• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 1. oktobris

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 20. augusts

Kānaāniešu sievietes "lielā ticība"

(Mt 15: 21–28) Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 
Viens no lielākajiem morāles un kultūras problēmjautājumiem pēdējos simts gados ir bijis rasu identitātes jautājums. Pirms vairāk ka pusgadsimta pasaule ar šausmām uzzināja, ka vācu nacisti ir nogalinājuši sešus miljonus cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija ebreji. Tad pasaule ar vēl lielākām šausmām vēroja, kā Dienvidāfrikā pastāvošā aparteīda sistēma simtiem veidos diskriminēja lielāko daļu iedzīvotāju tikai viņu ādas krāsas dēļ. Galu galā pārmaiņas tomēr notika. Tomēr citās pasaules daļās vēl šodien radikāli tiek šķiroti dažādu rasu cilvēki.

Tagad daudzām pasaules valstīm ir jārisina grūts uzdevums: pieņemot plaši izplatīto pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no rases un ādas krāsas, kā panākt, lai tas darbotos reālā sabiedrībā, lai cilvēki ar ļoti atšķirīgu izcelsmi varētu dzīvot kopā mierā un harmonijā. Joprojām ir daudz aizspriedumu, naida un aizdomu, kas ir jāpārvar.

Tāpēc, lasot šo evaņģēlija stāstu Bībelē, mums tas var šķist diezgan šokējošs. Izskatās, it kā Jēzus iesākumā atteiktos palīdzēt kādai sievietei (kam vajadzīga palīdzība!) tikai tāpēc, ka viņa ir no nepareizās rases. Kā mēs reaģētu uz ziņu par ārstu vai medmāsu, kas atsakās ārstēt pacientu, jo viņš nav no pareizās ģimenes vai nav ar pareizo ādas krāsu.

Šis Bībeles fragments šķiet ļoti dīvains. Kas te notiek?
Mums ir jāsaprot, ka šeit tiek definēta Jēzus galvenā misija. Viņš nebija vienkārši ceļojošs ārsts, kura uzdevums bija dziedināt ikvienu slimu cilvēku, ko Viņš sastapa. Viņam bija ļoti īpašs aicinājums – Dieva tautai (Israēlam) bija jāzina, ka viņu Dievs tagad beidzot piepilda savus apsolījumus. Valstība, pēc kuras ebreji bija ilgojušies un lūguši, sāka parādīties. Un Jēzus bija tās vēstnesis (un, kā mācekļi lēnām sāka saprast, Viņš pats bija Dieva svaidītais ķēniņš).

Un šī vēsts pirmkārt bija domāta pašai Dieva tautai (Israēlam). Ja tas tā nebūtu, tas nozīmētu, ka Dievs bija kļūdījies, izvēloties un aicinot 12 ciltis būt Viņa īpašajai tautai, apsolījuma nesējiem, caur kuriem Viņa vārds un Viņa jaunā dzīve tiks nesta un atklāta pārējai pasaulei. Lai gan daudzi kristieši, diemžēl, ir mēģinājuši aizmirst Dieva tautas (Israēla) īpašo nozīmi Dieva nodomos, Jaunās Derības autori to tā nekad nedara, un Jēzus pats nekad nav (kaut netieši!) norādījis uz kaut ko citu. Kā Viņš saka Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Viņš bija nācis nevis atcelt likumu, bet gan to piepildīt; nevis likvidēt "Israēla", Dieva izredzētās tautas, misiju, bet gan piepildīt mērķi, kura dēļ šī tauta vispār bija radusies. Ja Dieva jaunajai dzīvei bija jānāk pasaulē, tad tai bija jānāk caur Viņa tautu (Israēlu).

Tāpēc ebrejiem vispirms bija jādzird šī vēsts. Ja apsolījumus nesošajiem ļaudīm draudēja apsolījumu aizmiršana, viņiem tas ir jāatgādina tieši tāpēc, ka apsolījumi tagad piepildās. Ja Jēzus un Viņa sekotāji būtu vienkārši sākuši visaptverošu misiju plašajā pasaulē (pirms Dieva nodoms ar “īpaši aicināto tautu” ir pabeigts), viņi būtu padarījuši Dievu par meli. Tāpēc pats Jēzus un viņa sekotāji savu darbību gandrīz pilnībā ierobežoja tikai ar jūdu tautu.

Taču, kā jau tas notiek daudzos Jēzus publiskās karjeras notikumos, nākotne arvien ielaužas tagadnē – pat, šķiet, pārsteidzot pašu Jēzu!

Kanaāniešu sievietei patiešām ir liela ticība. Viņa ne tikai skaidri tic, ka Jēzus var dziedināt viņas daudz cietušo meitu. Viņa uzrunā Jēzu kā "Dāvida dēlu” (lieto ebreju mesiānisko titulu), ko paši mācekļi attiecībās ar Jēzu, šķiet, nedarīja. Un, kas ir visievērojamākais, viņa saprot kā Dieva plānam par Israēla tautas īpašo misiju bija jāīstenojas praksē visu apkārtējo tautu labā. Jā, viņa saka, – suņi nevar vienkārši tikt pie bērnu ēdiena, kas atrodas uz galda (viņa pieņem apzīmējumu "suns", kas bija parasts veids, kā parādīt pagānus kā zemāku kastu). Taču viņa arī uzstāj uz savām tiesībām. Ja Israēla tauta patiešām ir apsolījumus nesošā tauta, tad Izraēlas Mesija galu galā nesīs svētību visai pasaulei. (Suņi dalīsies no tā, kas nokritīs no bērnu galda.)

Par vienu mēs varam būt droši – agrīnā baznīca to visu nebija izdomājusi. Jau no kristīgās kustības pirmsākumiem, par pagānu pieņemšanu/uzskatīšanu par vienlīdzīgiem ar jūdiem, baznīcā notika cīņa. Tas nebija viegli. Bet galu galā šī cīņa beidzās ar atziņu, ka pagāni IR jāpieņem (īpaši Pāvila nopelni šajā ziņā!).

Iespējams, ka tas, ko mēs šeit lasām, mūs pārsteidz tikpat ļoti, kā toreizējos Jēzus sekotājus. Sievietes ticība it kā paātrināja gaidīšanas periodu, laiku, kad Jēzus ieradīsies Jeruzalemē kā Izraēla Mesija, tiks nogalināts un augšāmcelsies, un tad sūtīs savus sekotājus pa visu pasauli. Mācekļi un, iespējams, arī pats Jēzus vēl nebija gatavi Golgātai. Šī ārzemniece, svešiniece jau uzstāj uz attiecībām, kādas tās būs pēc Lieldienām.

Tā tas ir un notiek arī visā turpmākajā vēsturē. Šķiet būt kristietim mūsdienu pasaulē, tas ir ticībā lūgt Dievam, lai Viņš jau tagad dara to, kas varbūt ir sagaidāms kaut kad nākotnē.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā daudzi kristieši piekrita, ka verdzība ir ļaunums un ka ar laiku tai būs jābeidzas, bet daudzi šo jautājumu vēl negribēja risināt uzreiz. Viljams Vilberforss (William Wilberforce) un viņa draugi strādāja un lūdza, pat veltīja savu dzīvi tam, lai verdzības izbeigšana, kas varbūt varētu notikt tālā nākotnē, ar Dieva spēku notiktu tagadnē. (Viljams nomira 3 dienas pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Britu Parlaments ir pieņēmis “Likumu par verdzības atcelšanu”.) 

Tāda ir "lielā ticība", ar kuru Jēzus apsveica kānaāniešu sievieti mūsu evaņģēlija fragmentā.

