad, ja mēs redzam, ka kāds nedzīvo dievbijīgi, mums ir izvēle. Mēs varam visu ignorēt un ļaut notikt tam, kas vien notiks, vai arī mēs varam censties palīdzēt (protams, maigā un nenosodošā veidā!). 
Otrkārt, mēs varam palīdzēt un atbalstīt cilvēkus, kas nonākuši grūtībās. Apustulis to formulē šādi: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2). Ja kādam ir sarežģījumi, problēmas, vai pat nelaimes gadījums, mēs varam piedāvāt praktisku un emocionālu atbalstu. Mēs varam lūgt par cilvēkiem. Mēs varam piedāvāt pat tik vienkāršu atbalstu, kā vienkārši sēdēt un klausīties. 

Treškārt, mums ir jāizvairās no salīdzināšanas. Apustulis Pāvils dod padomu, ka “katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu...” (Gal 6:4). Sevis salīdzināšana ar citiem agrāk vai vēlāk noved pie sāncensības, nesaskaņām un aizvainojumiem. Tāpēc, lai darītu labu citiem, mums viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un jāizvairās no nosodīšanas, kritizēšanas un salīdzināšanas. 
Ceturtkārt, mēs varam pateikties cilvēkiem un arī dalīties ar viņiem. Apustulis iesaka, lai katrs draudzes loceklis “visos labumos dalās” (Gal 6:6). Ja kāds mums ir palīdzējis, būsim pateicīgi. Bet atbalstot un palīdzot citiem nedomāsim, ka viņu pienākums tagad ir mums parādīt īpašu pateicību par to, ka mēs izdarījām kaut ko labu. Tas bija mūsu pienākums!
Visbeidzot, mums ir jāsaprot, ka visi šie iepriekšējie padomi nav domāti, lai mūs apgrūtinātu, ierobežotu vai pavēlētu. Tam ir jānotiek dabīgi. Ja sekojam Svētā Gara pamudinājumam, tad tas notiks pats no sevis (apskatiet 7.-8. pantu). Ja mēs darām kādam labu tikai tāpēc, lai kaut ko nopelnītu vai iegūtu, tad patiesībā mēs nemaz nedarām labu, mēs tikai cenšamies izpatikt cilvēkiem. Būsim vairāk ieinteresēti Dieva sirdī.

Lasīt tālāk

Beidz vilcināties!

(Lk 9:51-62) Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. 
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” 

Izšķērdējot vai pazaudējot naudu, pastāv iespēja to atgūt. Bet, ja tas, ko Tu pazaudē, ir laiks, tad atgūšana var būt neiespējama. 

Viens no skumjākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir atrodams šajos vārdos: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem. (Lk 9:61)” Bībelē nekur nav rakstīts, ka kāds no vēlākiem Kristus sekotājiem būtu bijis tāds cilvēks, kurš vispirms atvadījās no visiem saviem draugiem... 

Vēl vairāk – vilcināšanās un perfekcionisms iet roku rokā. Mēs sakām: "Ja es nevaru to izdarīt pareizi un perfekti, es to nedarīšu vispār!" 
Nē, pirms Tu to izdarīsi pareizi, Tu, iespējams, kļūdīsies pat vairākkārt. Katrā veiksmes stāstā ir arī šaubu, kļūdu un izaicinājumu nodaļas, (un tās ir mācīšanās un izaugsmes nodaļas). Jēlas universitātē tika veikts pētījums. Pēdējā kursa studentiem pastāstīja par stingumkrampju bīstamību un viņiem tika dota iespēja veselības centrā veikt bezmaksas potēšanos. Lai gan lielākā daļa studentu bija pārliecināti, ka viņiem ir vajadzīga vakcinācija, uzmini, cik daudzi nekavējoties devās un saņēma vakcīnu? Trīs procenti! Citai grupai tika lasīta tā pati lekcija, bet papildus tam tika iedota universitātes pilsētiņas karte ar atzīmētu veselības centra atrašanās vietu. Pēc tam viņiem tika lūgts apskatīt savus iknedēļas grafikus un izvēlēties konkrētu laiku, kad saņemt pretpoti. Uzmini, kas notika? Ieradās deviņas reizes vairāk studenti kā no pirmās grupas. 

Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Tev ir jākonkretizē prioritātes un attiecīgi jāsaplāno savs laiks. Tev ir jānosaka termiņi un konkrēti darāmā soļi. "Šodien!" ir tā diena, par kuru Tu runāji vai domāji vakar. Tāpēc pārtrauc vilcināties un dari to, kas jādara.

Jā, varbūt mums reizēm neveicas, bet tā mēs augam un mācamies. Dievs izmanto arī katru neizdošanos vai kļūdu, lai mūs veidotu. Ja mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē vai izvairāmies darīt to, uz ko Dievs mūs aicina, mums ir nopietni jāpadomā un jāpajautā sev - kāpēc?
Nepietiek tikai ar labiem nodomiem kaut ko mainīt savā dzīvesveidā vai darīt kaut ko jaunu. Lai gan Dievs ir apsolījis, ka mūs svētīs, vadīs un dos Savu žēlastību, ir ikdienas dzīves jomas, kurās ir jārīkojas mums. Mums ir jāsper solis pareizajā virzienā. Pat ja mēs kļūdāmies, Dievs mūs nenosoda un nepamet, bet vienmēr ir mums klāt.
Lūgsim, lai Dievs piepilda mūs ar drosmi doties uz priekšu.

Lasīt tālāk

Kristīts – iegremdēts

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti. 
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. 

Iegremdēšanos (viena no grieķu vārda βάπτω nozīmēm) var saprast vismaz divos veidos. 
Pirmkārt, tas nozīmē būt iemērktam vai pagremdētam. Šo vārda nozīmi var attiecināt uz brīdi, kad mēs tiekam kristīti. Kristības nozīmē to, ka mēs paļaujamies uz Kristus nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos mūsu pestīšanas dēļ. Bet tas tomēr nozīmē daudz vairāk nekā tikai kādas darbības ar ūdeni. Ja vien mēs savā dzīvē neturpinām sekot Kristum, tad jauks kristību dievkalpojums nozīmē tikai to, ka mēs, kas ceremonijas sākumā bijām sausi, tad kļuvām slapji. 