Kādi ir jautājumi, ar kuriem mēs saskaramies šodien?
Kādus Dieva apsolījumus mēs zinām (kas varētu piepildīties tālā nākotnē), pēc kuriem mums vajadzētu lūgt, un ar “lielu ticību” darīt visu iespējamo, lai tas sāktu piepildīties jau tagad? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 9. jūlijs

Jēzus izteiktais iedrošinājums un aicinājums

(Mt 11:25-30) Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” 
Apmēram pirms diviem mēnešiem es devos uz piemiņas dievkalpojumu, kas bija veltīts Ilzei Koch. Kāpēc es saku “piemiņas dievkalpojums” tā vietā, lai teiktu bēres/izvadīšana? Tāpēc, ka šīs bija pirmās bēres (manā kalpošanas pieredzē!), kur NEKAS no pieminamās personas nebija klātesošs. Parasti taču ir zārks ar aizgājēju vai arī pelnu urna...
Tad, kad es biju izdarījis to daļu, kuru parasti bērēs dara mācītājs (Bībeles lasījumi, lūgšanas un svētīšana), tad pienāca kārta izteikties klātesošajiem. Izrādās aizgājēju pazina un mīlēja ļoti daudzi - ne tikai tuvākie ģimenes locekļi. Bija ieradušies bijušie klasesbiedri, politisko aktivitāšu līdz-aktīvisti, dažādu latviešu organizāciju pārstāvji.
Atmiņu stāstījumi bija daudz un plaši. Daudz labu vārdu tika teikts par viņas aktivitāti, darba spējām, ieinteresētību dažādos projektos. Taču man visaizkustinošākie bija brīži, kad runātāji pieminēja savu personīgo pieredzi attiecībās ar aizgājēju. Bija tik daudz skaistu stāstu, ka es (kaut arī iepriekš ar Ilzi Koch nebiju pazīstams) pēc visa šī atceres dievkalpojuma jutos tā, it kā es viņu būtu pazinis gadiem.

Šis Mateja evaņģēlija fragments atklāj, ka Jēzum bija tāda pieredze un informācija (par To, kuru viņš sauca par “tēvu”), kāda nebija nevienam zināma iepriekš. Bija lietas par “Viņa Tēvu”, kuras zināja tikai Viņš un tikai Viņš varēja pastāstīt.
Šī noslēpumainā atklāsme mūs aizved līdz apjausmai, ko nozīmē būt Jēzum. Kad Jēzus pasludināja, ka Dieva Valstība ir klātesoša šeit un tagad un tad nodemonstrēja Dieva apbrīnojamo mīlestību, dziedinot, piedodot un nesot jaunu dzīvību, Viņš acīmredzot saprata, ka pārējiem cilvēkiem, kurus sastapa (tostarp reliģiskajiem vadītājiem, saviem sekotājiem un vienkāršiem cilvēkiem), nebija tādas izpratnes par Viņa Tēvu, kāda bija Viņam.

Iedomājieties talantīgu mūziķi, kas atrodas starp cilvēkiem, kuri pat nespēj pareizi vienkāršu dziesmiņu nodziedāt. Tā droši vien jūtās Jēzus. Viņam jau no agras bērnības bija zināms, ka Viņā ir kaut kas atšķirīgs, ka Viņam, ir kāda atklāsme par to, kas patiesībā ir Israēla Dievs un ko šis Dievs vēlas dot savai tautai.

Tāpēc droši vien Jēzus jutās sarūgtināts, kad atklāja, ka lielākā daļa Viņa laikabiedru negribēja dzirdēt to, ko Viņš tiem stāstīja. Lielākā daļa no tiem, satraukti par tiešajiem izaicinājumiem, ko Jēzus izteica, vai nu pretojās Viņam, vai atrada “iemeslus”, lai neticētu Jēzum un tāpēc nesekotu viņam. Opozīcija pieauga… Un, dīvainā kārtā, tas Jēzum deva jaunu ieskatu par to, kā darbojas Viņa Tēvs. Tas, acīmredzot, izraisīja šos Dieva slavēšanas un pagodināšanas izteikumus, kurus lasām mūsu evaņģēlija fragmentā.

Ebreju rakstos jau vairāk kā tūkstoš gadu garumā bija daudzkārt runāts par īpašu “gudrību” – Dievs dod “gudrību” tiem, kas Viņu bīstas. Tika uzskatīts, ka tie, kuri veltīs sevi pamatīgai Toras studēšanai, likumu apguvei un centīsies izprast tās sīkākās nianses, kļūs gudri un galu galā varēs iepazīt Dievu. Jēzus šīs-zemes-dzīves laikā vidusmēra ebrejam "gudrība" bija tikpat nesasniedzama un tālu, kā mūsdienās lielākajai daļai cilvēku iespēja kļūt par smadzeņu ķirurgu vai izmēģinājuma pilotu. Vajadzēja būt mācītam un izglītotam senajās valodās; vajadzēja daudz brīva laika, lai studētu, pārdomātu un apspriestu svarīgus un sarežģītus seno rakstu jautājumus.
Jēzus visu šo “īpašās gudrības” ideju cenšas mainīt. Nē, Viņš paziņo: tev vajag būt kā mazam bērnam.

Jēzus bija iepazinis savu Tēvu tā, kā to spēj bērni ģimenē: nevis studējot grāmatas par saviem vecākiem, bet dzīvojot viņu klātbūtnē, klausoties viņu balsī un mācoties no viņiem (tieši tā dara mazi bērni – vēro un atdarina savus vecākus). Un tagad Jēzus atklāj, ka gudrie un mācītie patiesībā nekur ar savu “īpašo gudrību” netiek. Patiesībā ”mazie ļaudis" - nabagi, grēcinieki, muitnieki, vienkāršie ļaudis - atklāj un saprot par Dievu vairāk, vienkārši sekojot Viņam, Jēzum, nekā mācītie teologi, kas paziņoja, ka tas, ko Jēzus dara, neatbilst viņu sarežģītajām teorijām.

Mēs varētu teikt, ka Jēzus darbojās kā logs, caur kuru ieraudzīt īsto Dievu. Cilvēki caur Viņa vārdiem un darbiem varēja sākt apjaust, kas/kāds patiesībā ir “Dievs Tēvs".
Jēzus uzdevums bija atvērt priekškaru un "atklāt" patiesību par Dievu (vārds 'atklāt' šeit ir apocalypse, kas ietver nozīmi par kaut ko dramatisku, pēkšņu un satricinošu).

Vai tas bija mazliet biedējoši Jēzus sekotājiem? Vai tas nav diezgan satraucoši atklāt, ka patieso Dievu var iepazīt tikai caur Jēzu? Nē. Tā cilvēki varētu justies, ja tas būtu kāds cits, bet ar Jēzu viss bija citādi. Ieklausieties kā Viņš izteica to, kas joprojām ir visuzticamākais un iedrošinošākais aicinājums, kāds jebkad ticis izteikts. "Nāciet pie Manis," Viņš sacīja, "un Es jums došu atpūtu.”

Farizeji bija runājuši par aicinājumu nest "Toras jūgu” – jūdu simtiem likumu un baušļu smago nastu. Jēzus piedāvāja citu "jūgu", kas, tā kā nāca no Viņa žēlastības un mīlestības, bija viegli nesams.

Vai sekot Jēzum patiešām varētu būt tik viegli?
Jā, jo vieglums un prieks, atpūta un atspirdzinājums, ko Jēzus piedāvā, - tas viss izriet no Viņa paša rakstura, no Viņa maiguma un sirsnības pret visiem, kas ir morālu, fizisku, emocionālu, finansiālu nastu apgrūtināti.

Kad Jēzus šeit, šajā evaņģēlija fragmentā, paziņo, ka Viņš ir "lēnprātīgs un sirdī pazemīgs", Viņš nelepojas ar to, ka ir sasniedzis kādu īpašu garīgo līmeni.
Jēzus mudina mūs ticēt, ka Viņš negrasās stāvēt pretī mums kā bargs policists; Viņš negrasās uz mums kliegt kā dusmīgs skolotājs. Aicinājums, ko Jēzus mums piedāvā, ir arī paša Dieva Tēva aicinājums izteikts caur Viņu. Tas ir ielūgums, kas atver priekškaru un ļauj arī mums ieraudzīt, kas patiesībā ir “Tēvs”. Šis uzaicinājums mudina mūs atsaukties un ļauties Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara mīlošajai, laipnajai un dziedinošajai klātbūtnei.

Ko Tu atbildēsi šim ielūgumam? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 25. jūnijs

Brīdinājumi un iedrošinājumi

(Mt 10:24–31) Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. 
Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 
Kura pavēle Bībelē atkārtojas visbiežāk?
Mēs varētu iedomāties, ka tas ir kaut kas sarežģīts, grūts, pat skarbs. Piemēram – Uzvedies labi! Daudz lūdz! Godini Dievu no visas sirds! Ziedo vairāk naudas!
Tu kļūdies. Tas ir rīkojums, ko mēs atrodam šajā īsajā evaņģēlija fragmentā 3x (26., 28. un 31. pantā): Nebaidieties!

Ir viegli saprast, kāpēc Jēzum vajadzēja teikt saviem mācekļiem, lai viņi nebaidās. Galu galā Viņš jau ir izteicis brīdinājumu, ka varas iestādes viņus vajās; ka viņi cietīs no fiziskas un emocionālas vardarbības; un tagad arī vēl tas, ka cilvēki sāks viņus apsaukāt tādiem vārdiem, ar kādiem jau apsaukāja Jēzu. Ir no kā baidīties! Un tomēr Viņš saka: Nebaidieties!

Kāpēc ne? Kādu iemeslu Jēzus min?
Ne tādu, kādu mēs sagaidām. Mēs varētu iedomāties, ka Viņš teiks: "jo Dievs par jums parūpēsies". Nu, galu galā Jēzus to arī saka. Bet pirmais iemesls, ko Viņš min (26.-27. pants), ir tas, ka pienāks laiks, kad viss būs atklāts. Viss, kas pašlaik ir noslēpums, kļūs zināms.

Kāpēc tas nozīmē, ka nav jābaidās?
Daudzi cilvēki viņu visprivātāko domu un vārdu atklāšanu uzskatītu par vēl vienu iemeslu, lai baidītos. Jēzus, šķiet, pieņem, ka tas, kas tajā dienā nāks gaismā, ir mācekļu uzticība un ticība; būs redzams, ka viņi ir sekojuši patiesajam Israēla Mesijam, patiesajam pasaules Kungam. Viņu pacietība un neatlaidība parādīsies atklātībā. Tas, kas varēja izskatīties pēc stūrgalvības vai pat augstprātības, beidzot tiks atzīts par to, kas tas ir, proti, par apņēmību sekot dzīves Kungam, lai kur Viņš vestu. Citiem vārdiem sakot, patiesība atklāsies, taisnīgums uzvarēs, un tie, kas ir dzīvojuši godīgi un nevainīgi, neskatoties uz to, ko par viņiem saka pasaule, tiks attaisnoti. Tāda nopietna perspektīva, nevis pavirša vēsts “Dievs-tevi-vienmēr-sargās“, ir tas, ko Jēzus galu galā piedāvā.

Bet, lai viņi iemācītos nebaidīties, viņiem ir arī jāiemācās, ka ir kaut kas, no kā patiešām ir jābaidās (lai gan šis brīdinājums (28. pants) tiek līdzsvarots ar vēl vienu "nebaidieties" 31. pantā). Daudzus cilvēkus šis fragments ir mulsinājis, un mums tas ir jāaplūko nedaudz rūpīgāk. Kāpēc Jēzus saviem sekotājiem saka nebaidīties, tad baidīties, tad atkal nebaidīties, un tas viss tikai dažos teikumos?

Jēzus uzskatīja, ka Israēla tauta Viņa laikā saskārās ar ienaidniekiem divos diezgan atšķirīgos līmeņos. Bija acīmredzami ienaidnieki: Roma, Hērods un viņu padotie. Tie bija tie, kam ir vara nogalināt ķermeni.
Bet bija arī citi, tumšāki ienaidnieki, kuriem ir vara nogalināt arī dvēseli: ienaidnieki, kuri cīnījās par dvēseli arī Jēzus kalpošanas laikā, un kuri izmanto tos acīmredzamākos ienaidniekus kā aizsegu. Tāpēc tas ir vēl bīstamāk. Dēmoniskie spēki, kas alkst pēc Dieva ļaužu dvēseles, kā ēsmu uz āķa izmanto cilvēku vēlmi pēc atmaksas. Gaismas ļaudis nekad nav vairāk pakļauti riskam kā tad, kad viņi tiek vilināti cīnīties pret tumsu ar vēl lielāku tumsu. Tas ir tas, no kā mums vajadzētu baidīties.

Taču tajā pašā laikā, lai līdzsvarotu šīs bailes - un pat atsvērtu tās - mums ir viens no Jēzus visspilgtākajiem apsolījumiem par Dieva mīlestību un rūpēm ne tikai par katru no Viņa brīnišķīgajiem radījumiem (cilvēkiem!), bet arī par katru matu uz mūsu galvām.

Ir svarīgi, lai būtu skaidrs – daži cilvēki domā, ka tad, kad Jēzus mudina mūs bīties no tā, kurš var pazudināt miesu un dvēseli ellē, Viņš domā pašu Dievu. Taču šeit runa ir tieši par pretējo. Dievs ir tas, no kura mums nav jābaidās. Patiešām, Viņš ir tas, kam mēs varam uzticēt savu dzīvību, savu dvēseli, savu ķermeni, visu.

Dažreiz esmu dzirdējis, kā cienījami un nopietni kristiešu sludinātāji norāj cilvēkus par to, ka viņi lūdz Dievu par pavisam nenozīmīgām lietām: par stāvvietu automašīnai uz ielas, par labiem laika apstākļiem baznīcas pasākumam, par to, lai kāds pazudis priekšmets tiktu atrasts.
Protams, ir daudz svarīgākas lietas, par kurām ir jālūdz, un mums vajadzētu to darīt. Bet, ja Dievs patiešām ņem vērā katru zvirbuli debesīs un katru mūsu galvas matiņu, tas nozīmē, ka, tāpat kā nekas nav pārāk liels, lai Viņš to darītu, tā arī nekas nav pārāk mazs, lai Viņš par to rūpētos.

Šajā kontekstā vēstījums ir skaidrs. Tu esi vērtīgāks par daudziem zvirbuļiem, tāpēc esi drošs, ka Dievs zina un rūpējas par tavas dzīves detaļām, pat tad, kad tu saskaries ar kārdinājumiem un briesmām, kas tik viegli tevi ieskauj. Mums, Jēzus sekotājiem, noteikti nāksies piedzīvot uzbrukumus visos līmeņos. Taču mums vajadzētu iemācīties, ka Tas, kam mēs kalpojam, ir stiprāks par visspēcīgāko pretinieku, kādu mēs jebkad varētu sastapt. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 4. jūnijs

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)
  1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
    Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
    Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
    Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
  2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
    Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
    Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
    Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
    Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
    Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
  3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
    Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
    Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
    Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.
Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

svētdiena, 2023. gada 28. maijs

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 
Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

svētdiena, 2023. gada 21. maijs

Kad, ko un kā?

(Jņ 17:1-11) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 
"Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi jābrauc?" 
Visi vecāki, kuriem ir nācies doties garākā ceļojumā kopā ar maziem bērniem, atpazīst šāda veida jautājumus. Es pat varu atcerēties savu bērnu balss toni, kādā parasti šie jautājumi tika uzdoti.
Dažkārt bērni ir tik ļoti nepacietīgi (vai arī tik ļoti nevēlas piedalīties garlaicīgā braucienā), ka jautājums par brauciena ilgumu tiek uzdots jau pirmajās piecās brauciena minūtēs.
Un vel, protams, daudz kas ir atkarīgs, ko mēs saprotam ar "drīz būsim".
Tad, kad es kādreiz braucu no manām mājām Liepājā pāri visai Latvijai uz Alūksni, lai apciemotu savu māsu, es varētu pamatoti teikt, ka "drīz būsim" ir tad, kad līdz galamērķim ir atlicis pusstundas brauciens. Savukārt, ja es esmu nedaudz aizkavējies un izbraucu no manām pašreizējām mājām Karmelā (Carmel, IN) tikai pusstundu pirms dievkalpojuma sākuma, tad "drīz būsim" varētu teikt tad, kad līdz Latviešu Centram ir atlikušas dažas minūtes ko braukt. Laiks un attālumi - tas viss ir relatīvs. 