Šeit parādās otrā definīcija. Iegremdēšanās nozīmē arī dziļu iesaistīšanos kādā darbībā. Mums ir pilnībā jāuzticas Kristum. Mums ir jābūt ietērptiem Viņā. Visam, ko mēs darām, ir jānāk no Viņa. Katrai daļai no tā, kas mēs esam, jābūt Viņa piepildītai. Mums ir jābūt Viņa ieskautiem. 
Apustulis Pāvils savā vēstulē galatiešiem argumentē: 

... jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū (Gal 3:27-28). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kādu svarīgu patiesību – kopš kristību brīža Dieva bērniem ir kopīga Kristus identitāte un liktenis. Viņu statusu vairs nenosaka rase (ebrejs vai grieķis), sociālā šķira (vergs vai brīvais) vai pat dzimums. Tāpēc mums ir jāsaglabā Kristus klātbūtnes sajūta it visā, pat domāšanas veidā. Viņš vienmēr ir klāt, mums tikai jāpaliek ietērptiem (jeb iegremdētiem) Viņā. 

Lasīt tālāk

Uzticēšanās Trīsvienīgajam Dievam

(Rm 5:1-5) 
Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 

(Jņ 16:12-15) 
Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. 

Pacietība, izturība un uzticēšanās ir kaut kas, kas aug kopā ar mums. Padomājiet par visiem maziem bērniem, kurus pazīstat. Viņu izpratne par pasauli noved pie tā, ka viņiem ir ļoti maz pacietības. Ja viņi kaut ko vēlas, tad viņi to sagaida tieši tajā pat brīdī. Bet, jo vairāk bērns pieaug, jo vairāk viņš sāk saprast gaidīšanas iemeslus būs spējīgs iemācīties uzticēties (vai arī neuzticēties, ja persona vai sabiedrība ap viņu ir neuzticama). 

Mūsu attiecības ar Dievu ir ļoti līdzīgas. Mums bieži vien var būt maza bērna nepacietība un neuzticēšanās Viņa plāniem, taču, jo vairāk mēs izprotam Dievu, lasām Viņa Vārdu un runājam ar Viņu lūgšanā, jo vairāk attīstās mūsu uzticība Viņam. 
Patiesībā mēs varam izmantot katru problēmu periodu un katru šķietami neatbildēto lūgšanu, lai stiprinātu savas attiecības un uzticību Dievam. Apustulis Pāvils to definē šādi: “... zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam” (Rm 5:3-4). Mācīsimies saprast neveiksmes un kavēšanos kā iespēju tuvoties Dievam un meklēt Viņa gudrību un vadību. Izturība, ko mēs veidojam, var kļūt par iespēju Dieva plānu piepildīšanā (jo mēs sākam atpazīt Dieva rokrakstu, skaidrāk sadzirdēt Viņa pamudinājumus). 
Es (priekš sevis!) iedrošinos pārfrāzēt vēstules Romiešiem 5.nodaļas 3.un 4.pantu šādi – '... mēs turpinām slavēt pat tad, kad mūs nomāc nepatikšanas, jo mēs zinām, ka nepatikšanas var radīt mūsos kaislīgu uzticēšanos... uzturot mūs modrus attieksmē pret to, ko Dievs darīs tālāk'.

Lai Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara žēlastībā mūsu meklējumi pēc Viņa, pat ikdienas satraukumos un stresā, problēmās un krīzes brīžos, var būt daļa no tā Dieva apsolītā brīnuma, kas padara mūs tādus, kādus Viņš mūs vēlas izveidot.

Lasīt tālāk

Tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [un meitas]

(Ap.d.2:1-21) 
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu:
pēdējās dienās notiks, saka Dievs,
es izliešu savu Garu pār visu miesu,
un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos,
un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus,
un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm
es izliešu savu Garu tajās dienās,
un viņi pravietos.
Es darīšu brīnumus augšā debesīs
un zīmes apakšā uz zemes –
asinis, uguni un dūmu mākoņus.
Saule pārvērtīsies tumsā
un mēness asinīs –
pirms nāks Kunga lielā un spožā diena.
Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts. 

Būt kaut kā “ietekmē” nozīmē būt kāda cita vai kaut kā pakļautam vai kontrolētam. Tava ģimene un draugi, Tevis lasītās grāmatas un sociālo mediju konti, kuriem Tu seko, ietekmē Tevi un palīdz veidot to, kas Tu esi šodien. Tas darbojas šādi: cilvēki, kuros Tu ieklausies, ietekmē Tavu domāšanu; Tava domāšana ietekmē to, ko Tu dari; Tava darbība ietekmē Tavu raksturu; un Tavs raksturs lielā mērā nosaka to, ko Tu dzīvē piedzīvosi un sasniegsi. 

Mūs var ietekmēt citi, bieži neapzinoties savu varu pār mums — cerams, ka viņu ietekme uz mums ir laba, bet var būt arī slikta — tāpēc ir svarīgi, lai mēs paši apzinātos, kuriem iespaidiem mēs ļaujamies. 

Labākais ietekmētājs, kāds vien Tev varētu būt, ir Jēzus Kristus. Tev jāļauj Viņam uzrunāt Tavu sirdi un prātu. Tas var notikt tad, kad Tu lasi Bībeli, apmeklē dievkalpojumus un pavadi laiku lūgšanās. 
Jo vairāk laika pavadīsim kopā ar Jēzu Kristu, jo līdzīgāki Viņam kļūsim. 

Kad mācekļi Vasarsvētku dienā tika piepildīti ar Svēto Garu, tas viņus iespaidoja tik ļoti, ka daži cilvēki pat pieļāva iespēju par pārmērīgu alkohola lietošanu. Bet Pēteris sacīja: "Šie cilvēki nav piedzērušies, kā jūs domājat. Ir tikai deviņi no rīta! Par šo fenomenu jau ir senatnē rakstījis pravietis Joēls: Es izliešu Savu Garu pār visiem cilvēkiem...” (Ap.d.2:15-17 mans teksta pārstāsts). 
Apustuļu darbu grāmatas turpinājumā mēs atkal un atkal lasām, ka tad, kad cilvēki redzēja Pētera un pārējo mācekļu drosmi un saprata, ka viņi ir neizglītoti, parasti zvejnieki, visi bija pārsteigti un aptvēra, ka šīs neparastās jaunās kustības piederīgie ir kādas līdz galam nesaprotamas Jēzus Kristus ietekmes iespaidoti.
Mēs šodien saprotam, ka tā bija Svētā Gara pārsteidzošā darbība. Un tas pats brīnums var pārveidot arī mūsu dzīvi.

Jēzus Kristus apsolījums saviem sekotājiem ir spēkā arī šodien:

...tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [un meitas]. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu [un meitu] tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. (Rom.8:14-17)

Lasīt tālāk

Mīlēt Dievu un ienīst ļaunumu

(Ps.97) 
Kungs valda! Lai līksmo zeme, 
lai priecājas visas salas!
Tumši padebeši apkārt viņam,
taisnība un tiesa viņa troņa pamats.
Uguns iet viņam pa priekšu,
visur sadedzina viņa naidniekus.
Apgaismo pasauli viņa zibeņi –
redz to, un lēkā zeme.
Kalni kā vasks kūst Kunga priekšā,
visu zemju Kunga priekšā.
Stāstiet, debesis, viņa taisnību,
skatiet, visas tautas, viņa godību!
Apkaunoti visi tēlu pielūdzēji,
kas lielās ar saviem elkiem, –
klanās viņam visi dievi!
Klausās un priecājas Ciāna
un līksmo Jūdas meitas
par taviem spriedumiem, Kungs!
Tu, Kungs – Visuaugstais pār visu zemi,
tik augstu pār visiem dieviem!
Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu,
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 

Ja Tu esi mazliet līdzīgs man, tad audzināšana, saņemtā izglītība un apkārtējā kultūra mūsos izraisa tādu kā vilcināšanos lietot vārdu 'naids' jebkurā situācijā. Tomēr ir jāatzīst, ka Bībelē šis vārds tiek lietots ne tikai gadījumos, kur mums tiktu dots padoms ne-nīst. 

Vai ir pieļaujami kādi gadījumi, kad sajūtu, priekšstatu vai darbības apzīmēšanai, vārdi 'nīst' un 'naids' būtu piemēroti? 

Kā Dieva bērniem, mums tiek atgādināts, ka ir jāmīl tas, ko Viņš mīl... Bet kā ar šodienas rakstvietas 10.pantu, kur tiek dots padoms: "Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!" (Ps.97:10)?

Mūsdienu pasaulē daudzi kristieši nespēj pieņemt šādu attieksmi. Tā vietā bieži vien ir tendence spēlēties ar ļaunumu, paturot to tuvumā izklaidei un pat aizbildinoties ar tā klātbūtni. Bieži cilvēki saka: “Nu, es nevaru izvairīties no ļaunuma, jo tas ir man visapkārt! Tāpēc labākais, ko varu darīt, ir mēģināt to mazliet ierobežot vai saprātīgi pārvaldīt..."

Šāda domāšana ir bīstama maldīšanās. Mēs nevaram pārvaldīt vai savaldīt ļaunumu. Dieva Vārds atklāj, ka tiklīdz mums ir kaut vai kāda ļauna doma, mēs esam grēkojuši. Citiem vārdiem sakot, ja plānosim ļaunumu mazliet ierobežot paši saviem cilvēcīgiem spēkiem vai gudri menedžēt, tad noteikti cietīsim sakāvi.
Mēs dzīvojam pasaulē, kuru caurstrāvo grēks, no kura nav iespējams 100% izvairīties.

Tomēr mums nav jākļūst bezcerīgiem. Šajā pašā psalmā mēs varam izlasīt brīnišķīgu apsolījumu: 

Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu... (Ps.97:10-12)

Dievs mums dāvina risinājumu, kas ir "[iesēts] priekš taisnā un priekš sirdsskaidrajiem". 
Un tā ir Dieva žēlastības dāvana – Viņa dāvātā spēja mīlēt labo. Tad, kad mēs mācāmies mīlēt to, ko mīl Dievs, mēs automātiski mācāmies ienīst ļaunumu.
Lūdziet šodien Tam Kungam gudrību atpazīt grēcīgās lamatas un spēku darīt to, kas ir pareizi.

Lasīt tālāk

Misericordia Domini – tā Kunga labestība

(Ps.30) Es cildināšu tevi, Kungs, – 
kā no akas tu mani izcēli, 
tu neļāvi naidniekiem smieties par mani! 
Kungs, mans Dievs, es brēcu uz tevi, 
un tu mani dziedināji, 
Kungs, no šeola tu mani uzvedi, 
tu dzīvu izvedi mani no bedres! 
Dziediet Kungam jūs, uzticīgie, 
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Jo tik mirkli viņa dusmas, 
bet uz mūžu viņa labvēlība! 
Vakarā raudas nāk sērst, 
bet no rīta līksme. 
Savā pārticībā es teicu: 
nemūžam neklupšu! 
Kungs, savā labvēlībā tu darīji mani stipru kā kalnu – 
līdzko tu novērsies, es iztrūcinājos! 
Tev, Kungs, es saucu, 
savu Kungu es karsti lūdzos: 
kāds tev guvums no manām asinīm 
vai ja es nokāptu bedrē? 
Vai tad pīšļi slavētu tevi, 
vai tie paustu tavu patiesību? 
Uzklausi, Kungs, 
žēlo mani, Kungs, 
esi man palīgs! 
Tu pārvērti manas vaimanas dejā, 
tu noraisīji man maisu 
un apjozi mani ar prieku, 
lai dzied tev mans gods un neklusē! 
Kungs, mans Dievs, mūžam pateikšos tev!

Dievs ir ar mums vienmēr, lai ko arī mums nāktos piedzīvot. 

Padomā par to – Tu esi pakritis, bet tad, pateicoties Dieva žēlastībai, Tu atkal vari piecelties. Neatkarīgi no tā, cik tumša nakts, Tu esi izdzīvojis, lai redzētu jaunu rītu. Laiki mainās un attiecības mainās, bet Dievs vienmēr ir tas pats. Viņš ir tas, kurš Tevi izveda cauri visām grūtībām pagātnē, un Viņš sola būt ar Tevi katru dienu arī turpmāk. 

Vai ievēroji psalma autora vārdus "tu noraisīji man maisu un apjozi mani ar prieku". Tas nozīmē, ka Tu atkal esi uz kājām un atkal vari priecāties. Dzīvībai nepieciešamā valgme nāk no akas, kas ir Tevī, un Tas Kungs ir Tas, kas piepilda šo aku. Ļauj tam plūst! Tev nav jānopelna svētību straume, vienkārši ļauj tai plūst.
Septiņpadsmitā gadsimta angļu garīdznieks un vēsturnieks doktors Tomass Fullers (Dr. Thomas Fuller) ir teicis: "Ja nebūtu cerības, sirds salūztu." 
Neatkarīgi no tā, ko Tu šobrīd pārdzīvo, nepadodies, kamēr nepiedzīvo jaunu rītu. Tas ir katras tumšās nakts beigu solījums – rīts vienmēr nāk. Pēc katras vilšanās, neveiksmes vai nodevības noteikti atnāks jauns rīts. Lai nekas neliedz Tev tam noticēt! 
Dievs nožāvēs tavas asaras, un Tu pamodīsies ar jaunu dziesmu. Vakardiena beidzās vakar. Ir jauna diena, tāpēc pasteidzies to izbaudīt!