Jēzum droši vien bija līdzīgas pārdomas tad, kad Viņa apustuļi sāka uzdot jautājumus par notikumu attīstību nākotnē. Vārds "apustulis", starp citu, ir viens no apzīmējumiem, kuru Lūkas regulāri izmanto, lai aprakstītu divpadsmit īpašos Jēzus sekotājus (vai arī šeit, kad pēc Jūdas nāves viņi bija palikusi tikai vienpadsmit). Tie bija paša Jēzus izraudzītie īpašie liecinieki.
Iemesls, kāpēc bija tieši divpadsmit apustuli, ir skaidrs ikvienam, kurš kaut nedaudz saprot ebreju kultūru un vēsturi. Vēsturiski visas divpadsmit Israela ciltis veidoja Dieva tautas kopumu. Un Jēzus, izvēloties tieši divpadsmit īpašos sekotājus, ar to uzsvēra Dieva nodomu caur Viņu (Jēzu Kristu) atjaunot Israela tautu kā īpašu Dieva bērnu saimi. 

To visu ņemot vērā, nav nekāds pārsteigums, ka viņi visi velējās uzdot šos jautājumus: "Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi? Vai tas notiks tagad? Vai vēl būs jāgaida?” 
Visi mācekļi, galu galā, bija ļoti lielā neizpratnē. Nekas no tā, kas bija noticis pāris iepriekšējās nedēļās, neatbilda vispār pieņemtajiem priekšstatiem par Dieva Valstību, tas nebija pēc iedomātajiem spēles noteikumiem.
Ciktāl mācekļi to bija sapratuši - tad, kad Jēzus viņus aicināja un apmācīja iepriekšējo trīs gadu laikā staigājot apkārt pa Galileju, viņi bija parakstījušies piedalīties kaut kādā ebreju tautas atbrīvošanas un atjaunošanas kustībā.
Viņi ticēja, ka Dievs bija iecēlis Jēzu Kristu par patieso Israela ķēniņu. Un viņi no sirds ticēja tam, par spīti lielākas sabiedrības daļas skepsei (lai neteiktu vairāk).
Viņi redzēja Jēzu līdzīgi kā ķēniņu Dāvidu Vecās Derības laikā, kurš vairākus gadus, kopā ar savu atbalstītāju grupu, bija karalis-bez-varas, un klejoja apkārt gaidot, kad pienāks viņu kārta pārņemt varu. 

Jēzus sekotāji bija iedomājušies, ka arī Viņš būs ķēniņš tādā pavisam parastā izpratnē. Tas arī bija iemesls, kāpēc daži no viņiem lūdza, vai būtu iespējams iegūt labākās darbavietas Viņa jaunajā valdībā.
Pēc viņu priekšstata, Jēzum ar savu ārkārtējo dziedinātāja spēku un Viņa neparasto mācību, būtu jāvalda Jeruzalemē, un no turienes jāatjauno Israelu, kā Dieva tautu. Tā rezultātā (daudzi ebreji tajā laikā tā uzskatīja) tad, kad Dievs atjaunos Israela tautas varenību, arī visa pasaule tiktu beidzot sakārtota. Israels varētu būt tā nācija, kas valdītu par pārējo pasauli.
Galu gala, vai tad tas nebija vairāk vai mazāk apsolīts Psalmos (skatīt Ps.72: un Ps.89:) un praviešu rakstos (skatīt Jes.40-55). Protams, pasaules tautas tad tiktu tiesātas par viņu ļaunajiem darbiem. Bet tur varētu būt arī kāda iespēja, ka Dieva svētības, kuras tiek dotas Israela tautai, beidzot nonāktu arī līdz visai radībai.
Tas viss tiek apkopots frāze: "uzcelt Israelam ķēniņvalsti".
Tas lūk ir tas, uz ko viņi cerēja... un tāpēc nākošais jautājums loģiski bija: "Vai tas būs drīz?"

Viņi nebija gaidījuši, ka Jēzus mirs vardarbīgā nāvē. Viņa krustā sišana pat izskatījās tā, it kā viņu priekšstati nebūtu pareizi: varbūt Viņš nebija Mesija? varbūt viņiem nav izredzes uz labiem amatiem valdībā? varbūt Israela tauta netiek atjaunota? varbūt pasaulē viss turpinās pastāvēt tajā ļaunā veidā, kur bagātie un varenie apspiež nabadzīgos un trūkumcietējus? Nekas nemainās - viss paliek ka parasti....?
Un tad Viņš augšāmceļas no miroņiem. Tas atkal izraisa mācekļu un visi pārējo neizpratni. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka viņu sapņi par "Israela ķēniņvalsts uzcelšanu" tomēr bija un ir pareizi? 

Uz šo jautājumu atbildēt nav vienkārši: gan jā, gan nē.
Tāpat kā viss pārējais, arī izpratne par Dieva Valstību ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās pārveidota. Tāpat kā Jēzus bija mācījis, ka viņiem nāksies zaudēt savas dzīvības, lai tās saglabātu, tagad Viņam bija jāizskaidro, ka mācekļiem nāksies zaudēt savus sapņus par Dieva Valstību. Nāksies zaudēt priekšstatu ar parastu administratīvo un valsts varu, kas atbild par konkrētu šis zemes valsts teritoriju un tās iedzīvotajiem. 

Bet šajā vietā daudzi cilvēki, kuri Bībelē lasa Apustuļu darbu grāmatu, ir to sapratuši pilnīgi nepareizi.
Būtu viegli iedomāties, ka tas, ko Jēzus (un grāmatas redaktors Lūka) vēlējās šeit pateikt, nozīmēja kaut ko apmēram sekojošu: "Nē, nē! Jūs esat sapņojuši par laicīgu valstību, bet Es stāstu jums par Debesu Valstību. Jūs domājat, ka svarīgākais ir reorganizēt šo pasauli, bet Es gribu jūs sagatavot tikai tai nākamajai. Nav svarīgi, kas notiek šajā pasaulē - šajā telpā un laikā. Svarīgākais ir sagatavoties tam, kā un kur jūs pavadīsit visu mūžību. Es tagad dodos prom uz debesīm, un jums ir jāstāsta cilvēkiem kā viņi var man uz turieni sekot."
No šī viedokļa raugoties, atbilde uz jautājumu: "Vai mēs drīz būsim tur?" ir "Nē, mēs vispār patiesībā nemaz tur nedodamies…” 

Tas, protams, nav tas, ko Lūka šeit bija domājis. Patiesībā, mums, tā pat kā bērniem automašīnā, nāksies pagaidīt un lasīt Bībelē Apustuļu darbu grāmatu tālāk uz priekšu, lai tad beigu beigās saprastu, ko tas viss nozīmē. Tomēr, mēs jau zinām pietiekami daudz no Luka pirmās grāmatas (Luka evaņģēlija), lai apjaustu, kas/kādā virzienā attīstās. Dieva Valstība nāk caur Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Un Dieva Valstība negrasās paņemt cilvēkus prom no šīs pasaules, bet gan pārveidot visu šajā pasaule tā, ka beigu beigās viss virs zemes tiktu pilnībā pakļauts Dievam saskaņā ar tiem noteikumiem, kadi tie ir debesis.

Tātad, kad tas viss notiks? Un atkal, daudzi cilvēki, lasot Jēzus atbildi šajā Bībeles fragmentā, ir pieņēmuši, ka Jēzus atbilde pamatā ir “Nē!' (Nē, nav īstais laiks... nē, visas šīs lietas notiks kaut kad tālā nākotnē; nē, jūs neesat gandrīz pie mērķa, jums vēl ir tik daudz lietas, ko darīt, tik daudz uzdevumi, kurus izpildīt... un tikai tad, kad jūs būsit visu pabeiguši, es "uzcelšu Israelam ķēniņvalsti").
Protams, no vienas puses tas patiešām arī ir taisnība. Visā Apustuļu darbu grāmatā mēs atrodam šo "nāks laiks" dimensiju. Bet pagaidiet!
Vai patiešām Jēzus atbilde to ari nozīmē? Es tam tā nevaru piekrist.