Sāpes ir neizbēgama dzīves un izaugsmes sastāvdaļa! 
Mirkli padomā par dažām sāpju sajūtu svētībām:

1. Tas ļauj Tev zināt, ja Tavā ķermenī ir kaut kas nepareizi, kaut kas ir jāuzlabo. 
2. Tas liek Tev saprast/atzīt/pieņemt stāvokli, par kuru Tu iepriekš nezināji (varbūt pat kaut ko tādu, kas varētu atņemt Tavu dzīvību). 
3. Tas liek Tev pārkārtot prioritātes, termiņus un meklēt palīdzību. 
4. Tas liek Tev pakļauties ārstēšanai (kas var nepatikt) ticot, ka tā Tevi padarīs atkal veselu.

Vai saproti ideju? Lai cik dīvaini tas nešķistu, jo vairāk Tu baidies un pretojies sāpēm, jo sliktāk var kļūt. Tas, kam mēs pretojamies, saglabājas, un, jo vairāk mēs sāpēm pretosimies, jo stiprākas tās kļūst. Kad grūtniecei sākas dzemdības, mediķu komanda parasti iesaka “atslābināties”. Viņi zina, jo vairāk viņa cīnās ar sāpēm, jo spēcīgākas tās kļūs un jo ilgāks būs dzemdību process. 
Kad izjūti sāpes, necīnieties ar tām. Izdzīvo tās un ļauj tām sasniegt savu mērķi. 
Tāpēc mans šodienas padoms priekš manis un Tevis – iemācīsimies izturēt un pārdzīvot šo sāpju laiku, zinot, ka Dievs mums ir apsolījis kaut ko tik brīnišķīgu, ko mēs pat tagad aptvert nespējam!

Lasīt tālāk

Priecāsimies!

(Ps.118:1-2, 14-29) Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!
Lai saka Israēls: uz mūžiem viņa žēlastība!
...
Mans spēks un vara ir Kungs, viņš man tapis par pestīšanu.
Uzvaras gaviļu balsis taisno teltīs: Kunga labā roka ir jaudājusi!
Kunga labā roka ir pacelta augstu! Kunga labā roka ir jaudājusi!
Es nenomiru, es paliku dzīvs, lai izstāstītu Kunga darbus.
Rātin rāja mani Kungs, bet nāvei neatdeva mani.
Atveriet man taisnības vārtus, ka ienāku tajos pateikties Kungam, –
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos.
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, ka tu tapi man par pestīšanu!
Akmens, ko namdari atmetuši, ir tapis par stūrakmeni.
Kungs licis tam notikt, mūsu acīm tas liekas brīnums.
Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!
Ak, Kungs, glāb jel mūs, ak, Kungs, liec, lai mums izdodas!
Svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Mēs jūs svētījam no Kunga tempļa!
Kungs ir Dievs, viņš mums iededza gaismu! Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem!
Tu esi mans Dievs, un es pateikšos tev – mans Dievs, es tevi cildināšu!
Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!

Ir viegli pateikties Dievam tad, ja mums ir lieliska diena. Bet ko darīt, ja diena ir grūta? 
Kad esam vīlušies un stresā? Vai arī tad, kad mēs negaidīti piedzīvojam bēdas un slimības? 
Problēmu brīžos mēs varētu sākt domāt, ka priecāšanās ir ārpus mūsu spēju robežām. 

Psalma autors paziņoja, ka 'šo' dienu ir radījis Tas Kungs un tāpēc viņš priecāsies par to. Tā bija viņa apņemšanās, neatkarīgi no tā, kas viņam būtu jāpiedzīvo. 
Šāda veida 'priecāšanās' nenozīmē, ka mums ir jābūt laimīgiem par to, ka piedzīvojam grūtības. Tas nenozīmē, ka mums ir jānoliedz ja mums sāp, un jāstaigā ar liekulīgu smaidu uz lūpām. 
Mēs varam piedzīvot dziļu un patiesu prieku, neskatoties uz apstākļiem, jo zinām, ka mūsu Dievs ir lielāks par visu, ar ko mēs saskarsimies vai piedzīvosim. Mēs zinām, ka Viņš vienmēr ir ar mums un neatstās mūs vienus bezcerīgās situācijās. Mēs arī zinām, ka Viņš beigu beigās darīs visu par labu. Mēs, iespējams, nesaprotam 'kā', bet Viņš izmantos to, ko mēs piedzīvojam, lai radītu jaunas iespējas. 
Vēstulē romiešiem Pāvils saka: 

Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību... (Rom.5:3-4). 

Dieva dotā atklāsme mums parāda, ka Lielā Realitāte ir daudz pārāka par to, kas bieži izsauc mūsu stresu, pārdzīvojumus vai bēdas. Mums ir pamats patiesam priekam. 

... žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis un ar savām asinīm mūs no mūsu grēkiem atbrīvojis un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, – viņam lai gods un vara mūžu mūžos! Āmen! (Atkl.14:6) 

Tātad, ja pienāk kāda grūtāka diena, mums ir izvēle. Mēs varam sūdzēties un apšaubīt Dievu, vai arī mēs varam priecāties, zinot, ka Dievs ir kopā ar mums, un Viņš visu izmantos mūsu labā. 