Jēzus patiešām brīdina savus mācekļus par to, ka viņiem netiks dots konkrēts laika plānojums jeb notikumu grafiks. Ja turpinātu mūsu iesākto salīdzinājumu par maziem bērniem automašīnā, tad tas, ko Viņš cenšas paskaidrot saviem mācekļiem, ir fakts, ka viņi vienkārši nav fiziski spējīgi aptvert to, kur pašlaik atrodas Dieva lielo plānu kalendārā. Tomēr, ar to pašu elpas vilcienu, Jēzus vēlas dot mājienu par kaut ko citu. “... jūs saņemsiet Svētā Gara spēku... jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzalemē un visā Jūdejā... un līdz pat pasaules galam.” (8.pants)

"Mani liecinieki" – ko tas nozīme? Ļoti vienkārši – ar augšāmcelšanos (un pacelšanos debesīs, kas tūlīt arī notiks), Jēzus patiešām tiek kronēts kā Israela Mesija (un tāpēc arī visas pasaules Ķēniņš). Viņš ir tas, kura "vārdā visi mestos ceļos", ka to formulē apustulis Pavils (Filip 2:10). 

Tajā pasaulē (kāda tā bija pirmajā gadsimtā), kad kāds tika kronēts par jauno karali, tad, lai pārvaldāmā teritorija zinātu, kam tagad pieder visa autoritāte, vēstneši tika izsūtīti, lai visiem paziņotu: "Mums ir karalis!" Šāda vēsts parasti vienmēr tika uztverta kā labas ziņas, jo visi senajā pasaulē (atšķirībā no mūsdienu pasaules) zināja, ka anarhija vienmēr ir sliktāka nekā stingra valdība. Valdnieks jau reizēm var būt slikts, tomēr haoss vienmēr ir sliktāks. Tātad vēstneši devās tālos ceļojumos, lai pat tālākajos valsts nostūros (iedomājieties, piemēram, jauns Romas imperators sēžas tronī un vēstnešiem ir jāceļo sākot no Romas uz Spāniju impērijas rietumos, tad uz Lielbritāniju ziemeļos un visbeidzot līdz pat Ēģiptei dienvidaustrumos) paziņotu, ka Klaudijs, vai Nerons vai kāds cits, tagad ir likumīgais valdnieks un pieprasa lojalitāti no saviem priecīgajiem (vēlams!) pavalstniekiem. 

Un tas tad ir tas, ko Jēzus tagad uzdod darīt saviem sekotājiem.
Jūs jautājat par valstību? Jūs jautājat, kad tā sāks darboties? kad notiks pirmās reformas? kad Israela tauta tiks paaugstināta kā īpašāki cilvēki salīdzinot ar pārējiem? kad pasaule pilnībā tiks pakļauta Dieva pārvaldībai caur Viņa īpašo tautu? 
Patiesībā tas jau ir noticis! Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Viņš jau ir paaugstināts par Israela tautas Mesiju, jeb īpašo pārstāvi.
Protams, vel ir lietas, kas notiks. Mēs joprojām gaidām laiku, kad visā pasaulē, grēka seku vietā, pilnībā atkal valdīs Dieva taisnīgie un dziedinošie noteikumi. Kamēr mēs pašlaik dzīvojam starp šiem diviem punktiem, mēs esam Jēzus "liecinieki gan Jeruzalemē ... un līdz pat pasaules galam."
Apustuļiem, to saprotot, ir jāiet un jāpavēstī ziņa par kādu, kurš jau ir iecelts un sēž tronī (nevis gatavojas kļūt par karali kādā nenosakāmā brīdī nākotnē).

Vai ievēroji smalko atšķirību starp diviem vārdiem 7. un 8 pantā? Tie ir "vara" un "spēks". Dievam ir visa vara, un tikai caur Viņu un no Viņa var nākt visi “autoritatīvie" noteikumi šajā pasaulē. Mums, nevienam cilvēkam, nav kaut kāda augstāka vara, lai kāds arī nebūtu uzdevums vai pienākums, kuru mēs izpildām. Tas viss nāk no Dieva. Tomēr tas, ko Dieva ir apsolījis savai tautai, ir spēks. Vārds, kurš tiek izmantots šeit, ir 'dynamis' (no kura ir radies vārds dinamīts).
Mums ir nepieciešams šis spēks, tāpat kā tas bija vajadzīgs Jēzus pirmajiem sekotājiem. Ir vajadzīgs Dieva apsolītais spēks, lai mēs arī būtu Viņa liecinieki, lai atrastu veidus kā paziņot pasaulei, ka Viņš jau ir tās likumīgais Ķēniņš un Pavēlnieks. Un lasot tālāk Apustuļu darbu grāmatu, mēs varam uzzināt - kā šis spēks darbojās toreiz. 

Tomēr šajā brīdī es vēlos uzsvērt vēl vienu īpašu lietu. Jēzus dod saviem mācekļiem ļoti konkrētu darba kārtību: vispirms Jeruzaleme, tad Jūdeja (tuvējās aizsniedzamās teritorijas), tad Samarija (nepatīkamais kaimiņš blakus dzīvoklī), un tikai tad tālāk pasaule.

Un tad, tāpat kā bērni, kuri pārtrauc uzdodot jautājumus par galamērķa tuvumu, jo pēkšņi pats ceļojums ir kļuvis tik interesants, arī mēs atrodam tur tik daudz ko redzēt, piedalīties un darīt, ka mums vairs nav jāuztraucas par "kad" būs pasaules gals…
Jēzus jau ir iecelts un kronēts par pasaules Patieso Ķēniņu. Kādu dienu Viņa valstība šo mūsu pasauli pārņems un atjaunos pilnīgi un galīgi.
Kamēr mēs to vēl gaidām, mums ir darbs uzticēts!

svētdiena, 2023. gada 16. aprīlis

Patiesa ticība un droša cerība

(1Pēt 1:1-9) Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā!
Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kuri tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas sagatavota, lai Dievs to atklātu laiku beigās. Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu. 
Es šeit Amerikā, sēžot savā istabā un rakstot šo sprediķi, ik pa brīdim atceros, cik skaisti bija viss iekārtots mūsu mājā Anglijā. Patiesībā maz bija tur tādu vietu, kur es nebūtu pielicis savu roku. Vienīgā lieta, kur es pasaucu palīgā speciālistu, bija gāzes pievada koriģēšana/pārslēgšana. Pārējais (jauna elektriskā instalācija, centrālapkures radiatori, siltā grīda vannas istabā, nemaz nerunājot par to, ka mums bija tā saucamā “gudrā māja” ar iespēju regulēt apgaismojumu, video novērošanu un citas lietas pat attālināti caur internetu) bija mans paša veikums. 

Lai to visu paveiktu, man bija jāiemācās dažas jaunas iemaņas. Bet pats galvenais – man bija uzmanīgi jāplāno, kuri darbi darāmi vispirms, kādi būvmateriāli kurā brīdī būs vajadzīgi un kādi instrumenti jānopērk. Tas viss nemaz nav salīdzināms ar to plānošanu, kas bija jāveic kopā ar sievu par sienu krāsu toņiem, grīdu segumiem un citām lietām.
Tomēr vislepnākais es esmu par lielu un plašu terasi ar jumtu, kuru es piebūvēju klāt mājai visā tās platumā. Sākot no maija līdz oktobrim mēs pat vairāk dzīvojām šajā terasē kā istabās. Tas bija mans pirmais šāda veida projekts un es ļoti daudz laika pavadīju plānojot terases pamatus un pārseguma dēļus/brusas, jaunā jumta slīpumu un lietus ūdeņu novadīšanu (utt.). Ja godīgi – biju/esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Šodien mēs atvērām Bībeli un lasījām fragmentu no brīnišķīgas vēstules, kuru pats apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem, kas bija izkaisīti pa teritoriju, kuru mēs šodien pazīstam kā Turciju.
Šīs īpašās vēstules ievads, jeb pirmās trīs rindkopas, kuras mēs izlasījām, ieskicē platumu, augstumu un dziļumu šai īpašai apustuliskai vēstulei. Šie pirmie deviņi panti ir apdomīgs ievads! – taču ir vērts tos visus aplūkot kopā kā plānu, kuram apustulis Pēteris vēlas sekot vēstules rakstīšanas gaitā.