Lasīt tālāk

Jaunas debesis un jauna zeme

(Jes.65:17-25) Jo es, redzi, radu 
jaunas debesis un jaunu zemi. 
Iepriekšējās vairs nepieminēs, 
tās vairs nenāks ne prātā. 
Bet priecājieties un līksmojiet 
mūžam par to, ko es radu, 
jo es radu Jeruzālemi priekam 
un tās tautu – līksmībai. 
Es priecāšos par Jeruzālemi 
un līksmošu par savu tautu, 
vairs nedzirdēs tajā 
nedz vaimanas, nedz raudas. 
Tur nebūs vairs zīdaiņa, 
kas dzīvo vien dažas dienas, 
nedz sirmgalvja, 
kas savu dienu mēru neizdzīvo. 
Kas simts gados nomiris, 
tas būs vēl jauneklis, 
kas nesasniegs simts gadus, 
būs ticis nolādēts. 
Tie namus cels un tajos dzīvos, 
vīnadārzus stādīs un augļus baudīs. 
Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, 
un nestādīs, lai baudītu citi. 
Jo kā koka mūžs 
būs manas tautas mūžs, 
mani izredzētie paši 
izmantos savu roku darbu. 
Viņu pūliņi nebūs velti, 
un bērni tiem nedzims postam, 
tie būs Kunga svētības sēkla 
un viņu pēcnācēji ar tiem. 
Un būs tā – 
pirms viņi sauks, 
es jau atbildēšu, 
vēl viņi runās, 
es jau uzklausīšu. 
Vilks un jēriņš ganīsies kopā, 
un lauva ēdīs salmus kā vērsis, 
bet čūskas barība būs pīšļi; 
nedz ļauna, nedz posta nedarīs 
visā manā svētajā kalnā,” 
teica Kungs.

Reizēm es skatos kādu ēku renovācijas televīzijas programmu, kurā raidījuma vadītājs bieži saka mājas saimniekam: "Iztēlojies!" ('Imagine this!'). Pēc tam īpašnieks dodas prom, kamēr vecās lietas tiek atjaunotas un vienmuļās sienas un grīdas tiek pārkrāsotas. Vienā epizodē mājas īpašnieks pēc renovācijas bija tik ļoti priecīgs, ka līdzās citām pacilātības izpausmēm parādījās vārdi: "Tas ir neticami!" 

Viens no pārsteidzošākajiem “iztēlojies!” Bībeles fragmentiem ir atrodams pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā. Cik žilbinoši fantastiska aina! Paredzamā debesu un zemes atjaunošana nākotnē (17. pants), nav tikai kosmētiskas dabas uzlabojumi. Viss tiek aprakstīts tik dziļi un reāli. "Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs" (21.p.). Vardarbība paliks pagātne. Viss ir jauns. Gandrīz vai neticami – "ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā" (25.p.). 

Kaut arī pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā paredzētās izmaiņas tiks pabeigtas nākotnē, Dievs, kurš vada universālo atjaunošanas projektu, jau šobrīd darbojas pie šo pārmaiņu ieviešanas mūsu dzīvēs. Apustulis Pāvils mums apliecina: "Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns." (2.Kor.5:17). 
Vai Tev nešķiet, ka mūsu pasaulei ir nepieciešama restaurācija? 
Vai Tavu dzīvi nebojā šaubas, nepaklausība un sāpes? 
Pilnīga dzīves pārmaiņa caur Jēzu ir īsta un skaista... un pieejama tiem, kas lūdz un tic. 

Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. Tādēļ ka nāve ir caur cilvēku un caur cilvēku ir arī mirušo augšāmcelšanās. Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve. (1.Kor.15:19-26) 

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! 

Atveriet man taisnības vārtus, 
ka ienāku tajos pateikties Kungam, – 
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos. 
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, 
ka tu tapi man par pestīšanu! 
Akmens, ko namdari atmetuši, 
ir tapis par stūrakmeni. 
Kungs licis tam notikt, 
mūsu acīm tas liekas brīnums. 
Šī ir diena, ko Kungs devis, 
gavilējiet un līksmojiet šodien! (Ps.118:19-24)

Radīšanas un atjaunošanas Dievs! 
Tu zini, kādas pārmaiņas manā dzīvē ir vajadzīgas. 
Lūdzu, strādā manā sirdī un dzīvē jau šodien. 

Lasīt tālāk

Saplīsis, lai būtu vērtīgs

(Ps.31:9-16) 
Kungs Dievs man devis mācītu mēli, 
lai zinātu līdzēt nogurušam, 
ar vārdu viņš modina ik rītu, 
ik rītu modina manas ausis, 
lai es kā māceklis klausītos! 
Kungs Dievs atdarījis manas ausis – 
es nedumpoju un nenovēršos! 
Muguru es griežu sitējiem 
un vaigu – bārdas plēsējiem, 
savu vaigu es neslēpju 
no kauna un spļāvieniem. 
Bet Kungs Dievs palīdz man, 
tādēļ es netieku kaunā, 
tādēļ mans vaigs kā krams, 
zinu, ka kaunā nepalikšu! 
Mans Attaisnotājs jau tuvu, 
viņš turēs par mani strīdu, 
stāsimies blakus – 
kurš stās man tiesā pretī, 
lai nāk! 
Redzi, Kungs Dievs man palīdz – 
kurš gan atzīs mani par vainīgu, – 
(Jes.50:4-9a) 

Tu mani nedevi naidnieka rokā, 
man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk. 
Žēlo mani, Kungs, jo man grūti – 
bēdu saēstas manas acis, 
mana dvēsele un mana miesa. 
Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve, 
un mani gadi nopūtās paiet, 
mana grēka dēļ izsīkst mans spēks 
un mani kauli izdēd. 
Visiem naidniekiem es par apsmieklu 
un kaimiņiem par slogu, 
par biedēkli saviem paziņām – 
kas redz mani uz ielas, bēg no manis! 
Kā mironis esmu izmests no sirds, 
esmu kā aizsviests trauks. 
Daudzus es dzirdu čukstam: 
briesmas visapkārt, – 
sadevušies tie kopā pret mani, 
sazvērējušies atņemt man dzīvību! 
Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, 
es saku: tu esi mans Dievs! 
Tavā rokā ir mani laiki – 
glāb mani no naidnieku rokas 
un maniem vajātājiem! 

Vai esi kādreiz piedzīvojis kaut ko tādu, kas licis Tev justies emocionāli un garīgi salauztam? 
Varbūt Tev šķita, ka esi sadauzīts sīkos gabaliņos? 
Varbūt Tu mēģināji cīnīties, censties un nepadoties, lai plaisas, kas Tavā dzīvē parādās, nekļūst lielākas, lai stāvoklis nepasliktinās? 

Ar apzīmējumu "jūtamies salauzti", mēs varam raksturot tādas sajūtas kā pazemojums, nevērtīgums un apkaunojums u.c. 
Arī Bībelē ir atrodamas pārdomas par šo tēmu. Piemēram, 31.psalma autors rakstīja: "Kā mironis esmu izmests no sirds, esmu kā aizsviests trauks." 
Kāpēc kādu trauku izsviež? Tāpēc, ka saplīsuši podi nav īpaši noderīgi. Podiem ir jāvar saturēt sevī to, kas tur ielikts vai ieliets. Bet, ja trauks ir saplīsis vai saplaisājis, tad tas nevar izpildīt savu mērķi. Tad tāds nederīgs trauks tiek ignorēts, paslēpts skapja dziļumā vai izmests... un aizstāts ar kaut ko jaunu. 
Šī salauztā, sadauzītā trauka analoģija Bībelē tiek izmantota ne vienu reizi vien. 

Dažkārt varam justies, ka esam nelabojami salauzti, atstumti un nevēlami. Varbūt mums pat šķiet, ka Dievs nevar mūs izmantot, jo mēs esam pārāk ievainoti un mūsu dzīvē ir pārāk liels juceklis. Bet patiesībā Dievs ir tuvu tiem, kas ir salauzīti. 
Jau lasītā 31.psalma autors saka: "Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, es saku: tu esi mans Dievs! Tavā rokā ir mani laiki – glāb mani..." (Ps.31:15-16). 
Vēl tiešāku uzmundrinošu atziņu lasām pravieša Jesajas grāmatā: "Bet Kungs Dievs palīdz man,

tādēļ es netieku kaunā... Mans Attaisnotājs jau tuvu, viņš turēs par mani strīdu, stāsimies blakus – kurš stās man tiesā pretī, lai nāk!" (Jes.50:7-8). 

Dievs mūs nepamet. Kad esam savainoti, Viņš ir mums īpaši tuvu. Mēs varētu just vēlmi apslēpt savus "salauztos gabalus", bet Viņš vēlas nākt un izveidot no tiem ko skaistu. 
Japāņiem ir tradīcija, ko sauc par 'kintsugi' – viņi salabo savus saplīsušos keramikas izstrādājumus, izmantojot zeltu. Tas ne tikai padara keramikas izstrādājumu atkal lietojamu, bet arī palielina tā vērtību. Kad mēs ielaižam Dievu savā sabrukumā, salauztībā un apkaunojumā, Viņš mums atgādina, cik mēs Viņam esam vērti. Un Viņš var pārveidot visu, kas ir salauzts par kaut ko skaistu. 

Varbūt Tu pēdējā laikā esi salabojis kaut ko salauztu. Vari ierakstīt šeit zemāk komentāros – kā Tu juties to darot? Jeb varbūt vari atrast savā mājā kaut ko, kas ir bojāts un to salabot? Padalies ar projekta rezultātu.

Lasīt tālāk

Ļaut iet tam, kas ir pagājis

(Jes.43:16-21) Tā saka Kungs, 
kas jūrā pašķir ceļu 
un taku varenos ūdeņos, 
kas izved cīņā kararatus un zirgus, 
gan karaspēku, gan stipriniekus – 
tie guļ vienuviet un necelsies, 
noplakuši kā apdzisis deglis! 
“Nepieminiet bijušo 
un nedomājiet par pagājušo. 
Redzi, es visu darīšu jaunu, 
jau tagad tas raisās, 
vai vēl neapjēdzat – 
es sataisīšu tuksnesī ceļu 
un tukšatnē upes, 
mani godās lauka zvēri, 
šakāļi un strausenes, 
jo es tuksnesī došu ūdeni 
un upes tukšatnē, 
lai padzirdītu savu izredzēto tautu, 
tautu, ko es sev veidoju, 
lai tie teic manu slavu!

Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem! 
Nav tā, ka es to jau būtu ieguvis vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus ir mani ieguvis. Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū. (Filip.3:4-14) 

Reizēm mums gudri cilvēki dod padomu neaizmirst mūsu vēsturi, mācīties no tās. 
Reizēm padoms ir tieši pretējs – nedomāt par to, kas bijis, nekoncentrēties pagātnē. 
Arī Bībelē ir sastopami abu veidu padomi... un katram ir sava vieta. 

Šoreiz par to, kad labāk ir "[aizmirst] to, kas ir aiz muguras, un [tiekties] pēc tā, kas priekšā." (skat. Filip.3:13) 
Pateikt: "Aizmirsti pagātni!", ir vieglāk nekā to izdarīt. Šķiet, ka dažas atmiņas paliek mūsos, liekot mums koncentrēties uz savu pagātni un negatīvām emocijām atkal un atkal. Kad esam pārdzīvojuši daudz cīņu un sirdssāpes, mēs reizēm varam sākt domāt, ka tāda būs mūsu dzīve arī turpmāk. 
Bet Dievs vienmēr dara kaut ko jaunu. Viņš ir Radītājs. Viņš strādā, lai izlīdzinātu to, ko esam piedzīvojuši, un tad mūs atjaunotu. Reizēm Viņš arī rada pavisam jaunas lietas. Bībelē ir teikts: 

Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās, vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu tuksnesī ceļu un tukšatnē upes... (Jes.43:18-19). 

Kad mēs koncentrējamies uz pagājušo, uz to, kas bijis iepriekš, var būt grūti ieraudzīt to, ko mums vēlas dot Dievs. Bet tad, kad mēs sākam nolikt malā slikto, ko esam piedzīvojuši, mēs kļūstam atvērti nākotnei, ko Dievs mums ir paredzējis. Mums jau nav jāatbrīvojas no mūsu pieredzes tādā nozīmē kā atmiņas zudums par notikušo. Tā vietā mums jāsaprot, ka problēma ir rūgtums, aizvainojums un žēlums pret sevi, kas, iespējams, ir jau iesakņojies mūsu attieksmē pret dzīvi. Kad esam sasnieguši šo domāšanas stāvokli, ir grūti noticēt, ka Dievs varētu ienest mūsu dzīvē kaut ko jaunu un labu. 
Bet Dievs vēlas, lai mēs atbrīvotos no pagātnes tvēriena, no sliktās pieredzes bezcerīgā noskaņojuma. Dievs mūs aicina uzticēties nākotnei, ko Viņš mums ir paredzējis. Viņš var pārraut mūsu pagātnes ķēdes. Tomēr izvēle ļaut iet tam, kas ir pagājis, atlaist vakardienas sāpes un vilšanos, ir jādara mums. 
Ticība Jēzum Kristum ir skatīties uz priekšu, uz nākotni. 