Viss sākas ar ēkas platumu (1.–2.pants). Lūk, kādi ir kristieši: izredzēti; iesvētīti, lai varētu būt paklausīgi; apslacīti ar Mesija asinīm! (Mums jau par šo vajadzētu daudz ko pārdomāt!)
Pēteris neuzrunā šos cilvēkus, ņemot vērā viņu izcelsmi, morālās īpašības; vai uzsverot viņu sociālo stāvokli, bagātību vai nabadzību. Visas šīs lietas ir daļa no vecās ēkas, bet viņš tagad ieskicē jauno.
Reizēm ir tik viegli aizmirst mūsu (kā kristiešu!) pamatidentitāti, un tāpēc ir svarīgi to regulāri atgādināt. Tas ir tā, ka ja esam gudri, mēs regulāri vedam savu automašīnu uz remontu, lai viss, kas sāk nedarboties kā paredzēts, tiktu sakārtots. Tādā pat veidā mums bieži, nopietni un rūpīgi ir jāatgādina sev, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs to nedarīsim, informācija un viltus ziņas, ko saņemam no apkārtējās pasaules (ka mēs esam tādi, kādi esam, pateicoties tam, kāda ir mūsu izcelsme, kur dzīvojam vai cik nopelnam) mūs saēdīs kā rūsa sabojā automašīnu.

Tātad, kas mēs esam? Kāda ir tās telpas, kurā apustulis Pēteris mūs ieaicina, pirmā pamata dimensija?
Mēs esam cilvēki, kuri Dieva žēlastībā ir izvēlēti kādam noteiktam mērķim. Visi kristieši dzīvo dīvainu dubulto dzīvi: Pēteris uzrunā savus klausītājus kā “ārzemniekus” (svešiniekus), nevis tāpēc, ka viņi ir emigrējuši uz savu pašreizējo dzīvesvietu, bet gan tāpēc, ka viņiem tagad ir dubultpilsonība. Viņi vienlaikus ir tās vai citas valsts vai apgabala (Pontā, Galatijā vai jebkur citur) iedzīvotāji, bet arī pilsoņi Dieva jaunajā pasaulē, kura ir pasludināta un gatavojas drīzumā būt pilnībā realizēta.

Lūk, Dieva nolūks: aicināt cilvēkus būt par ceļa rādītājiem uz šo jauno realitāti, šo jauno pasauli.
Un jaunā pasaule jau ir radusies/sākusies tāpēc, ka Jēzus Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Caur šo upura nāvi, no vienas puses, un Dieva Svētā Gara izliešanos, no otras puses, Dievs ir sagatavojis cilvēkus, lai tie būtu par šīs jaunās Valstības pārstāvjiem. Tāpēc, kā apustulis Pēteris to šeit raksta, viņiem ir jābūt “svētiem” gan tehniskā nozīmē (ka Dievs tos ir svētījis šim nolūkam), gan praktiskā nozīmē (ka arī viņu ikdienas dzīve ir savādāka). Tas, kā viņi tagad uzvedas un ko piedzīvo, atspoguļo Dieva vēlmi/plānu priekš visas cilvēces. Tādi – lai cik biedējoši vai neticami tas izklausītos – mēs esam kristieši.

Bet kā ir ar šīs dievišķās telpas vertikālo dimensiju, kurā mēs esam aicināti (3.–5.pants)?
Labākais veids, kā runāt konkrēti par Dievu un Viņa paveikto, ir nevis vienkārši kaut ko aprakstīt vai uzskaitīt, bet slavēt. Jā, vienkārši slavēt. Un apustulis Pēteris tā arī dara.
– Lai Dievs ir slavēts savas žēlastības dēļ, viņš raksta.
Šīs telpas augstums ir Dieva žēlastība. Tie ir augstākie griesti, kādus vien varat iedomāties. Un mēs varam piedzīvot, ko nozīmē šī žēlsirdība, jo neatkarīgi no tā, kas bija mūsu vecāki, pats Dievs ir kļuvis par mūsu tēvu. Mēs esam kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Mūsos ir radusies jauna dzīvība, jo Jēzus augšāmcelšanās brīdī pasaulē ir ienākusi jauna dzīvība (3. pants). Kļūt par kristieti nozīmē, ka to, ko Dievs izdarīja Jēzus labā Lieldienās, Viņš dara arī mūsu labā.

Turklāt jaunā dzīve, ko Dievs radīja Lieldienās, nav saistīta tikai ar cilvēku garīguma izaugsmi. Ar šo lielo/īpašo darbu Dievs ir radījis pilnīgi jaunu pasauli. Šobrīd tā vēl nav pilnībā mums redzama. Tā, ja varētu tā teikt, atrodas aiz plāna neredzama priekškara, kas atdala mūsu pasauli (zemi) no Dieva pasaules (debesīm). Bet kādu dienu šis priekškars tiks noņemts. Un tad ‘neiznīcīgais mantojums’, kas pašlaik tiek glabāts drošībā debesīs, tiks sapludināts ar mūsu zemes realitāti, pārveidojot to ar Dieva klātbūtni, mīlestību un žēlastību (4.pants). Un šī jaunā pasaule ir patiešām priekš mums – apustulis Pēteris mums apliecina, ka tas ir absolūti droši. Mūsu ticība ir tas garants un arī līdzeklis, kā tas tiek realizēts (5.pants).

Visbeidzot, telpas dziļums (6.–9. pants).
Liela daļa no šīs vēstules pārējā teksta ir saistīta ar agrīno kristiešu ciešanām. Šajā vēstules ievadā apustulis Pēteris ieskicē tēmu, kuru viņš tālāk attīstīs: ka ciešanas ir līdzeklis, ar kuru kristiešu ticības kvalitāte var patiešām izgaismoties/atklāties. Saprotot šo patiesību, kristieši dzīvo savu ikdienas dzīvi, tajā pat laikā piedaloties šīs jaunās telpas attīstīšanā. Parasti mēs to Baznīcā saucam par evaņģēliju. Tam mēs esam aicināti un izredzēti. Tam sekojot mēs piedzīvosim kā pieaug mīlestība pret Jēzu mūsu sirdīs, un “neizsakāms un apskaidrots prieks” kļūst par mūsu piedzīvojumu (8. pants).
Tas ir tas, ko Dievs ir paveicis mūsu labā.

Būtu tik daudz, ko pārrunāt par šo jauno evaņģēlija istabu/ēku un apustulis Pēteris arī to savā vēstulē cenšas saviem lasītajiem atklāt.
Bet mēs tagad, izlasījusi ievadu, jeb iepazinusies ar plānu, jau sākam nojaust tās platumu, augstumu un dziļumu.
Ar Dieva spēcīgo žēlsirdību, kas mūs vienmēr pasargā, mēs varam iet uz priekšu un padarīt šo evaņģēlija telpu – šo ievērojamo apustuļa Pētera vēstuli – par vietu, kur mēs patiesi jūtamies kā mājās.
“Miers ar jums visiem, kas esat Kristū!” (1Pēt 5:14) 

svētdiena, 2023. gada 9. aprīlis

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 
Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”
Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!
(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!) 

svētdiena, 2023. gada 12. marts

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 
Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 
Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.
Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 
(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 
Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 
  1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
  2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
  3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.
Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

svētdiena, 2023. gada 5. marts

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.
Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:
(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 
Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.
(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 
Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 
(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 
Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 
...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)
Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 
Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)
Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā. 

svētdiena, 2023. gada 19. februāris

Pravietojumi ir piepildījušies

(2Pēt 1:12-21) Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. 
Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. 
Es šo rakstu agri no rīta. Aiz loga vēl ir tumša nakts. Un tas uz mirkli man liek atcerēties bērnību, kad es reiz ziemā vēlu vakarā (kopā ar saviem vecākiem!) tumsā devos uz mājām. Es jutos ļoti piekusis un būtu labprātāk nespēris ne soli tālāk. Bet viņi man ieteica paraudzīties uz augšu… Un tā, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, es spēju pieveikt atlikušo ceļa posmu, lai nokļūtu siltumā, drošībā – mājās. 
Es neesmu labs zvaigžņu pazinējs. Varbūt varu, atrodoties Latvijā (arī Anglijā), atrast Lielos Greizos Ratus. Tad vēl esmu dzirdējis, ka jau no seniem laikiem par agrīnu rītausmas vēstnesi tika uzskatīta "rīta zvaigzne” (lai gan patiesībā tā ir planēta Venēra), kas bieži darbojas kā zīme, ka rīts ir klāt. 