Lasīt tālāk

Ticībā attaisnots

(2.Kor.5:16-21) Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 

Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 

Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 

Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

Lasīt tālāk

Uzdāvini Dievam savas dienas pirmos mirkļus

(Ps.63:2-9) 
Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! 
Pēc tevis slāpst mana dvēsele, 
pēc tevis tvīkst mana miesa 
kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! 
Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, 
skatīju tavu spēku un godu, 
tava žēlastība par dzīvību labāka – 
tevi slavinās manas lūpas. 
Slavēšu tevi visu mūžu, 
tavā vārdā celšu augšup plaukstas. 
Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, 
līksmām lūpām slavē mana mute. 
Pieminu tevi, kad guļu, 
nakts stundās čukstu par tevi, 
jo tu esi mans palīgs, 
un tavu spārnu ēnā es līksmojos. 
Mana dvēsele kļaujas pie tevis, 
tava labā roka mani tur.

Kā iesākas Tava diena? Vai Tu ieslēdz televizoru, vai steidzies uz vannas istabu, vai ļauj Tavam "steidzamo darbu" sarakstam sākt darboties? 
Tā vietā Tu vari pamēģināt rīta klusumā ļaut Dievam Tevi uzrunāt. Ja darīsi to ar atvērtu prātu un sirdi, Viņš sniegs Tev vīziju, idejas, problēmu risinājumus un drošību, ka Viņš šodien būs ar Tevi. 
Autore Kolīna Taunsenda Evansa (Colleen Townsend Evans) raksta: 

Klusumam nav jābūt kaut kam neērtam vai apkaunojošam... tas ir kā būt kopā ar tuvu personu bez nepieciešamības pēc vārdiem. Tas ir skaists un iedvesmojošs saziņas veids. Atceros tās reizes, kad pie manis atskrēja mani bērni, visi reizē centās izstāstīt visu par savas dienas notikumiem – tas bija brīnišķīgi, ka viņi dalījās ar mani savās sajūtās. Bet bija arī brīži, kad viņi nāca pie manis, vēlēdamies tikai būt manā tuvumā,  gaidīdami, lai es noglāstu viņu galvas vai apskauju viņus pirms aizmigšanas. Un tā tas dažreiz ir ar mums un Dievu, mūsu Tēvu. Dažkārt jūsu visspēcīgākās lūgšanas būs domas, nevis vārdi. Jūsu vārdus ierobežo jūsu vārdu krājums, bet jūsu domas ir bezgalīgu iespēju joma, kurā Dievs var dot jums dzīvi mainošas koncepcijas. 

Pravietis Jesaja reiz rakstīja: "Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas, – saka Kungs. – Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām." (Jes.55:8-9). 
Apustulis Pāvils norādīja: "Dievs ir uzticams [...] Viņš arī rādīs ceļu" (1.Kor.10:13). 
Savukārt Luters raksta: "Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem!" 

Tāpēc Tu vari būt mierīgs un ļaut Viņam Tev palīdzēt.  
Dievs var iedot Tev "zināt", kas Tev jādara, tāpēc uztici Viņam pirmos savas dienas mirkļus. 
Varbūt Tev ir kāds brīnišķīgs lūgšanu atklāsmes piedzīvojums? Ieraksti to šeit pat zemāk komentāros. 

Lasīt tālāk

Gaidi uz To Kungu

(Ps.27:13 Glika tulk.). 
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 

Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)"
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 

Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

Lasīt tālāk

Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība

(Rom.10:8b-13) Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. 

Vai Tu jūties satraukts/nedrošs? Varbūt Tev dzīve šķiet tukša/bezjēdzīga? Vai Tu ilgojies pēc miera un apziņas, ka Tavi grēki Tev ir piedoti? Vai Tu esi pārliecināts par savu piederību Debesīs? Ticība (uzticēšanās) Kristum padara Viņu par Tavas dzīves Kungu un dod risinājumu visiem šiem jautājumiem. 
"Kā?" - Tu jautā. 

Apustulis Pāvils to izskaidro tā: 

1. atziņa: "...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23). Ir jāatzīst – mēs visi savā būtībā esam grēcinieki, nespējam dzīvot tādu brīnišķīgu dzīvi, ko Dievs mums ir sagādājis. Mums izmisīgi ir vajadzīgs Pestītājs. 
2. atziņa: "Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā." (Rom.6:23). Vārds 'evaņģēlijs' nozīmē 'labā vēsts'. Un labā vēsts ir sekojoša: par Taviem grēkiem (visiem!) ir samaksāts pie krusta. 
3. atziņa: "Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom.5:8). Tu nevari nopelnīt pestīšanu ar saviem labiem darbiem vai ar labu raksturu. Dievs glābšanu Tev piedāvā bez maksas. Viss, kas Tev ir jādara – saņem to ticībā. 
4. atziņa (atgriežamies pie mūsu šīs dienas teksta): "...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts [...] Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom.10:9,13).

Tagad lūdz šos lūgšanas vārdus: 
"Kungs, es nododu savu dzīvi Tev. 
Ticībā es saņemu mūžīgās dzīvības dāvanu. 
Paldies, ka Jēzus vārdā Tu to visu uzklausi un dāvini. 
Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. 
Āmen."

Lasīt tālāk

Mēs tiekam pārveidoti, lai kļūtu līdzīgi Viņam

(2.Kor.3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.

Mums, cilvēkiem, patīk komforts. Mēs bieži nevēlamies pamest savu komforta zonu. Taču šīs pasaules realitātes mūs skarbi nostāda izvēles priekšā – kā reaģēt kārtējā krīzē, izaicinājumā vai nelaimē. 

Ko tad mēs īsti varam darīt? Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, mēs varam darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai arī cik maz, nepietiekami un vienkārši tas būtu. Bet otrkārt, mēs varam lūgt!

Apustulis Pāvils savā vēstulē mūs aicina 'nezaudēt drosmi' un būt 'brīviem un pilniem paļāvības'. Bet tas nav viss! Tālāk viņš mūs aicina turpināt mūsu 'kalpošanu Dieva žēlastībā.' Un šī kalpošana ir 'atspoguļot Kunga godību'. 

Kāds tas ir nopietns izaicinājums!

Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā. (2.Kor.3:18) 

Tad par ko mēs varam lūgt šajā sarežģītajā un pat traģiskajā laikā? 

1. Par izmaiņām, kas ir svarīgas mums un cilvēkiem ap mums tieši šajā brīdī. Ukrainas Baznīcu un reliģisko organizāciju padome (UCCRO) ir publicējusi sekojošu paziņojumu: "Mēs aicinām jūs saglabāt mieru, nepadoties panikai un izpildīt Ukrainas valsts un militāro iestāžu rīkojumus. Patiesība un starptautiskā sabiedrība ir Ukrainas pusē. Mēs ticam, ka labais uzvarēs ar Dieva palīdzību." 
   Ja Tu esi kaut nedaudz līdzīgs man, tad mums ir godīgi jāatzīst – ir grūti saglabāt mieru. Bet tas ir tas, kas ir tik svarīgi krīzes un nelaimju brīžos. Tāpēc lūgsim pēc paļāvības un miera, kas nāk no Dieva. Un lūgsim, lai varam parādīt īstu kristīgu mīlestību darbībā.
2. Par izmaiņām, kas ir universālas un ko var veikt tikai Dievs. Pāri par visām krīzēm, nelaimēm, kariem un katastrofām, Viņa mērķis mūsu dzīvē ir pārmainīt mūs Jēzus rakstura līdzībā. Taču to mēs nevar izdarīt ar mūsu pašu pūlēm – mums tas ir jāsaņem no Dieva. Viņa Vārds saka: "Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā" (2.Kor.3:18). Mūžīgo dzīvi nesošas pārmaiņas mūsos nāk no Dieva caur Svēto Garu. 

Jau šajā brīdī arī Tu vari pievienoties man lūgšanā Dievam: (1) jautājot, kas tagad būtu reāli darāms no mūsu puses, lai tas būtu pēc Viņa prāta; (2) lūgt, lai Dievs dod mums šodien būt vēl līdzīgākiem Jēzum, nekā tas bija vakar. 
Savu lūgšanu vari ierakstīt šeit kā komentāru. 

Lasīt tālāk

Es tevi apgādāšu

(1.Moz.45:3-11,15) Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. 

Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 

Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 

No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 

Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 

Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 

Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 

Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

Lasīt tālāk

Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs!

(Jesaja 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: 
“Vai! man – pagalam es, 
jo man nešķīstas lūpas 
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – 
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” 
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: 
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina, 
apklāts tavs grēks!” 
Un es dzirdēju Kungu sakām: 
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” 
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pravietis Jesaja mums cenšas atklāt to, kas notika, kad viņš ieraudzīja Dievu. Mēs varam gandrīz iztēloties šo ainu: Dieva tronis, pielūdzošie eņģeļi, ogles, kas pieskaras Jesajas lūpām. Droši vien bija pārsteidzoši tikties ar Dievu šādi, redzēt Viņu un dzirdēt Viņa balsi, būt kādas tik Svētas Personas klātbūtnē. 

Tad, kad mēs nonākam Viņa svētuma klātbūtnē, mūsu pašu trūkumi atklājās sevišķi skaidri. Tā tas noteikti bija arī Jesajas gadījumā. 

Vai! man [– Jesaja izmisumā iekliedzas.] – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas... (Jesajas 6:5) 

Tomēr, lai gan pravieti Jesaju pārņēma satraukums par savu grēcīgumu, mums nav jākļūst bezcerīgi izmisušiem. Protams, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Viņš ir svēts. Dieva svētumam vajadzētu likt mums sajust bijību — nevis tādā veidā, ka "man ir bail no Viņa", bet gan tādā veidā, ka "es esmu aizgrābts līdz sirds dziļumiem no Viņa". Mēs varam tuvoties svētajam Dievam, nekļūstot izmisuši un bezcerīgi Viņa klātbūtnē. 

Visā Vecajā Derībā mēs atkal un atkal lasām, ka tikai īpaši izraudzīti cilvēki varēja stāties Dieva troņa priekšā. Bija speciāli šķīstīšanās/attīrīšanās rituāli, kas jāveic pirms varētu tuvoties un ieiet Dieva svētajā klātbūtnē. 

Bet tagad, pateicoties tam, ko Dievs darīja mūsu labā, sūtot Jēzu Kristu mirt par mūsu grēkiem, mēs varam tuvoties Viņa tronim ar drošu pārliecību. 

Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. (Efez.3:12).

Vai vari iedomāties kā būtu satikt Dievu aci pret aci? 
Vai tu jūties nobijies? 
Vai arī tu esi pārliecināts par Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevis? 
Pateiksimies Dievam, ka varat Viņam tuvoties tieši tādi, kādi esam!

Lasīt tālāk

Īsta mīlestība nekad nebeidzas

(Marka 10:18). Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 
Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1.Kor.13:1-13)

Cilvēki var mūs pievilt, it īpaši, ja mēs paļaujamies uz tiem vairāk par visu citu. Patiesībā neviens nav ideāls, izņemot Dievu. Jēzus teica, ka “neviens nav labs kā vienīgi Dievs”. 

Tā kā mēs esam pārvērtuši Dieva radīto pasauli par kaut ko nepilnīgu, tad arī bieži Viņa patiesajai mīlestībai īsti nav vietas starp mums. Mums kā cilvēkiem nav iespējams realizēt 1.vēstules korintiešiem paziņojumu, ka “mīlestība nekad nebeidzas”. Tas mums ir milzīgs izaicinājums. Kā mēs varam turpināt mīlēt citus tad, kad viņi mūs pieviļ? 

Mums jāatceras, ka šajā nenoteiktības un nepilnības pasaulē ikviens dzīvo ar izmisīgu vajadzību būt mīlētam un pieņemtam. Pat tad, ja cilvēks izdara kaut ko sliktu, viņš tomēr joprojām ilgojas, lai par viņu rūpētos, lai viņam tiktu piedots. Bet mīlēt tādu personu var būt grūti, un mēs varam nebūt pārliecināti ar ko īsti sākt. 

Atbilde ir atrodama tur pat 1.vēstulē korintiešiem. Mēs varam iemācīties mīlēt nepilnīgos cilvēkus ap mums, izdzīvojot principu, kas ietvertos šajos pantos. 

Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. (1.Kor.13:4-7). 

Ja spējam būt pacietīgi un laipni, mūsu klātbūtne būs cilvēkiem patīkama. Ja neļausimies dusmām, neatmaksāsim katru pāridarījumu, tad mums būs vieglāk kontaktēties ar citiem. Sargāsim un uzticēsimies citiem, saglabājot cerību un neatlaidību mūsu attiecībās. 
Ja ļausimies šai jaunajai dzīves attieksmei, kas nāk no Dieva žēlastības, mēs varam ienest un atklāt vairāk Viņa pilnīgās mīlestības šajā nepilnīgajā pasaulē. 

Izvēlies kādu no īpašībām 1.vēstules Korintiešiem 13. nodaļā, par kuru domāt šodien (pacietība, laipnība, citu neapskaušana utt.). 
Ieraksti savu lūgšanu – lai Dievs to dod realizēt – šeit pat komentāros.

Lasīt tālāk