Apustulis Pēteris arī piemin “Rīta Zvaigzni”, kas “uzlēks jūsu sirdīs” (19. pants)… un viņš šeit nerunā par vienkāršu zvaigzni/planētu. Apustulim Pēterim “Rīta Zvaigzne” ir paša Jēzus atnākšana, kas norāda uz Dieva Lielo Dienu. Visam, kam agrīnie kristieši ticēja, bija šī īpašā perspektīva: noteikti pienāks laiks, kad tas, kas iesākās ar Jēzus pirmo atnākšanu mūsu pasaulē, tiks pabeigts (ar Viņa atgriešanos). 
Tas palīdz mums saprast, kāpēc Pēteris raksta to, ko viņš raksta 12.–15. pantā. Viņš zina, ka tuvojas viņa nāves stunda (Jēzus bija viņu brīdinājis par to – Jāņa 21:18-19). Tāpēc viņam bija svarīgi būt pārliecinātiem, ka vēstules lasītāji spēs saprast/paturēt tās patiesības, kuras viņš bija mācījis. Apustuļa nāve nedrīkst nozīmēt kristīgās ticības pagrimumu. 

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jāgaida tumsā, nesaprotot kam sekot, kam nē. Jēzus Kristus jau ir atklājies Pēterim, Jēkabam un Jānim, kad viņi stāvēja kopā ar Viņu kalnā (Mt 17:1-9). Šī, starp citu, ir vienīgā reize ārpus evaņģēlijiem, kad kāds atsaucas uz šo īpašo piedzīvojumu (kā Jēzus pēkšņi staroja īpašā gaismā; kā Viņš sarunājās ar Mozu un Eliju; kā balss no debesīm pasludināja, ka Viņš patiešām ir Dieva dēls).
Šis stāsts, kā Pēteris apgalvo, nav “sagudrots stāsts”. Jādomā, ka kādi agrīnās baznīcas ticības pretinieki ņirgājās par neparastajiem stāstiem, kas par Jēzu tika stāstīti. Apustulis Pēteris uzstāj, ka tā visa bija patiesība.

Šo aculiecinieku liecību rezultātā, visi apustuļi un visa pirmo kristiešu kopiena varēja atskatīties uz Bībeles pravietojumiem – šo lielo visu aptverošo stāstu, kas visu laiku darbojās kā ceļa norādījumi – un varēja sākt saskatīt/saprast kāda tam visam ir jēga.
Viens no pravietojumiem patiešām bija par “zvaigzni" (4.Mozus 24:17). Tolaik tas tika saprasts kā pravietojums par Mesijas nākšanu, un, iespējams, tas Pēteri iedvesmoja nosaukt Jēzu kā "Rīta Zvaigzni" savas otrās vēstules 1.nodaļas 19.pantā.
Apustulis Pēteris raksta, ka tas, kas notika ar Jēzu neparastajā godības atklāsmē, nozīmē to, ka tagad var patiesi sākt saprast senos jūdu rakstus (jo mēs zinām ar ko viss beidzas). Dieva godības atklāsme Jēzū Kristū ir cieši saistīta ar apsolījumu, ka arī mēs varēsim būt “dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2Pēt 1:4). Šajā ziņā apustuļa Pētera vēstule ir unikāla, atklājot kā šīs divas lietas ir saistītas.

Apustulis Pēteris cenšas paskaidrot saviem lasītājiem jauno situāciju, kas bija kļuvusi realitāte (par ko ebrejiem viņu rakstos nebija pilnīgas skaidrības). Vecās Derības dažādās vietās ir pierakstīti apsolījumi, ka reiz atklāsies Dieva godība, tiks atjaunots Templis un parādīsies Mesija, lai glābtu savu tautu.
Nu, tas bija noticis! Agrīnie kristieši ticēja, ka Jēzus atnākšana bija/ir visu šo ilgu/vēlmju piepildījums. Vispirms jau Jēzus apskaidrošana, tad nedaudz vēlāk Viņa augšāmcelšanās, to pierāda.
Problēma ir tajā, ka neviens nekad nebija iedomājies, ka starp Mesijas parādīšanos un šīs-pasaules beigām, jeb Lielās Dienas rītausmu būs tāda liela laika nobīde. Nebija nekādu minējumu par to, kāds varētu būt šis starp-periods un pat kāpēc šādam periodam vajadzētu pastāvēt.

Tāpēc apustulis Pēteris, tāpat kā citi apustuļi, ķērās pie darba, lai balstoties uz Svētajiem Rakstiem (Vecā Derība!) izskaidrotu, kāpēc ir šāda kavēšanās un (tik ļoti svarīgi arī mums!) kas pa to laiku būtu jādara. Mēs, kristieši, sākot no tām dienām līdz mūsdienām atrodamies situācijā, kādu viņš apraksta 19. pantā: Jēzus (Viņa piedzimšana, apskaidrošana/pārveidošana, nāve un augšāmcelšanās) ir apstiprinājis Svēto Rakstu Vecās Derības pravietiskos vārdus. Tagad mēs turamies pie tiem, uzticamies tiem un sekojam tiem kā cilvēki, kas uzticas un seko kabatas lukturītim caur nakts tumšākajam laikam līdz brīdim, kad Jēzus beidzot atkal parādīsies kā Rīta Zvaigzne, lai uzsāktu apsolīto Dieva Lielo Dienu.

Taču tagad mums ir jāapdomā/jāpārrunā kāds iespējams iebildums.
Pieņemsim, ka šis Svēto Rakstu lasīšanas/skaidrošanas veids ir tikai kristiešu izgudrojums.
Pieņemsim, ka Bībelē (Vecajā Derībā) tas viss bija domāts savādāk.
Apustulim Pēterim ir stingrs/noteikts arguments pret šādiem iebildumiem (20. un 21. pants). Tas nav privātas interpretācijas jautājums. Tas nav atkarīgs no cilvēkiem, jo Svētie Raksti galu galā neradās kādiem cilvēkiem vienkārši nolemjot uzrakstīt šo vai to. Jā, Bībelē ir ārkārtīgi plašs materiālu klāsts, sākot no dzejas un vēstures līdz pareģojumiem un dīvainām simboliskām atklāsmēm. Bet aiz dažādiem žanriem un dažādiem autoriem ir dievišķā iedvesma/inspirācija, kas, neapejot cilvēku prātus, personības un attiecīgās situācijas, caur cilvēku vārdiem atklāj Dieva Vārdu (“…tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki” (21.p).

Tāpat kā visi citi agrīnie kristieši, apustulis Pēteris stingri turas pie divām principiem: senajiem rakstiem (Vecās Derības Svētie Raksti) un viņiem atklātā/apskaidrotā Dieva Dēla.
Ja mēs nepaturam redzes lokā Jēzu Kristu, tad nesaprotam par ko īsti Vecās Derības Raksti runā. Ja mēs ignorējam Svētos Rakstus, tad īsti nesapratīsim kas Jēzus bija un ko Viņš darīja. Mums ir vajadzīgi Svētie Raksti un Dieva Dēls Jēzus Kristus. Un mums ir jāturas pie abiem, lai Rīta Zvaigzne iemirdzas mūsu sirdīs, un tad caur mums atspīd visā pasaulē.

svētdiena, 2023. gada 12. februāris

Dieva likumi kā padomi, lai piedzīvotu svētību

(Ps 119:1-8) Svētīti tie, kuru takas bez vainas, 
kas Kunga bauslībā staigā. 
Svētīti tie, kas viņa liecības sarga, 
kas no visas sirds viņu meklē, 
tie, kas netaisnību nedara un viņa ceļos staigā! 
Savus rīkojumus tu pavēlēji ievērot krietni, 
kaut es ietu stingru ceļu un tavus likumus ievērotu! 
Tad es kaunā nepaliktu, 
tik lūkotos uz visiem taviem baušļiem! 
Es tevi slavēšu ar taisnu prātu 
un mācīšos tavas taisnības tiesas! 
Tavus likumus es sargāšu, nepamet mani nemūžam! 
Es esmu piedzimis, uzaudzis un dzīvojis (lielāko savu mūža daļu līdz nesenai pagātnei) kā Septītās dienas adventists. Es pat atceros kā es kādreiz lepojos, ka esmu adventists ceturtajā paaudzē. Es negrasos šajā brīdī sākt aktīvi nežēlīgu kritiku par Adventistu Baznīcas atsevišķiem ticības pamat-punktiem. Tomēr ir kāds aspekts, kuru tagad vēlos pieminēt. 
Mani, vēl pat esot adventistu mācītājam, izbrīnīja ļoti lielas adventistu daļas attieksme kādā Bībeles fragmenta interpretācijas jautājumā. Runa ir par vienu no adventistu konfesijas mācības pīlāriem – sabata (septītās dienas!) stingra ievērošana. 
Problēma jau nav tikai tas, ka sabata ievērošana no pagāniem netiek prasīta un vairs nav pienākums arī ebrejiem, kuri sākuši ticēt Jēzum (apustulis Pāvils to izskaidro vēstulē Kolosiešiem 2.nodaļā). Bausli, kurā visa cita starpā ir teikts “…septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos…” (2Moz 20:10), liela daļa adventistu uztver kā adresētu tikai sev, varbūt arī saviem bērniem... Bet kā ar “svešinieku, kas tavos vārtos”? Man šķita/šķiet savādi, ka lielai daļai adventistu nav īpaša problēma izmantot īrētas telpas ar algotiem darbiniekiem saviem pasākumiem sabatā (sestdienā). Nemaz nerunājot par sabiedriskā transporta darbiniekiem, kuri arī strādā sestdienās un pārvadā adventistus uz dievkalpojumu vietām (kāds varbūt teiks – tie jau nav “tavos vārtos”). Varbūt problēma ir tajā, ka daļa adventistu sevi redz kā vienīgos īstos “Dieva tautas mantiniekus”, un visi citi ir “pagāni”, uz kuriem baušļi neattiecas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ar attieksmi pret “svešinieku, kas tavos vārtos” (manuprāt!) nav īsti kārtībā. 

Mēs, kristieši, tomēr pieņemam, ka visi baušļi mums joprojām kaut ko māca (arī sabata bauslis, kas attiecas uz laiku Dievam un laiku atpūtai). Īstā izpratne, tad arī sekojošā attieksme un darbība, šķiet, sākas ar to, kā mēs saprotam – kas īsti IR Desmit Baušļi. 
Vecās Derības noteikumi nebija tikai nejauši tabú vai aizliegumi, kas paredzēti, lai atturētu cilvēkus no dzīves baudīšanas. Tieši pretēji – tie tika doti, lai palīdzētu mums dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi. 

119.psalms ir pilns aizrautīga entuziasma. Pat tā sarakstīšanas stils ir savdabīgi interesants – it kā autors gribētu mums pastāstīt visu pār Dieva vārdu no A līdz Z. Un tas patiesībā arī notiek burtiskā nozīmē. Ebreju alfabētā ir 22 burti. Un ko jūs domājat(!) - 119.psalmā ir divdesmit divas sadaļas, katrā no tām ir astoņi izteicieni (mūsu Bībelēs kā panti), un katrs no šiem astoņiem pantiem sākas ar vienu un to pašu burtu — tātad no 1. līdz 8.pantam katrs izteiciens sākas ar 'A' ekvivalentu; 9.–16.pants sākas ar 'B' ekvivalentu; un tā tālāk. 
Rezultātā psalms nav veidots kā viens lineārs stāstījums, tāpēc ir iespējams meditēt par katru izteicienu/pantu atsevišķi neatkarīgi no konteksta (piemēram, mēs varam jebkuru 119.psalma pantu izmantot kā atsevišķu lūgšanu katrai dienai utt). 

Tātad, 119.psalms māca, ka Dieva likumu vērtēšana/ievērošana ir veids kā piedzīvot svētības. Tavā dzīvē viss ir labi. Tu vari droši raudzīties nākotnē. Tu vari sagaidīt, ka Dievs būs ar Tevi un nekad Tevi nepametīs. 
Un savukārt, lāsts gulstas uz cilvēkiem, kuri novēršas no Dieva pavēlēm. 

Protams, psalma autors necenšas pārliecināt mūs par kādu utopisku, ar dzīves realitāti nesaistītu pasauli. Neraugoties uz teikto, ka turēties pie Dieva noteikumiem nozīmē iespēju pacelt galvu un dzīvot ar prieku, psalma turpinājumā mēs varam lasīt par situācijām, kad apkaunojumu/pazemojumu piedzīvo arī Dievam uzticīgs cilvēks. Tomēr arī šādas reālas dzīves situācijas nav likušas 119.psalma autoram atteikties no apņemšanās ievērot Dieva dotos brīnišķīgos padomus. 
Šī pārliecība nāk no atziņas, ka ir jādzīvo, ņemot vērā to, kā viss darbojas ilgtermiņā. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt labiem padomdevējiem, bet viņi izrādās neuzticami - jo sliktāk šiem cilvēkiem. Viņu uzvedība patiesībā tikai nostiprina psalma autora pārliecību, ka tieši Dieva padomi ir vislabākie padomdevēji. 
Tātad Dieva likumi ir prieka avots. Šajā 119.psalma sākuma daļā šis vārds tiek izmantots vairākkārt; tas ir vārds, kas citur Bībelē apraksta to prieku un laimi, ko savstarpējās attiecībās cilvēks sniedz cilvēkam. 
Pat tad, ja mēs kādu personu pazīstam pietiekami labi, vienmēr no viņa var kaut ko jaunu uzzināt, mācīties. Tāpat attiecībā par Dieva labajiem padomiem – varbūt mums šķiet, ka mēs tos vairāk vai mazāk zinām, bet īstais prieka avots ir tos izzināt un saprast daudz dziļāk un pēc tam dzīvot saskaņā ar tiem. 

Interesanti, ka 119.psalms runā par cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādu ļaunumu attiecībā pret šiem likumiem kā tādiem. Tas nozīmē to, ka Dieva padomi neizvirza neiespējami augstus neizpildāmus standartus. 
Autora ideju mēs varam saprast, pārdomājot Desmit baušļus – nav tik sarežģīti pielūgt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; nepielūgt citus dievus, nelietot Dieva Vārdu nepareizi, godāt māti un tēvu, izvairīties no laulības pārkāpšanas utt. Tas nav nekas pārdabisks. 
Sarežģītāk tas kļūst tad, ja ap mums ir citi cilvēki, kuri pielūdz citus dievus un zaimo Īsto Dievu, strādā 24/7 vai zog, melo un pārkāpj laulību. 
Tomēr galu galā mēs nonākam pie pamat problēmas/jautājuma – vai mēs to patiesībā VĒLAMIES… 
119.psalms mudina mūs atcerēties, ka ir vērts vēlēties dzīvot pēc Dieva padomiem/noteikumiem. 
Pateicība Dievam, ka caur Viņa Vārdu, caur Sakramentiem un caur Svētā Gara darbu mūsu sirdīs, mēs varam šādu VĒLĒŠANOS piedzīvot.